Dainis Grīnvalds: Vai arodbiedrībām ir nākotne?
Foto: DELFI

Kad Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība organizēja piketu pie Saeimas nama, protestējot it kā pret sociāli netaisnīga budžeta pieņemšanu, tad uz šo piketu sanāca neliela saujiņa neapmierināto. Aiz arodbiedrību vadoņa Pētera Krīgera muguras stāvēja nepieklājīgi mazs protestētāju skaits. Protams, ja tev aiz muguras ir daži cilvēki, tad ar kādu dižu ietekmi lēmumu pieņemšanā nav ko rēķināties.

Tajā pašā laikā uz Tērbatas un Bruņinieku ielas stūra stāv liels sešstāvu nams, kas pieder LBAS. Pilns ar cilvēkiem, kas kaut ko dara, rosās un regulāri saņem algas pārskaitījumus uz saviem banku kontiem. Ko viņi dara, par ko saņem naudu un no kurienes šī nauda? Noorganizēt iespaidīgu demonstrāciju pie valdības mājas vai parlamenta viņi nespēj. Taču kaut kā sava eksistence jāattaisno. Tad nu arodbiedrības darbu imitē, mēģinot radīt iespaidu, ka it kā aizstāv strādājošo intereses? Kā ir patiesībā?

Latvijā arodbiedrību kustība galvenokārt ir mantojums no padomju laikiem. Arī arodbiedrības māja ir palikusi vecā. Agrāk Stučkas ielā, tagad Tērbatas ielā. Tas nozīmē, ka arodbiedrības pārsvarā ir tajās organizācijās, kas ar lielākām vai mazākām izmaiņām ir darbojušās kopš padomju laikiem. Jaunos uzņēmumos visbiežāk arodbiedrību nav. Par ko tas liecina? Tikai par vienu – arodbiedrību veidošanai nav sociālekonomiskās bāzes. Ja šāda bāze būtu, tad arodbiedrības rastos pat tad, ja kāda uzņēmuma vadība tam liktu šķēršļus. Sabiedrībai kopumā nav pieprasījuma pēc arodbiedrībām. Kāpēc?

Arodbiedrības radās kā darbaļaužu intereses aizstāvoša organizācija laikos, kad uzņēmēji un strādnieki atradās konfrontējošās nometnēs. Kad sabiedrība vairāk vai mazāk bija sadalīta šķirās. Tagad jau sen ir mainījušās darba devēju un ņēmēju savstarpējās attiecības. No konfrontācijas uz sadarbības modeli. Darbinieku lojalitāte tiek uztverta kā nenovērtējama pašvērtība, kas veicina uzņēmuma vai iestādes sekmīgāku darbu. Lai šo lojalitāti nostiprinātu darbiniekiem papildus darba algai tiek sniegti dažādi bonusi. Šīs sadarbības rezultātā rodas sinerģija, kura sekmē izaugsmi un kopīgo interešu labāku apmierināšanu. Tāda ir 21. gadsimta darba devēju un darba ņēmēju attiecību paradigma. Ekonomiskie pētījumi liecina, ka arodbiedrību aktivitātes dažādām valstīm rada iekšzemes kopprodukta (IKP) samazinājumu par 0,2% līdz pat 0,8%. Galvenokārt, bremzējot darbaspēka mobilitāti un samazinot uzņēmumu konkurētspēju.

Gandrīz visās pasaules valstīs arodbiedrību biedru skaits samazinās. Piemēram, ASV 1960. gadā 30,9% nodarbināto bija arodbiedrību biedri, bet tagad vairs tikai 11,6%. Lielbritānijā arodbiedrību ziedu laiki bija 1978. gadā, kad 51,% nodarbināto bija apvienojušies arodbiedrībās. Šobrīd šis skaitlis sarucis līdz 28%. Līdzīgas tendences vērojamas Latvijā. Kā liecina pētījuma Darba apstākļi un riski Latvijā 2009 – 2010 dati, tad 2006.gadā 16,1% aptaujāto darbinieku bija arodbiedrību biedri, bet pērn – vairs tikai 5,8%. Strādājošo skepse par dalību arodbiedrībās nav nekāds brīnums, jo arodbiedrības līderu lozungi un saukļi mūsdienās izklausās pavisam arhaiski un nemoderni. Piemēram, šā gada aprīlī Grieķijā notika Vispasaules arodbiedrību federācijas kongress, kuru atklāja organizācijas ģenerālsekretārs Georgs Mavrikoss. Viņa ziņojums bija piesātināts ar frāzēm par ļauno imperiālismu, plēsonīgo kapitālismu un reakcionāro Lisabonas līgumu, kas raksturojot Eiropas savienības patieso būtību. Var droši teikt, ka mūsdienās arodbiedrības ir kļuvušas par tādiem kā komunistisko ideju inkubatoriem. Nav brīnums, ka cilvēki no šādām organizācijām aizplūst un jaunatne nevēlās tajās iesaistīties.

Arodbiedrību vadoņi visā pasaulē ir iecienījuši lepni dzīvot un šajā aspektā daudz neatšķiras no nīstajiem kapitālistiem. Sabiedrība labi redz šo arodbiedrību bosu kliedzošo liekulību un tāpēc novēršas un visā pasaulē arodbiedrību biedru skaits krītās. Ekonomiskās krīzes pašā karstākajā brīdī Latvijas arodbiedrību līderis Pēteris Krīgers centās uzspodrināt savas spalvas gozējoties mediju uzmanības centrā, taču strauji piebremzēja savas aktivitātes pēc tam, kad LTV radījumā Kas notiek Latvijā? viņam pavaicāja par paša algas apmēriem. To viņš tā arī neatklāja un no diskusijām, kur šo jautājumu varētu uzdot, izvairās. Arī Latvijas sakaru nozares arodbiedrības prezidente Zoja Semjonova nekautrējas algot personisko šoferi it kā būtu kāda augsta valsts amatpersona vai liela uzņēmuma vadītāja. Semjonovas dzīves veids daudz neatšķiras no nīsto kapitālistu dzīves veida. Vienīgi šo dzīves veidu viņai nodrošina nevis pašas uzņēmība un gatavība riskēt, bet strādājošie, kuriem darbu sagādā tie paši kapitālistiskie uzņēmēji. Darba cilvēki saprot, ka augstu atalgojumu viņiem nodrošina ne jau dažādas semjonovas un krīgeri, bet gan darba devēju un darba ņēmēju kopīgs darbs SAVĀ uzņēmumā. Mūsdienās sadalījums – viņi (īpašnieki) un mēs (strādājošie) ir anahronisms, kas smako pēc naftalīna, jo gan īpašniekiem, gan strādājošiem ir viens mērķis – lai uzņēmums strādātu labāk, efektīvāk un vairotu visu ieinteresēto pušu labklājību.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form