Eiropas kultūras galvaspilsēta tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgākajām Eiropas Kopienas iniciatīvām. Nepieciešamība veidot redzamākas saites kultūras jomā parādījās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad Eiropas Kopienā aizvien spēcīgāk iezīmējās bažas par piederības trūkumu kopējam Eiropas projektam iedzīvotāju vidū.
Par jaunās iniciatīvas pirmo bezdelīgu 1985. gadā kļuva antīkās pasaules šūpulis Atēnas. Turpmākajos gados tai sekoja Florence, Amsterdama, Berlīne, Parīze, Glazgova, Dublina, Madride. Vēlāk iniciatīva izauga par stabilu Eiropas Savienības programmu. Līdzās sākotnējiem mērķiem — tuvināt Eiropā dzīvojošos cilvēkus un izcelt kopīgās Eiropas kultūras mantojuma bagātības un tās mākslas vitalitāti —, kultūras galvaspilsētas izmanto šo iniciatīvu, lai īstenotu plašus pilsētvides reģenerācijas plānus, intensificētu tūrisma plūsmu un lai stiprinātu pilsētas starptautisko reputāciju.
Sīvā konkurencē par pirmo Eiropas kultūras galvaspilsētu Latvijā 2014. gadā kļuva Rīga. Starptautisko žūriju tā pārliecināja ar koncepciju "Force Majeure", kas kultūru piedāvāja uzlūkot kā pozitīvu impulsu labām pārmaiņām pēc tikko pasaulē piedzīvotās sociālekonomiskās krīzes. 2014. gads Latvijas valstij ir atstājis kopības sajūtu ar vērienīgo akciju "Grāmatu draugu ķēde", kas norisinājās pašā janvāra spelgonī, mākslas norisēs atdzimušo "Dzintara ceļu", krāšņo saulgriežu uzvedumu "Lec, saulīte" Mežaparka Lielajā estrādē, čekas pagrabu atvēršanu Stūra mājā, mūsu opermūzikas izcilību koncertu "Dzimuši Rīgā" un Rīgas apkaimju kultūrtelpu atdzīvošanu, kā arī simtiem jaunrades darbu, iesākumu jaunām kultūras iniciatīvām kā Starptautiskais Rīgas kino festivāls un Rīgas karnevāls. Tāpat kultūras galvaspilsētas statuss Rīgai deva iespēju rīkot Pasaules Koru olimpiādi, kopā pulcējot 27 tūkstošus dalībnieku un 460 koru no 73 valstīm. Rīga 2014 norises apmeklēja vairāk nekā 1,5 miljoni dalībnieku, bet tūristu skaits pieauga par teju piektdaļu (18.9%).
Šā gada vasarā Ministru Kabinets ir devis startu Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 atlasei Latvijā. Sacensība būs interesanta ar to, ka, Eiropas mērogā raugoties, uz kultūras galvaspilsētas godu pretendēs mazpilsētas. Tam ir savi ieguvumi un arī trūkumi. Pie ieguvumiem nešaubīgi ir pieskaitāma iespēja kādai no mūsu pilsētām gūt lielāku starptautisko atpazīstamību, piesaistot gan plašāku starptautisko partneru, gan pilsētas apmeklētāju loku. Pie tam pētījumi uzrāda, ka šī starptautiskā interese par pilsētu ir noturīga ilgi vēl pēc kultūras galvaspilsētas gada norises.
Ne mazāk būtiski ir ieguvumi, kas saistīti ar pilsētas iedzīvotāju iesaisti un mobilizēšanos kopīgam darbam, savu kultūras resursu pārcilāšana, saglabāšana un radošs darbs jaunu, paliekošu vērtību radīšanā. Kurš ir galvenais kritērijs izmēģināt savus spēkus sacensībā, ir katras pilsētas ziņā. Vai tas ir pētījumos uzrādītais tūrisma pieaugums un ieņēmumu apjoms pilsētas kasē, vai tomēr kā vērtīgākais rādītājs tiek vērtēta iedzīvotāju atziņa, ka viņu pilsēta ir labākā vieta pasaulē, kur dzīvot, strādāt un audzināt bērnus. Šim apgalvojumam aptaujās piekrituši 50-90% aptaujāto kultūras galvaspilsētu iedzīvotāju.
Bijušās Eiropas kultūras galvaspilsētas kā ieguvumus nosauc arī "novitātes un daudzveidību pilsētas kultūras dzīvē", "kultūras demokratizēšanos", "kultūras pieejamības un līdzdalības palielināšanos", "kultūras lomas apzināšanos citās nozarēs un jaunas partnerības", "pilsētas tēla stiprināšanu", "investīcijas kultūras infrastruktūrā, tās modernizēšanā", "jaunu kultūrtelpu atklāšanu", " Eiropas vēstures dziļāku izpratni", "jaunas idejas pilsētas attīstībai", "kultūras patēriņa palielināšanos", "sadarbības tīklu paplašināšanos Eiropā un kopīgu jaunradi", "savu kultūras vērtību apzināšanos Eiropas kultūras kartē", "iespēju sajusties kā daļai no Eiropas".
