Arī Latvijā ir uzņēmumi, kuri maldina sabiedrību. Jāsaka gan, ka bieži vien tas notiek nevis ļaunprātīgos nolūkos, bet gan dēļ vēlmes izdabāt klientiem un nepietiekamajām zināšanām par ilgtspēju. Tādēļ uzskatu, ka efektīvākais ierocis cīņai pret maldināšanu ir sabiedrības, bet jo īpaši uzņēmumu, izglītošana. Jo cilvēki būs zinošāki par maldināšanu – tās veidiem un novēršanas metodēm, jo grūtāk komersantiem būs viņus maldināt un mazāk cietīs to reputācija, kuras atjaunošana, kā zināms, ir ne tikai dārgs, bet arī ilgstošs process, turklāt neatkarīgi no tā, vai šī maldināšana ir bijusi apzināta vai ne.
Ir divi būtiski maldināšanas veidi, kuriem vēlos pievērsties plašāk – ārējie un iekšējie.
Pseido ilgtspēja un zaļmaldināšana
Šajā gadījumā runa ir par "leģendām", ko uzņēmumi rada par to ieguldījumu savas, valsts un pasaules ilgtspējas sekmēšanā. Tā ir neētiska un negodīga mārketinga prakse, kas tiek izmantota, lai parādītu savu pārākumu pār konkurentiem, solot augstāku produkta vai pakalpojuma kvalitāti, efektivitāti vai citus sociāli ekonomiskos ieguvumus. Līdzšinējā pieredze liecina, ka šādas rīcības pamatā ir pārāk liels fokuss uz peļņu, nefinanšu mērķu vides jomā nesaistīšana ar organizācijas pamatdarbību un neviennozīmīgs tiesiskais regulējums.
Ņemot vērā, ka cīņa ar klimata radītajām pārmaiņām ir viens no pasaules šā brīža lielākajiem izaicinājumiem, pēdējā laikā īpaši populāras ir pseido rūpes par vidi jeb zaļmaldināšana – nepamatoti vai maldinoši apgalvojumi par produktu, pakalpojumu, tehnoloģiju vai organizāciju ietekmi uz vidi. Piemēram, Patērētāju aizsardzības sadarbības tīkla (kurā ietilpst arī Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs) pērn veiktā pētījuma rezultāti liecina: ir pamats uzskatīt, ka 42% dažādu uzņēmējdarbības nozaru vides ziņojumu ietvertie "zaļie" solījumi varētu būt kļūdaini vai maldinoši. Tas ir pārsteidzoši daudz!
Praksē tiek runāts par diviem zaļmaldināšanas veidiem. Pirmajā gadījumā uzņēmums maldina par savu patieso ietekmi uz vidi un patiesajiem iemesliem videi draudzīgu iniciatīvu īstenošanai, jo tam nav datos balstītu pierādījumu. Ar to periodiski saskaramies arī ikgadējā Ilgtspējas indeksa dalībnieku vērtēšanas procesā. Savukārt otrajā gadījumā klienti, partneri un pat darbinieki tiek maldināti par darbiem jeb rīcību, kuras patiesībā nav. Tā teikt – solīts makā nekrīt. Līdzšinējā pieredze liecina, ka praksē biežāk izplatīts ir pirmais variants, jo tajā maldināšanas faktu atklāt ir grūtāk.
Pētījumu kompānijas "Kantar" nule kā veiktās aptaujas dati liecina, ka Latvijā uzņēmumiem ir visai plašas iespējas maldināt savus klientus, veicinot zaļmaldinašanas praksi. Proti, lai gan daļa sabiedrības ir gatava maksāt vairāk par produktiem, uz kuriem rakstīts "eko", "bio" vai "videi draudzīgs", tieši cena vairumam jeb 91% Latvijas iedzīvotāju joprojām ir noteicošais faktors preču un pakalpojumu izvēlē, kamēr ietekme uz vidi – tikai 5%. Turklāt daudzi neizprot tādu vārdu kā "ilgtspējīgs" vai "100% pārstrādājams" produkts nozīmi.
Līdzīga situācija ir citās Eiropas Savienības valstīs, tādēļ šā gada maijā Eiropas Komisija nāca klajā ar Eiropas zaļā kursa priekšlikumu paketi, kuras mērķis ir padarīt ilgtspējīgus produktus šajā reģionā par normu, veicināt aprites darījumdarbības modeļus un sniegt patērētājiem iespējas īstenot pāreju uz zaļo ekonomiku. Šajā dokumentā uzmanība pievērsta arī zaļmaldināšanas mazināšanai.
