Jo nav pareizi vispirms radīt vidi un tikai pēc tam saturu, ko tur darīt. Tā, piemēram, metu (ideju) piedāvājumi galvenokārt nosaka iekšējās un ārējās vides veidošanu, taču prioritāri bērnudārzam ir jāspēj nodrošināt mūsdienu prasībām atbilstošs valstī noteiktais paraugprogrammas saturs vai autorprogramma, kas atrastos mijiedarbībā ar jaunizveidoto vidi, to veiksmīgi papildinot.
Pašlaik valstī noteiktajā pirmsskolas izglītības iestāžu programmā nodarbības peldbaseinā nav atrodamas, bet tanī pašā laikā pašvaldībās nereti tiek izteiktas prasības pēc peldbaseinu ierīkošanas bērnudārzos. Tādējādi sanāk, ka vispirms mēs radām vidi, un tikai pēc tam domājam, kā to izmantot. Peldbaseina esamība pati par sevi ir lieliska ideja, jo ūdens nodarbību laikā bērns pie ūdens pierod un norūda ķermeni, taču šis jautājums būtu jārisina vispirms saturiski, pēc tam tikai domājot par formu.
Tāpat, nav saprotams, kāpēc Ministru kabineta noteikumu Nr. 596 "Higiēnas prasības izglītības iestādēm, kuras īsteno pirmsskolas izglītības programmu" 18.1.5.punktā pie telpu ierīkošanas ir dota izvēles iespēja – izveidot guļamtelpu vai guļamtelpai pielāgojamu grupas telpu, taču šo pašu noteikumu 1.pielikumā kā prasība tiek minētas abas. Tā rezultātā, atbilstoši MK noteikumu 1.pielikumam, metu tehniskajos piedāvājumos loģiski parādās piedāvājumi ar abām telpām, tādējādi projektus nevajadzīgi sadārdzinot. Turklāt, domājot par telpu racionālu izmantošanu, guļamistaba grupām, kā to apstiprina arī likumdošana, nav obligāta prasība, jo bērni tajā uzturas ne vairāk kā 2 stundas dienā, līdz ar to šāda telpa ir neefektīva.
Tas pats attiecas arī uz peldbaseinu, tas būtiski sadārdzina projektu, turklāt rada sākotnēji nevienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības pakalpojumam mazo rīdzinieku vidū. Proti, pēdējo gadu laikā lielajās pilsētās, renovējot un pārbūvējot pirmsskolas, baseini ir izbūvēti tikai daļai bērnudārzu. Ņemot vērā, ka baseinus pilsētas pirmsskolas izglītības iestādēs nav iespējams nodrošināt visiem, taču vienlaikus starp pirmsskolām ir jāpastāv zināmai vienlīdzībai, šis jautājums būtu risināms kontekstā ar katras pilsētas stratēģijas pilnveidi pirmsskolu jautājumā.
Tas nozīmē, ka paralēli pirmsskolas funkcionālajām īpašībām ir detalizēti jāvērtē finansiālie izdevumi, kādi rastos konkrētā projekta celtniecības un ekspluatācijas laikā.
Ja reiz pašvaldība ir izvēlējusies privāto uzņēmēju kā sadarbības partneri bērnudārza izveidē, normatīvajai bāzei ir nevis jāsarežģī projektu izstrādes un realizēšanas process, bet gan jāpadara tas iespējami vienkāršāks un saprotamāks. Lai projektu veidotājiem būtu absolūti skaidrs, kādām funkcijām (nodarbībām) konkrētā telpa ir paredzēta un, vai vienas vai otras telpas ierīkošanas normatīvajos aktos ir minēta kā iespēja vai kā nepieciešamība.
Ņemot vērā to, ka jebkurš politikas virziens vai sistēma, šajā gadījumā arī pirmsskolas izglītība, ir tiešā veidā atkarīga no normatīvo aktu un programmu ieviešanas dzīvē, svarīgi būtu papildus izstrādātajiem dokumentiem radīt skaidrus mehānismus kā tos īstenot praksē. Šajā gadījumā būtiski būtu noteikt konkrētas vadlīnijas valsts un pašvaldību finansētos pirmsskolu būvniecības un rekonstrukciju projektos, lai optimizētu finanšu līdzekļu izlietojumu un palielinātu jaunbūvēto pirmsskolu izglītības iestāžu funkcionalitāti.