Tomēr Eiropas kultūras galvaspilsētām jābūt gatavām saskarties arī ar grūtībām. Piemēram, šā gada abām galvaspilsētām Golvejai un Rijekai nākas pielāgoties Covid-19 diktētajiem noteikumiem un pilnībā atteikties vai pārskatīt savu plānu īstenošanu. Tāpat vēl kādam atmiņā varētu būt palikušas Viļņas pilsētas peripētijas, kas starptautisku atpazīstamību guva ar politiskiem strīdiem, vāju kultūras galvaspilsētas programmas pārvaldību, skandālus pavadošu komunikāciju un nespēju rast risinājumus 2009. gada ekonomiskās krīzes izaicinājumiem.
Mācoties no citu pilsētu pieredzes, Latvijas kandidātpilsētām būtu ieteicams apsvērt šādus pirmos soļus ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētas atlases konkursu:
1.Izveidot saprotamu, labi strukturētu programmas pārvaldības struktūru, precīzi definējot atbildības gan starp pilsētas institūcijām, gan partneriem no valsts un nevalstiskā sektora. Izveidot radošo komandu ar "spēlētājiem", kas uz kopīgo uzdevumu skatās no dažādām perspektīvām - mākslas, pilsētvides plānošanas, uzņēmējdarbības, izglītības, sociālās līdzdalības u.c. Paturēt prātā, ka pilsētas vadībai un tās personīgajai motivācijai un iesaistei visaugstākā līmenī ir būtiska nozīme atlases procesā, starptautiskajai žūrijai vērtējot pilsētas jaudu īstenot uzņemtās saistības.
2. Pēc būtības un laicīgi iesaistīt iedzīvotājus gan programmas dizainēšanā, gan īstenošanā, pievēršot uzmanību auditorijas daudzveidībai. Īpašu uzmanību veltīt jauniešu iesaistei, paturot prātā, ka darbā ar jauniešiem ir nepieciešams pastāvīgs mentorings un metodisks atbalsts, lai nonāktu pie situācijas, ka jaunieši domā un dara paši. Tāpāt liela nozīme ir vietējo kopienu pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām.
3. Pārskatīt un kartēt savus kultūras resursus, kopīgi atbildot uz jautājumu, ar ko esam interesanti, savdabīgi, izcili un daudzveidīgi Eiropas un pasaules kultūras telpā un vēsturē. Kādus interesantus stāstus jeb, kā dažkārt mēdz teikt, naratīvus varam par sevi pastāstīt?
4. Pārskatīt pilsētas attīstības plānus, aktualizējot un skaidri iezīmējot, kāda ir kultūras un radošā sektora loma pilsētas ilgtermiņa attīstības vīzijā un stratēģijā. Kā kultūra palīdz risināt jautājumus citās nozarēs?
5. Paplašināt un intensificēt savus starptautiskās sadarbības tīklus. Laicīgi vienoties par kopīgām sadarbības un koprades idejām un projektiem.
6. Izstrādāt skaidru finanšu piesaistes stratēģiju, kas aptver vairākus finanšu instrumentus: pašvaldības, valsts, privātos atbalstītājus un starptautiskos finanšu avotus. Jautājumā par finanšu kapacitāti uzreiz ir jāpiebilst, ka pēc iespējas tuvākā laikā lielāku skaidrību kandidātpilsētām ir jādod par valsts līdzfinansējuma apjomu, jo mazo pilsētu budžeti nespēs starptautiskajai žūrijai sniegt stingru pārliecību par pilsētas jaudu un resursiem programmu īstenot. Valsts daļu varētu veidot gan speciāli iezīmēta dotācija programmai, gan atbalsts nacionālajām institūcijām, kas piedalīsies, speciāla mērķprogramma Valsts kultūrkapitāla fondā, kā arī šobrīd var laicīgi ieplānot īpaši mērķētas investīcijas kultūras infrastruktūrai un digitalizācijai Eiropas fondu plānošanā.
Latvijai un tās iedzīvotājiem tuvākajos gados ir iespēja apvienot spēkus jaunam un daudzsološam mērķim — Eiropai un pasaulei atklāt jaunas kultūras pērles, kas slēpjas Latvijas kultūrtelpas gliemežnīcās. Atliek tikai novēlēt, lai Covid-19 laika pieklusums kultūrā kalpo par atspēriena punktu jaunas enerģijas ģenerēšanai un vēlmei jaunradīt un kopradīt saistošas un pārliecinošas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas. Lai jau pats līdzdalības process pilsētām nes jaunas atziņas un iniciatīvas sava kultūras lauka un apziņas paplašināšanā. Šī iespēja ir jāizmanto.