Pēdējās dienās situāciju sakaitējusi jezga ap 31,6 miljoniem latu, kurus vieni politiķi vēlas budžetā redzēt kā atbalstu bērniem un vecākiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, kamēr citi uzskata, ka budžetā tam naudas nepietiek. Šo naudu paredzēts novirzīt vecāku atbalstam trīs virzienos – pirmsskolas izglītības iestāžu pieejamībai no 1,5 gadu vecuma, māmiņu algām un neapliekamajam minimumam par bērniem. Šobrīd notiek diskusijas par to, kas un cik paliks pāri no iecerētās demogrāfijas programmas. Par to arī vēlos paust savu viedokli.
Pirmkārt, demogrāfiskās situācijas uzlabošanai ir jāpieiet kompleksi. Objektivitātes labad jāatzīst, ka tā jau nav, ka politiķi līdz šim absolūti neko nebūtu darījuši ne pirmskolas pieejamības, ne citos ar demogrāfijas problēmu saistītu jautājumu risināšanā. Taču izvērtējot ieguvumus, var ļoti labi redzēt, ka atsevišķie uzlabojumi ir atrauti no pārējām lietām, tie netiek sasaistīti ar kopējo situāciju, kā rezultātā arī ieguvums ir neliels, un problēmas ir palikušas. Kāpēc atkal enerģija ir jātērē tajā virzienā, kur skaidri redzams, ka tas nestrādā? Savukārt, ja tas tiek darīts apzināti, tad tādā gadījumā tas liecina par politiķu nevēlēšanos uzlabot situāciju, un vēlmi demogrāfijas kā prioritātes piesaukšanu izmantot vien kā skaistu un cēlu saukli savas popularitātes celšanai.
Kā piemēru minēšu problēmas, kas saistītas ar pirmsskolas izglītības iestādēm – bērnudārziem. Par to pieejamības veicināšanu tiek runāts jau gadiem. Tajā pašā laikā joprojām ir rindas, kā rezultātā daudziem vecākiem ir liegta iespēja bērnus laist bērnudārzā, un daudziem bērniem – iespēja apmeklēt bērnudārzu. Jau iepriekš, risinot bērnudārzu rindu problēmu, politiķi ir sākotnēji solījuši vienu, pēc tam darījuši ko citu, turpinot bez kādas vainas sajūtas runāt par pirmo. Te varu atgādināt epopeju, kā bērnudārzu rindu likvidēšanai 2013. gadam no solītajiem 23 miljoniem ir palikuši vien 3,8 miljoni.
Visa līdzšinējā pieredze rāda, ka īstermiņa, nepārskatāmi plāni nedod gaidīto efektu. Tāpēc demogrāfijas veicināšanai svarīga ir kompleksa pieeja, kas aptver visus ģimenēm aktuālos jautājumus.
Otrkārt, demogrāfiskās situācijas uzlabošanai ir jāpieiet atbildīgi. Jo vecāki, īpaši tie, kuri bērnus plāno, seko līdzi gan valdības solījumiem, gan to izpildei. Turklāt šī līkne īpaši pieaug ģimenēs ar vidējiem un augstākiem ienākumiem, kā arī augstāku izglītību. Ģimenēs, kurās zināšanas un rūpes par savu veselību neļauj izturēties pret to vieglprātīgi, savukārt ienākumi spēj šīs vēlmes realizēt praksē. Vai politiķi ir iepazinušies ar aprēķiniem, kas rāda, kādā finanšu bedrē nokļūst jauna ģimene ar bērniem, ja vien bērna tēvs vai cits tuvinieks nepelna algu, kas ir krietni virs vidējā?
Tāpēc vēl jo vairāk valdībai, koalīcijai un faktiski visām Saeimā pārstāvētajām partijām ir svarīgi raidīt sabiedrībai signālus par stabilitāti, drošību un valsts atbalstu. Turklāt ar pēdējo es nedomāju slavenos pabalstus, bet gan sistēmu, kas ļauj plānot dzīvi un pielāgoties tā saucamajiem spēles noteikumiem, kurus piedāvā valdība. Tāpat ir svarīgi arī dot skaidru pārskatu par ģimeņu iespējām pašām ģimenēm, skaidrojot, kāds ir tas minimums, ko valsts ir gatava darīt demogrāfijas veicināšanas labā, un neatkāpjoties no solītā.
Latvijas lēmumu pieņēmējiem ļoti patīk atsaukties uz Eiropas Savienības regulām un Eiropas Komisijas (EK) vadlīnijām un priekšlikumiem. Tāpēc noslēgumā atgādināšu jau kādu labi zināmu EK priekšlikumu.
Jau pērn EK nāca klajā ar aicinājumu nodrošināt vispārēju pirmsskolas izglītības pieejamību, kas palīdzētu īstenot arī divus Komisijas stratēģijas ”Eiropa 2020” pamatmērķus, tas ir, samazināt mācības priekšlaicīgi pārtraukušo cilvēku īpatsvaru zem 10% un novērst nabadzības un sociālās atstumtības risku vismaz 20 miljoniem cilvēku. Savā paziņojumā EK norādīja, ka ieguldīšana kvalitatīvā pirmsskolas izglītībā ir daudz efektīvāks pasākums, nekā atbalsts vēlākā posmā. Pirmsskolas izglītība cilvēkiem nodrošina labākas iespējas dzīvē un valstij ietaupa līdzekļus ilgtermiņā, netieši samazinot izmaksas par veselības un slimnīcu pakalpojumiem, kompensējošo izglītību, labklājību un pārraudzību.
Lemjot par demogrāfijas atbalsta pasākumiem un tiem atvēlamo budžetu, es aicinu atcerēties, ka māmiņalga tiek maksāta gadu, bet rinda uz pirmskolas izglītības iestādi nereti mērāma gados. Savukārt vīrietis ģimenē ne vienmēr pelna tik, lai droši uzturētu sievu un bērnus. Ko darīt šiem cilvēkiem? Plānot bērnus? Pie šādas valsts attieksmes vienīgās valsts cerības ir paļauties uz tiem bērniem, kuri šajā pasaulē piesakās un nāk neplānoti. Bet to skaits sarūk.
Situācija šobrīd ir ļoti skarba. Tāpēc tā ir jārisina kompleksi, pretējā gadījumā – ja nav bērnu – daudzas no lietām, par ko šobrīd uztraucas valdība, vispār zaudē jēgu.
Noslēgumā vēlos pieminēt faktu par skandalozo grāmatu, kuras kritizēšanai nevalstiskās organizācijas pievērsa ļoti lielu uzmanību. Mani izbrīna fakts, kāpēc šīs aktīvās organizācijas neapvienojas demogrāfijas atbalsta jautājumu risināšanai. Latvijā jau par paradumu kļuvusi vēlme aktīvi izpausties ar viedokļiem publiskā telpā, taču brīdī, kad situācija ir reāli jārisina, panākt vienotu pozīciju un visiem kopā formulēt konstruktīvus priekšlikumus kļūst, maigi sakot, sarežģīti.