Dainis Īvāns: Iedegsim piemiņas gaismiņas
Foto: LETA

30. novembrī aprit 75 gadi kopš ebreju iznīcināšanas sākuma Rumbulas mežā. Dzirdēti apgalvojumi, ka sēru dienu Latvijas kalendārā par daudz. Tikpat labi var teikt, ka arī baisas vēstures, mūsu zemei ir par daudz. Tomēr tā jāzina. Ne velti Latvijas Republikas Augstākā Padome pavisam drīz pēc 1990. gada 4. maija, pēc valsts atjaunošanas de jure 25. martu un 14. jūniju bez vilcināšanās noteica par komunistiskā genocīda upuru un masu deportāciju upuru piemiņas dienām, 4. jūliju par ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu, bet 17. jūnijam, Latvijas PSR atjaunošanas svētkiem, kas 1940. gadā iezvanīja visu traģēdiju sākumu, atgrieza patieso nosaukumu – Latvijas Republikas okupācijas diena.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vēlāk drūmais saraksts papildināts ar decembra pirmo svētdienu, kad godinām 1937.-1938. gadā Kremļa organizētās Latviešu operācijas laikā izkauto tūkstošus.

Vai par daudz un par smagu? Vai 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas de facto būtu jārespektē arīdzan dzīves svinētāji, kam sēru karogi un sēras dažās dienās traucējot ar pilnu krūti līksmoties? Vai tā būtu bāreņu tautas apziņas kultivēšana? Vai okupāciju, holokausta, nacistu un komunistu nodarīto zaudējumu aprēķināšana novērš domas par nākotni? Drīzāk, otrādi. Tas ir izdzīvojušo pienākums, Latvijas ļaužu sīkstuma un apbrīnojama dzīvības spēka apliecinājums. Tas ir brīdinājums visiem, ka joprojām sapņo uz mūsu rēķina paplašināt vai atjaunot savu varmācības pasauli.

Arī 30. novembris, kad priekš 75 gadiem nevis tālu Sibīrijā, bet tepat Rumbulas mežā sākās prātam neaptverama Latvijas ebreju, vai, citādi sakot, ebreju izcelsmes latviešu nogalināšana, ir datums, kad pienāktos izkārt karogus sēru noformējumā un šo traģēdiju īpaši iezīmēt kalendārā. Nacisti turpināja to pašu, ko aizsāka komunisti –mērķtiecīgu Latvijas iedzīvotāju iznīcināšanu. Staļina un Hitlera draudzības sagrautā valsts nespēja viņus aizstāvēt nedz no iebrucējiem, nedz vietējiem iznireļiem.

25 000 mūsu pilsoņu iznīcināšanai pārējo bezpalīdzības priekšā un tikai piecus mēnešus kopš 15 000 citu deportēšanas uz padomju nometnēm, tāpat kā holokausta turpinājumam un atkārtotām padomju represijām, kā arī masu bēgšanai uz Rietumiem, vajadzēja uz visiem laikiem no pasaules kartes izdzēst Latvijas Republiku, atņemt Latvijas tautai pašcieņu un pašapziņu. Neizdevās. 1988. gada 1. jūnijā, kad Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā viens no latvju ebrejiem Mavriks Vulfsons atklāja PSRS rūpīgi slēpto patiesību par Berlīnes un Maskavas 1939. gada vienošanos okupēt Baltijas valstis, kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo spēja tikvien kā izdvest: "Mavrik, tu nogalināji Padomju Latviju!".

No padomju varasiestāžu iespējamās izrēķināšanās Mavriku todien sargāja ziedu klājiens, ko cilvēki izveidoja pie viņa mājas. Vērts atminēties, ka Mākslas akadēmijas profesora slavenā runa bija vērsta arī pret režīma slēpto un atklāto antisemītismu, pret partkomiem, uz kuru durvīm, kā izteicās orators, padomju laikā varēja droši karināt nacistu judenfrei. Latvijas ebreju kopiena nepārprotami atbalstīja Latvijas Tautas fronti un Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada septembrī pieņēma toreizējai PSRS telpai bezprecedenta deklarāciju, kas nosodīja Maskavas faktiski noliegto holokaustu.

Tagad mēs zinām, ka bez tiem, kuri okupāciju laikā pakļāvās ļaunumam, bija arī tādi, kas pretojās,riskēja, glāba nāvei nolemtos. Tādam jātop Latvijas cilvēciskajam vairākumam.

Esmu viens no tiem, kas parakstījis aicinājumu rīt, 30. novembrī plkst. 18.00 nolikt iedegtu svecīti Rumbulas upuru piemiņai pie Brīvības pieminekļa, līdzīgi kā iededzam svecītes Lāčplēša dienā. Rumbulas upuru masu kapā droši vien iegūlās arī kāds no aptuveni 1200 ebreju kareivjiem un virsniekiem, kas piedalījās Latvijas brīvības cīņās, kāds no starpkaru Latvijā dibinātās "Žīdu tautas atbrīvotāju biedrības" biedriem un viņu piederīgiem, ja vien jau nebija nonācis padomju Gulagā vai izdzīvojis līdz holokausta nākamajiem cēlieniem. Rumbulā visas cerības zaudēja mūsu pilsoņi un visplašākajā nozīmē mūsu tautieši , kas dzīvoja Latvijā un Latvijai. Rumbulā daļu no sevis zaudēja Latvija. Jo vairāk piemiņas gaismiņu iedegsim, jo stiprāki, vienotāki tapsim tagadnē un nākotnē, jo drošāk jutīsimies šai pasaulē.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form