Atsevišķas valstis šīs problēmas risināšanai pievērsušās arī lokālā līmenī. Piemēram, Dānijas Tiesībsargs izstrādājis vadlīnijas zaļmaldināšanas novēršanai. Kas ir būtiski – šajā dokumentā definētas skaidras norādes, kādās situācijās uzņēmumi drīkst izmantot apzīmējumu "ilgtspējīgs" attiecībā uz saviem produktiem, pakalpojumiem vai darbībām. Manuprāt, arī Latvijā ir jānodefinē šādi kritēriji. Uzskatu, ka mūsu kā Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta pienākums ir izglītot uzņēmējus un veicināt viņu apņemšanos īstenot atbildīgu, godprātīgu, pārdomātu pamatotu praksi, tāpēc esam izstrādājuši Ilgtspējas kodeksu, definējot līdzīgus pamatprincipus. Jāsaka gan, ka normatīvie akti ir tikai pirmais solis ceļā uz zaļmaldināšanas prakses izskaušanu. Nākamais un, manā ieskatā, būtiskākais ir sabiedrības izglītošana, kas samazinās iespēju gan nezinošiem, gan negodīgiem komersantiem šādu praksi īstenot. To, ka šajā jomā vēl daudz darāms, apliecina arī jau iepriekš minētā pētījuma dati.
Tiesa, ja pseido ilgtspēju un zaļmaldināšanu jeb ārējo maldināšanu var mazināt ar sabiedrības izglītošanu, iekšējās jeb darbinieku maldināšanas mazināšana prasa vairāk resursu, jo tā ir daudz komplicētāka.
Darbinieku maldināšana
Darbinieku maldināšanai nereti tiek izmantotas ne vien radošas, bet arī ļoti nekaunīgas metodes. Šķiet, nevienam nav noslēpums, ka Latvijā joprojām ir virkne uzņēmumu, kuru darbinieki par paveikto darbu nesaņem atlīdzību vai tiek atlaisti pārbaudes laikā bez atlīdzības. Tā vairs nav maldināšana, bet gan acīmredzams darba tiesību pārkāpums, tāpēc šim jautājumam šajā rakstā nepievērsīšos. Šoreiz vēlos runāt par it kā mazām niansēm, kuras patiesībā nav nemaz tik mazas, jo sekmē darbinieku neuzticēšanos darba devējiem, ko apliecina arī mūsu aptaujas dati – potenciālo darba devēju solījumiem uzticas vien 5% strādājošo valsts iedzīvotāju. Jāsaka gan, ka iegūt un noturēt gan esošo, gan arī potenciālo darbinieku uzticības kredītu ir pašu darba devēju interesēs, jo šī neuzticības plaisa starp darba ņēmējiem un darba devējiem var negatīvi ietekmēt biznesa produktivitāti.
Lai arī dažādu pētījumu dati rāda, ka biežāk maldinošas situācijas piedzīvo tā dēvētie "jaunie" darbinieki, ar to var saskarties arī "ilgstošie" darbinieki. Atklāt šādus gadījumus var tikai tad, ja cilvēki ir pietiekami zinoši un drosmīgi runāt par darba devēju negodprātīgo praksi. Vai to ir gatavi darīt Latvijas iedzīvotāji? Grūti spriest. Ņemot vērā pēdējo gadu notikumus (Covid-19 pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā u.c.) ir negatīvi ietekmējuši Latvijas ekonomiku, ir likumsakarīgi, ka daudzi baidās zaudēt darbu, tādēļ ir gatavi samierināties ar iepriekš neatrunātiem, nesaskaņotiem un neapmaksātiem papildu darba pienākumiem.
Strādājošo bažas par nākotni ir laba augsne darbinieku maldināšanas prakses veicināšanai, ne tikai uzspiežot viņiem papildu pienākumus, bet arī apzināti maldinot par uzņēmuma finansiālajām iespējām nolīgt papildu darba rokas vai nodrošināt godīgu samaksu par šiem papildu pienākumiem. Piemēram, pēc "Forbes" datiem strādājošie kā galvenos iemeslus darba attiecību pārtraukšanai min toksisku iekšējo kultūru (62%), zemu atalgojumu (59%) un neapmierinātību ar vadību (56%). Manuprāt, tas uzskatāmi parāda, ka darbinieki nejūtas novērtēti un apšauba savu vadītāju godprātību. Tādēļ šobrīd, kad Latvijas darba tirgū ir vērojams labu speciālistu deficīts, darba devēji nedrīkst ignorēt savu darbinieku labsajūtu darba vietā.
Tāpat ir neapdomīgi izmantot maldināšanas praksi, lai panāktu, ka cilvēks, piemēram, strādā vairāk par mazāku atalgojumu vai akceptē tādu darba kultūru, kurā pastāv mobings, bosings u.tml. Tā ir ļoti tuvredzīga rīcība, kas ilgtermiņā nesīs tikai zaudējumus.