Pēdējo gadu laikā arvien biežāk publiski tiek runāts par bērnu adopciju uz ārvalstīm. Katrs apgalvo, ka aizstāv bērnu intereses. Liela daļa pausto ideju tomēr šķiet apšaubāmas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Katram bērnam ir vajadzīga mamma un tētis, par to nav šaubu. Televizoru ekrānos mums rāda padsmitgadīgus bāreņus, kuri stāsta, ka ilgojas, lai vakaros viņus apmīļo. Jūtīgāki skatītāji nobirdina asaru un piekrīt, ka vajag bērniņus adoptēt un tiešām – jo mazākus, jo labāk. Pusaudzi neviens vairs neriskēs pieņemt kā paša bērnu.

Tas tiesa, ka katrs bērns alkst mātes glāstu. Taču cik tad ir bērnu, kuriem vecāku mīļuma ir atliku likām, tādu, kuri nesapņo par to, lai viņus labāk saprastu, veltītu viņiem vairāk laika? Bērnu namā dzīvojošie var būt mierīgi šajā ziņā, - viņiem neiet īpaši sliktāk kā citām darbā un pienākumos aizņemto (un kurš gan šodien tāds nav?) vecāku atvasēm, kuras jūtas tikpat nesaprastas. Skumji tas, protams, ir, taču tas, ka bērnu nams ir drūma bēdu ieleja, turpretim adoptēts bērns uzreiz tiek iecelts saulītē, ir vienīgi mīts.

Tieslietu ministre Ingrīda Labucka intervijā žurnālam “Ieva” arī atzīst, ka viņai ir līdzjūtīga sirds un, apmeklējot bērnu namu, viņu kā sievieti un māti tur redzētais ir ļoti satraucis. Patīkami, ka arī ministrei nekas cilvēcisks nav svešs. Tomēr lietderīgāk būtu, ja viņa kā valsts amatpersona izjustu atbildību par bērnu stāvokli valstī. Vai tad viņas mātes sirds nodrebēja tāpēc vien, ka bērniņiem tur nav mammas?

Arī saulainajās ārvalstīs ir izplatīti internāti. Pat vairāk – tieši turīgas ģimenes sūta savus bērnus šādās skolās, kurās tie pavada dienu un nakti, ar mērķi sniegt viņiem labāku izglītību. Arī padomju gados daudzi bērni, īpaši laukos, darbdienas pavadīja internātā. Un nekas - par bandītiem un dzērājiem nav kļuvuši.

Protams, ka šodien Latvijas bērnu nami un internātskolas ir visai drūmas iestādes. Pirmām kārtām tas ir zemā finansējuma dēļ. Pat mūsu valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga pēc viesošanās internātskolā nosauca tās finansējumu par izsmieklu. Visi zinām, cik “vilinošas” ir pedagogu algas. Un kādus speciālistus gan ar šo pašu niecīgo atalgojumu var piesaistīt tām iestādēm, kur bērniem ir vairāk problēmu un strādāt līdz ar to grūtāk?

Atrisinot šos jautājumus, valdība reāli palīdzētu bērniem. Lai kā arī netiktu atvieglota bērnu izvešana uz citām zemēm, simtiem un simtiem mazo cilvēciņu vēl ilgi būs jādzīvo dažādās bērnu aprūpes iestādēs, kurām pietiekami daudz naudiņas atrast šobrīd nav mūsu valsts spēkos.

Patiesību sakot, bērnu namu un internātskolu vides uzlabošana nav pirmā lieta, ar ko sākt. Galvenais uzdevums ir panākt, lai bērni šajās iestādēs vispār nenokļūtu. Un, ja viņi tomēr tiek šķirti no ģimenes, vispirmām kārtām jādara viss, lai katrs bērniņš varētu atgriezties tieši pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Neviena smalkā svešu zemju tante nekad neaizstās īsto mammu. Ja nu vienīgi atzīstam par valsts nacionālo reliģiju mīlestību uz naudu, tad saprotams, ka vidusmēra latviešu māmiņa nevar konkurēt ar Francijas vai Amerikas Savienoto valstu sievieti ienākumu un komforta nodrošinājuma ziņā.

Statistika ļoti labi parāda, cik “rezultatīvs” ir darbs ar ģimenēm, lai panāktu bērnu atgriešanos tajās. Šeit es runāju par tā saucamajiem “juridiski nebrīvajiem” bērniem, tas ir, tiem, kuru vecākiem vecāku vara nav atņemta, bet vienīgi pārtraukta uz laiku (saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 203.pantu vecāku varu pārtrauc, ja ir faktiski šķēršļi, kas vienam no vecākiem atņem iespēju izlietot vecāku varu). 2000.gadā vecāku vara ir pārtraukta 1484 gadījumos, bet atjaunota vienīgi 337 (Ziņojums par bērnu stāvokli Latvijā 2000.gadā, SIA “Izglītības soļi”, Rīga, Latvija, 2000.-2001.gads, 21.lpp).

Lai atbalstītu bērnu adopciju uz ārzemēm, tiek operēts arī ar faktu, ka Latvijā ir ļoti maz adoptēt gribētāju. Tiešām situācijā, kad valsts praktiski neatbalsta ģimeni ar bērniem, un ģimenes pieaugums nozīmē labklājības strauju samazināšanos, liela daļa cilvēku izlemj nelaist pasaulē bērnus vispār. Kāda te var būt runa par svešu bērnu audzināšanu? Nedrīkst aizmirst arī par audžuģimenēm kā alternatīvu, kuru tīkls Latvijā diemžēl nav pietiekami attīstīts.

Šis virspusējais situācijas raksturojums tomēr atklāj mūsu valsts politikas tendenci – neuzņemties atbildību un nerūpēties par jauno paaudzi, bet vienkārši atbrīvoties no neizdevīgām personām, par kādām šobrīd ir kļuvuši arī bērni.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form