Dainis Cipulis: Goliāta sakāve
Foto: Privātais arhīvs

Citāts no Padomju Savienības Komunistiskās partijas oficioza "Pravda" 1967. gada 22. augusta numura:
"(.. kad amerikāņu imperiālisms palaida no ķēdes izraēliešu agresoru, likdams uz spēles savas naftas intereses Tuvajos Austrumos, tas vispirms cerēja, ka kara gaitā izdosies likvidēt progresīvos režīmus arābu valstīs, kas stājušies uz kardināla sabiedrības pārveidošanas ceļa."

Raksta autori pieminēja pirms pāris mēnešiem notikušo Sešu dienu karu, kurā Izraēlas bruņotie spēki preventīvā uzbrukumā sagrāva Ēģiptes, Sīrijas un Jordānijas armiju. Notikums toreiz raisīja plašu rezonansi, kuras atskaņas jūtamas vēl šodien. Gan Tuvajos Austrumos, gan arī pie mums – Latvijā. Maskavas propagandisti labprāt izmanto šo tematiku. Galdā tiek celta stipri apbružātā antisemītisma kārts, tādējādi cerot iekarot noteiktas sabiedrības daļas simpātijas. Reizēm var apbrīnot propagandistisko pasaku teicēju izturību, diendienā atkārtojot melu stāstus par žīdu sazvērestībām, kuri piepildot vēl Bībeles Vecajā Derībā ierakstītos mērķus pakļaut pasauli. Jo raugi, Pirmais pasaules karš, Oktobra apvērsums un Hitlera nākšana pie varas esot vienas ķēdes posmi. Protams, viss ļaunums nākot no ASV un Izraēlas. Tieši tāpat kā lasāms laikrakstā "Pravda" tālajā 1967. gadā.

Propagandai ir tikai viens vērā ņemams trūkums – tā nespēj uzvarēt, ja pretī tiek likti reāli fakti. Propagandistiem par nožēlu, Sešu gadu kara vēsture apgāž visus izdomājumus par amerikāņu imperiālisma tīkojumiem Tuvajos Austrumos, kas palaiduši no ķēdes izraēliešu agresoru. Imperiālistiem plāni bija, tikai tos izstrādāja nevis Vašingtonā, bet Kremlī.

Informācijas par Sešu dienu karu netrūkst. Pareizāk sakot, tās ir ļoti daudz. Izraēlas armijas uzvara bija kara mākslas šedevrs, paraugs, kā mazai valstij aizstāvēties pret labi bruņotiem agresoriem. Vēl joprojām nerimst sajūsma par toreiz parādīto risku un apņēmību nosargāt valsts neatkarību. Rakstā gan netiek iztirzātas militārās operācijas. Daudz svarīgāka ir atbilde uz jautājumu "Kurš īsti izraisīja karu?".

Lielākoties visi autori, kuri rakstījuši par Sešu dienu karu, ir saskatījuši virkni galveno notikumu Izraēlas un tās arābu kaimiņvalstu attiecībās 1967. gada pavasarī (aprīlis – jūnijs). Faktu materiāls ir stipri līdzīgs gan Krievijā, gan ASV un citās Rietumvalstīs tapušajos darbos. Akcenti, protams, atšķiras, taču faktus apstrīdēt nevar. Lūk, galvenie notikumi:

1) Konflikti uz Izraēlas un Sīrijas robežas Golānas augstieņu rajonā;

2) Izraēlas armijas ģenerālštāba priekšnieka paziņojums, ka Izraēla var pielietot bruņotu spēku, ja Sīrijas inspirētās provokācijas nerimsies;

3) PSRS brīdinājumi par Izraēlas karaspēka koncentrāciju Sīrijas robežu tuvumā (nopietnāka pārbaude atklāja, ka tā ir dezinformācija);

4) Sīrijas sabiedrotās Ēģiptes iesaistīšanās konfliktā, nepārprotami demonstrējot gatavošanos karam;

