Es regulāri lasu savu kolēģu laikrakstus citos novados un zinu, ka tajos lielākā daļa ir pozitīva informācija: iedvesmojošas intervijas, pieredzes stāsti, reportāžas no pasākumiem, koncertiem, izstādēm, speciālistu komentāri un padomi, materiāli atpūtai, izklaidei utt. Godīgi atzīstu, ka reizēm redzu arī kļūdas, paviršību vai neprofesionālismu. Arī mēs esam pieļāvuši kļūdas. Taču vietējo laikrakstu nosaukt par tumsas jūru jābūt lielai dūšai, jo tas runā pretī veselajam saprātam. Vai arī tas liecina par daudzu vietvaru vadītāju inteliģences līmeni, vērtību skalu un to, kādu viņi vēlas mūsu valsts nākotni?
Medijpratība Latvijā ir zemā līmenī, skolās tā nav mācīta un tikai tagad jaunajās mediju politikas nostādnēs pirmoreiz pieminēta. Taču deputātiem būtu jābūt erudītākiem!
Tāpēc mans otrs skaidrojums viņu naidam pret reģionālajām avīzēm ir – neiecietība pret kritiku, neērtiem, nepatīkamiem jautājumiem un vēlme vēlētāju acīs izskatīties labākiem. Tuvojas arī vēlēšanas.
Bet varbūt tas tagad skaitās modīgi? Kaut kā taču jācīnās pret Latvijas Žurnālistu asociācijas un arī Kultūras ministrijas paspārnē izveidotās mediju politikas nodaļas un darba grupas iecerēm beidzot ierobežot pašvaldību izdevumu patvaļu, publicējot reklāmu un sludinājumus vai – kā Iecavas novadā – piedāvājot to pat abonēt, kad nodokļu maksātājs tā samaksā divreiz!
Jautājiet, kuram pašvaldības vadītājam gribat, vai viņš atbalsta uzņēmējdarbību, kas dod darba vietas, maksā nodokļus. "Protams!" būs atbilde. Tomēr... ne vietējo laikrakstu, bet tā taču ir tāda pati mazā uzņēmējdarbība, turklāt ar dubultatbildību. Uztaisīt avīzi nav izcept maizi vai uzbūvēt šķūni. Tas nozīmē lasītājiem sniegt atbildes par viņiem svarīgo, palīdzēt risināt problēmas un galu galā iestāties par to, lai mēs visi dzīvotu labāk, godīgāk, lai novadi plauktu un Latvija zeltu. Uzdrošinos apgalvot, ka mums ir misijas apziņa, kuru gan atšķirībā no daudziem pašvaldību vadītājiem ik numurā neskandinām.
Dundagas novada vadītājs Gunārs Laicāns gan minētajā sēdē vicināja savas pašvaldības izdevumu, solot prēmiju tam, kurš kādā lapā atradīšot viņa seju. Jā, šie izdevumi Latvijā ir atšķirīgi, taču kā jau viss, ko rada sabiedrisko attiecību speciālisti, pirmām kārtām ir tikai pozitīvo vēstošs. It kā nebūtu problēmu, nebūšanu, pārkāpumu, viedokļu atšķirības. Tāda salda, skaista aina!
"Kurzemnieka" lasītāji trīs mūspuses novados saņem Alsungas, Skrundas un Kuldīgas pašvaldības izdevumus un paši var salīdzināt, cik tajos pašslavināšanās, cik nepieciešamas informācijas par lēmumiem un noteikumiem, cik – arī žurnālistikas imitācijas.
Pozitīvā ziņa – mūspuses pašvaldības neaizraujas ar reklāmas ievietošanu, un objektivitātes labad jāatzīst, ka, piemēram, Kuldīgas novada domes vadītāja Inga Bērziņa medijpratībā un demokrātijas izpratnē ir galvastiesu pārāka par daudziem saviem kolēģiem.