Iespēja negaidīti viegli iedzīvoties nelikumīgā bankas kontu arestā ir ikvienam Latvijā. Par to liecina paša pieredze, vairāk kā pusgadu sadzīvojot ar šo parādību, ko var raksturot kā savdabīgu Latvijas tiesu sistēmas "firmas zīmi" saimniecisko strīdu kārtošanā, kas vilina reiderus. Vajadzīgs vien nelabvēlis, kas gatavs tiesā prasīt mantu un apgalvot, ka oponentam nepietiks mantas, lai izpildītu iecerēto spriedumu, kā arī tiesnesis ar īpatnēju izpratni par Latvijas likumiem. Arī paši Latvijas likumi nav bez vainas, bet vēl pavisam nesen Satversmes tiesa problēmu nesaskatīja.
Likumi, kas regulē bankas kontu arestu lietas prasības nodrošināšanas kārtībā, ir stiepjamā gumija jau daudzus gadus. Atsevišķas uzvaras Satversmes tiesā ir likušas Saeimai tos uzlabot, taču praksē likuma piemērošana arvien iet kā pa celmiem.
Arvien gadās tiesneši, kas pretēji Satversmes tiesas nolemtajam īpaši neiedziļinās pierādījumos pirms bankas kontu arestēšanas. Tikpat kā nekad tiesneši neprasa prasītājam iemaksāt naudu depozītā, lai būtu, ar ko segt atbildētāja zaudējumus gadījumā, ja prasītājs prāvā zaudētu. Tas ir vilinājums reideriem, kas apbruņojušies ar čaulu kompānijām, kurām tiek iedalīts tikai tik daudz naudas, lai kādu brīdi patiesātos.
Tiesneši mēdz plātīt rokas un teikt, ka neesot noteikta mēraukla, cik daudz naudas uzdot prasītājam iemaksāt depozītā. Tomēr visparadoksālākais ir tas, ka Latvijas likumi prasības nodrošināšanas gadījumā ļauj tiesu izpildītājam izņemt visu naudu no prasības nodrošinājumam pakļautā bankas konta, atstājot vien vienu minimālo mēnešalgu. Jebkuram. Turklāt vēl ir strīdīgs jautājums – vienu mēnešalgu katram mēnesim vai vispār uz visu kontu aresta laiku. Rodas jautājums, kā uzņēmums ar vienu mēnešalgu var turpināt saimniecisko darbību, maksāt nodokļus, algas, ikdienas izdevumus.
Šajā sakarā Satversmes tiesā savulaik tika iesniegti divi pieteikumi, lai atzītu, ka šāda situācija neatbilst Latvijas Republikas Satversmei, tomēr tiesa Gunāra Kūtra vadībā atteicās šo jautājumu lemt atkal un atkal. Kārtējais "Acīmredzami nepietiekamais juridiskais pamatojums", kas toreiz nepalielināja tiesas slodzi par vienu lietu, toties tagad ar uzviju liek par sevi manīt atkal kaut vai nesen ziņotajās likstās, kas skar Laimu un Staburadzi.
Tie prasītāji, kas vēlas šo sistēmu izmantot, lai pamēģinātu saimnieciski nospiest savu oponentu "uz ceļiem", var berzēt rokas. Ja nav žēl pusprocenta no prasības summas, ko samaksāt valsts nodevā, un gadās tiesnesis, kas uzskata par pieļaujamu neiedziļināties pierādījumos un neuzdot prasītājam iemaksāt naudu depozītā zaudējumu segšanai, tad sakrītot vēl pāris apstākļiem pāris dienu laikā atbildētāja bankas konts var sarukt par prasības summu. Tas ir efektīvs līdzeklis, lai iebiedētu oponentu un panāktu sarunas par vēlamo rezultātu.
It īpaši, ja kontus arestējušais tiesnesis tuvākajā laikā dodas atvaļinājumā un līdz ar to jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu netiks izskatīts tuvākajā laikā. Vai vēl labāk – ja lieta vispār tiek nosūtīta uz apelācijas instances tiesu sakarā ar prasītāja sūdzību par to, ka arests kontiem nav uzlikts pilnā prasītajā apmērā. Īpaši "filigrāns" gājiens ir tad, kad prasību ceļ un kontu prasa arestēt kāda čaulas kompānija no tālas un eksotiskas zemes, neuzrādot pārstāvi Latvijā – tad tulkošanas un pavēstu piegādes jautājumu dēļ nākamā tiesas sēde prasības nodrošinājuma atcelšanas jautājumu lemšanai var iekrist vien pēc kāda pusgada.