5) Pret Izraēlu vērsta kara propaganda Ēģiptē un citās arābu valstīs, neslēpti draudi to iznīcināt;

6) PSRS ārlietu ministra norādījums padomju pārstāvniecībai ANO atbalstīt visas Ēģiptes un tās sabiedroto aktivitātes;

7) ANO miera uzturētāju kontingenta aizvākšana no Izraēlas robežām pēc Ēģiptes prasības;

8) Sarkanās jūras Akabas līča šaurumu slēgšana. Pret Izraēlu vērsta naidīga akcija, ko tā savulaik, piekrītot pamiera noteikumiem, 1957. gadā bija deklarējusi kā karadarbības sākšanu pret savu valsti;

9) Ēģiptes karaspēka ievešana Sinaja pussalā Izraēlas robežu tiešā tuvumā;

10) Izraēlas ārlietu ministra neveiksmīga vizīte Francijā, Apvienotajā Karalistē un ASV, Izraēla faktiski tika atstāta viena pret arābu valstīm, kuras atbalstīja PSRS;

11) Sarunās Maskavā Ēģipte tika brīdināta nesākt karadarbību pirmajai, lai arābu valstis netiktu apvainotas agresijā;

12) Sešu dienu karš un arābu valstu sagrāve, Izraēla okupēja Sinaja pussalu, Gazas sektoru, Jeruzalemes pilsētas austrumu daļu, Jordānas rietumkrastu un Golānas augstienes;

13) PSRS premjera A. Kosigina saruna ar Vašingtonu pa "karsto telefonu" un ultimatīva prasība panākt karadarbības pārtraukšanu, pretējā gadījumā piedraudot iznīcināt Izraēlu;

14) Pēc ASV prezidenta L. Džonsona un aizsardzības ministra R. Maknamaras rīkojuma Vidusjūrā dislocētā 6. flote tuvojās Izraēlas piekrastei – atbilde Maskavas draudiem iznīcināt Izraēlu, taču karadarbība jau bija beigusies.

Izraēlas aizsardzības stratēģija balstījās uz preventīva uzbrukuma plāniem. Valsts niecīgā teritorija neatstāja vietu aizsardzībai karaspēka atkāpšanās gadījumā. Vienīgā izeja bija apsteigt agresoru un uzbrukt pirmajiem. Tā arī rīkojās Izraēlas armija 1967. gada jūnijā. Pirms nosaukt par agresoru ebreju valsti, vajadzētu ieskatīties ģeogrāfijas kartē. Izraēla ir trīs reizes mazāka par Latviju. 1967. gada jūnijā pie tās robežām bija savilkts karaspēks, kas ievērojami pārsniedza tās bruņotos spēkus karavīru skaita un tehnikas ziņā. PSRS intensīvi bija apgādājusi Ēģipti un Sīriju ar jaunāko kara tehniku. Izraēlas rīcībā bija diezgan modernas kara lidmašīnas "Mirage" un citu marku lidaparāti, kurus bija piegādājusi Francija. No ASV savulaik tika iepirkti visai novecojušie Otrā pasaules kara laikā izstrādātie tanki.

Arābu armiju skaitliskais un tehniskais pārākums netiek apstrīdēts. Tie, kuri negrib atzīt, ka Maskava bija visparastākā kara kurinātāja, apgalvo, ka Ēģipte nav gribējusi karot un kareivīgās Ēģiptes prezidenta G. Nasera runas, Kairas radio aicinājumi iznīcināt Izraēlu, ciniskās piezīmes, ka nebūs, kam bēgt atpakaļ uz mītnes zemēm, ir bijis tikai demaršs, lai pabiedētu Izraēlu.

