Faktiski PVN ir patēriņa nodoklis, kas nozīmē, ka šis nodoklis tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā, un tā maksātāji esam mēs visi – iedzīvotāji, patērētāji. Tieši patērētāji ir tie, kas samaksā PVN, samaksājot par attiecīgo preci vai pakalpojumu. Mehānisms ir tāds, ka patērētājs šo nodokli, pērkot kaut ko, nevis samaksā pa tiešo valsts budžetam, bet gan nodod to uzņēmēja ziņā. Faktiski uzņēmējs šajā gadījumā ir starpnieks, kurš saņem nodokļa naudu no patērētāja un pārskaita to valsts budžetā.
Uzņēmējs šo naudu uz brīdi patur pie sevis, viņš to var izmantot apgrozāmo līdzekļu nodrošināšanai, bet šie līdzekļi nevienu mirkli nepieder uzņēmējam. Katram uzņēmumam atkarībā no tā darbības reizi mēnesī vai reizi ceturksnī šādi no patērētājiem saņemtā nauda jāieskaita valsts budžetā.
Jāņem vērā, ka arī uzņēmums veic dažādas iegādes no saviem darījumu partneriem, saņemot pakalpojumus un preces, maksājot par telpu nomu, elektroenerģiju, sakaru pakalpojumiem un tamlīdzīgi. Tās visas ir lietas, kas nepieciešamas, lai uzņēmums varētu sekmīgi strādāt. Šādi iepērkoties, uzņēmums arī samaksā PVN. Nodokli, ko viens uzņēmums samaksā citam uzņēmumam, sauc par priekšnodokli. Komersantam, kurš no iedzīvotājiem ar cenas palīdzību ir iekasējis PVN, ir iespēja to samazināt par citam uzņēmumam samaksāto PVN.
Piemēram, ja uzņēmums ar cenas palīdzību no patērētājiem ir saņēmis 100 eiro, bet citiem uzņēmumiem par precēm un pakalpojumiem PVN veidā ir samaksājis 80 eiro, valsts budžetā viņam būtu jāiemaksā tikai radusies starpība jeb 20 eiro. Tātad priekšnodoklis samazina budžetā maksājamo PVN.
Ļoti svarīgi, lai attiecībā uz priekšnodokli tiktu ievērotas dažādas likumdevēja noteiktas prasības. Par priekšnodokli var tikt uzskatīta tikai tā naudas daļa, kas tieši nodrošina ar nodokli apliekamus darījumus jeb naudu, kas tiek saņemta PVN veidā no patērētājiem. Saiknei starp samaksāto PVN un naudu, kas PVN veidā saņemta no patērētājiem, ir jābūt.
Protams, jebkuram uzņēmumam var būt situācijas, kad tas veic iegādes, pērk preces, pakalpojumus utt., bet tas viss vēlāk nenodrošina PVN iekasēšanu. Piemēram, komersants saviem darbiniekiem vēlas organizēt kādu korporatīvo izklaides pasākumu – tiek īrētas telpas, tiek iegādāti ziedi, pārtika un tamlīdzīgi, lai varētu nodrošināt pasākumu. Šādi izdevumi uzņēmējam galā nedod pievienoto vērtību, ko varētu tālāk iekasēt no saviem patērētājiem, klientiem. Šajā gadījumā uzņēmums pats ir gala patērētājs. Tas nozīmē, ka veikt priekšnodokļa atmaksu nav nekāda pamata.
Tāpat ir gadījumi, kad tiek veikta komercdarbība, kas nav apliekama ar PVN. Te runa ir, piemēram, par izglītības vai veselības aprūpes pakalpojumiem. Piemēram, sniedzot zobārstniecības pakalpojumus, komersants no saviem gala patērētājiem, klientiem, nesaņems PVN, jo darījums ir ar PVN neapliekams. Vienlaikus šāds komersants tāpat nomā telpas, pērk elektroenerģiju, saņem sakaru pakalpojumus, veicot maksājumus saviem darījumu partneriem un tādējādi arī maksājot PVN. Arī šādos gadījumos nav tiesību uz priekšnodokli, jo tālāk tiek sniegts ar PVN neapliekams darījums. Ja komersants vienlaicīgi veic gan ar PVN apliekamus, gan arī neapliekamus darījumus, arī samaksātais PVN jāsagrupē proporcionāli abu veidu darījumu īpatsvaram vai jāveic nodalīta uzskaite.
Nereti ir gadījumi, kad komersanti kļūdās savos nākotnes darījumos. Šāds komersants vēl tikai, piemēram, būvē ēkas, veido tirdzniecības platības un tamlīdzīgi, plānojot, ka tiks veikti ar PVN apliekami darījumi, un tādējādi arī atskaitot priekšapmaksu, kas ir pieļaujami un legāli, ja vien... nākotnē tiešām tiek veikti ar PVN apliekami darījumi. Tomēr nevar izslēgt, ka, būvējot ēku, sākotnēji tajā tiek plānota ziedu tirdzniecība, bet galu galā tomēr atvērta zobārstniecības klīnika, jo laika gaitā biznesa plāns ir mainījies. Šādos gadījumos komersantam sava darbība ir jākoriģē, atmaksājot valsts budžetā iepriekš saņemto nodokļa priekšapmaksu.
Protams, jāņem arī vērā viss, kas attiecas uz riskantajiem jeb šaubīgajiem darījumu partneriem. Nereti ir situācijas, kad Valsts ieņēmumu dienests kontroles pasākumu rezultātā atsaka priekšnodokli, jo saskata vienošanos jeb slēptu norunu ar darījuma partneri par fiktīviem darījumiem, kas faktiski nekad nav notikuši. Piemēram, var tikt slēgts līgums par juridiskiem pakalpojumiem, kas faktiski nekad nav notikuši, fiktīvi izrakstot rēķinus un cenšoties aprēķināt priekšnodokli, partnerim neko nesamaksājot budžetā. Tātad viens darījuma partneris budžetā neko neiemaksā, bet otrs – atskaita priekšnodokli. Tāpat ir nepieciešams pārbaudīt savu partneri, to novērtējot, vēl pirms iesaistīšanās darījumu attiecībās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