Prakse rāda, ka pusgads vispār mēdz būt vidusmēra termiņš, kurā jāsadzīvo ar kontu arestu. Ja nav, kas izpalīdz ar aizdevumu, atbildētāja situācija ir neapskaužama. Īpaši jau apstākļos, kad valsts iestādes īpaši neinteresē, kāpēc nodokļi nav samaksāti, bet darbiniekus - kāpēc algas nav samaksātas.
Šādi gadījumi Latvijā nav retums. Tie ar atsevišķām kosmētiskām izmaiņām atkārtojas no gada uz gadu. Vai nu tāpēc, ka trūkst apgaismības tieslietu jomas ļaudīm, vai arī šī vide tiek tīšām saglabāta kā opcija, lai nepazaudētu šo Latvijas tiesu sistēmas "firmas zīmi" strīdu risināšanā. Dabiski, ka tas ir kārs kumoss reideriem, bet kā sērga katram, kas iekūlies Latvijas tiesu sistēmas dzirnakmeņos. Ļaudis sūdzas Valsts prezidentam, ministriem un pārējiem, bet ierasta atbilde ir tāda, ka tiesneši ir neatkarīgi un likumam pakļauti. Ar to arī tas parasti beidzas. Varbūt tāpēc, ka šī sērga nav skārusi pašus. Izņemot vienu otru bijušo tieslietu ministru, kas nule izbaudījis prasības nodrošinājuma jaukumus rādās vēlamies atgriezties politikā. Labs piemērs tam, kā tuvredzība var pēc tam atspēlēties.
Varbūt šoreiz Laimas un Staburadzes piemērs būs gana pamanāms, lai beidzot nolemtu, ka tas nav normāli ar aizmugurisku prasības nodrošinājumu atstāt atbildētāju ar vienu mēnešalgu kontā un ka tas būtu tikai normāli prasīt katram prasītājam automātiski iemaksāt naudu depozītā, lai pēc tam būtu no kā kompensēt atbildētāja zaudējumus prasības noraidīšanas gadījumā. Galu galā – ar ko Latvija sliktāka par Angliju kā vienu no tiesvedības citadelēm, kur tas tiek uzskatīts par pašsaprotamu.
Izņēmums varētu būt gadījumi, kad prasītājam tiešām nav pietiekamu naudas līdzekļu un taisnprātība prasa atbrīvot šādu cilvēku no valsts nodevas un depozīta iemaksas, bet šādas tiesības tiesnešiem ir jau tagad, un reideri parasti neietilpst šo ļaužu kategorijā.
Varbūt beidzot ir vērts stūrgalvīgajiem ierakstīt likumā, ka ir jāvērtē pierādījumi pirms kontu arestiem, ja reiz Satversmes tiesas spriedumi un Satversme nav gana. Varbūt beidzot arī Satversmes tiesa jaunā priekšsēdētāja vadībā ieraudzīs problēmu prasības nodrošināšanā.
Kaut vai tik daudz, lai ierosinātu lietu un atzītu, ka jautājums ir izskatīšanas vērts. Nenāktu par ļaunu, ja KNAB uzvedība beidzot rosinātu atkal vērsties šajā iestādē arī tad, kad advokāts nevar iesniegt videoierakstu, kas varētu izskaidrot dīvainības atsevišķu tiesu lēmumu pieņemšanā. Varbūt beidzot pietiek pakļaut Latvijas ļaudis šai atpalicībai vai arī likteņa ironijas kārtībā tomēr būs jāsagaida, kad Latvijas "Temīda" ierastā režīmā arestēs premjera vai kāda ministra kontus, lai cerētu uz izmaiņām.
Ja viss atkal paliks pa vecam, tad nav ko brīnīties, ka komersanti savus naudas līdzekļus tur valstīs, kur tiesiskā drošība sasniegusi daudz slavējamāku kvalitāti, kas dabiski, ka Latvijas valsts izaugsmes izredzes nevairo.