Jāatzīst gan, reti kurš noliedz, ka Ēģiptes prezidentam kāds panākumiem vainagots pasākums bija vitāli nepieciešams, lai piepildītu ambiciozos mērķus kļūt par visu arābu līderi. Ja pievienojam visus veiktos pasākumus, no kuriem būtiskākie bija miera uzturētāju kontingenta aizvākšana no Sinaja pussalas, Jordānas rietumkrasta un Gazas sektora, kā arī iespaidīgu spēku virzīšana uz Izraēlas robežām, tad varam izdarīt tikai vienu secinājumu. Karš bija nenovēršams. Izraēlai nebija izvēles. Parīzē, Londonā un Vašingtonā tās ārlietu ministram A. Ebanam reāla atbalsta vietā deva miglainus un nenoteiktus solījumus par jūras šauruma atbloķēšanu.

ASV prezidents L. Džonsons pateica slaveno frāzi: "Israel will not be alone unless it decides to be alone." ("Izraēla nebūs viena, ja vien tā nenolems būt viena"). Nepārprotams brīdinājums neuzbrukt. Vēl nepatīkamāku pārsteigumu Izraēlai sagādāja stratēģiskā partnere Francija, nosakot ieroču tirdzniecības embargo Tuvo Austrumu valstīm laikā, kad uz Ēģipti un Sīriju straumēm plūda padomju ieroči. Nav patīkami apzināties, ka esi viens un tavs liktenis patiesībā nevienu neinteresē. Izraēlas tauta un armija nepadevās izmisumam. Sešu dienu laikā tika izcīnīta viena no spožākajām militārajām uzvarām jauno laiku vēsturē.

Protams, Kremlis bija satricināts. Pirmo reizi kopš Kubas krīzes 1962. gadā tika iedarbināta ārkārtas sakaru līnija ar Vašingtonu. Sarunā ar Vašingtonu šķietami mierīgais un nosvērtais padomju premjers A. Kosigins aizsūtīja amerikāņiem nepārprotamu vēstījumu: ja jūs gribat karu, dabūsit to.

Grūti iedomāties lielāku liekulību, apbruņot, izprovocēt, bet vainu novelt uz amerikāņiem. Šeit gan varētu piezīmēt, ka mūsdienās nekas nav mainījies.

Tikmēr Sešu dienu karš bija beidzies, konflikts lielvalstu vidū tā arī neizraisījās. Tuvo Austrumu krīze saglabāja savu lokālo raksturu, lai vienlaikus kļūtu par vienu no Aukstā kara bīstamākajām vietām. PSRS pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Izraēlu, padomju propaganda laida apgrozībā mītu par cionisma "draudiem" mieram, tautu brīvībai, sociālajam progresam arābu pasaulē. Neoficiāli tika kultivēts klajš antisemītisms. Vajadzēja pārsteigtajai sabiedrībai, izbrīnītajiem dažādu rangu ierēdņiem paskaidrot, kāpēc padomju kara lidmašīnas un tanki pārvērsti par lūžņu kaudzēm, kāpēc padomju militāro padomnieku apmācītās arābu armijas glābušās bēgot un histēriski lūgušas palīdzēt. Kāpēc Dāvidam kārtējo reizi izdevies uzvarēt Goliātu?

Stāsts vēl nav galā. 1979. gadā Vašingtonā tika noslēgts miera līgums starp Izraēlu un Ēģipti. Izraēla atdeva uz laiku ieņemtās teritorijas apmaiņā pret mieru un starptautisku atzīšanu. Tad jājautā, kurš bija kara kurinātājs – tas, kura starpniecība veicināja mieru, vai otrs, kurš par katru cenu centās iesaldēt Izraēlas konfliktu ar kaimiņvalstīm?

Mūsdienās, kad noteiktas aprindas izvērš naidpilnu kampaņu pret ASV un NATO, no vēstures mēslaines izvilkti senie padomju propagandas meli ar stipru antisemītisma piegaršu. Tiem, kuri grib baudīt virtuālajā telpā šai tēmai atbilstošus murgus, varu pateikt, ka derīguma termiņš tiem sen beidzies.

Source

Tags

ANO ASV Ēģipte Francija Izraēla Jordānija Maskava NATO Padomju Savienība Pirmais pasaules karš Sīrija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form