Vēlāk drūmais saraksts papildināts ar decembra pirmo svētdienu, kad godinām 1937.-1938. gadā Kremļa organizētās Latviešu operācijas laikā izkauto tūkstošus.
Vai par daudz un par smagu? Vai 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas de facto būtu jārespektē arīdzan dzīves svinētāji, kam sēru karogi un sēras dažās dienās traucējot ar pilnu krūti līksmoties? Vai tā būtu bāreņu tautas apziņas kultivēšana? Vai okupāciju, holokausta, nacistu un komunistu nodarīto zaudējumu aprēķināšana novērš domas par nākotni? Drīzāk, otrādi. Tas ir izdzīvojušo pienākums, Latvijas ļaužu sīkstuma un apbrīnojama dzīvības spēka apliecinājums. Tas ir brīdinājums visiem, ka joprojām sapņo uz mūsu rēķina paplašināt vai atjaunot savu varmācības pasauli.
Arī 30. novembris, kad priekš 75 gadiem nevis tālu Sibīrijā, bet tepat Rumbulas mežā sākās prātam neaptverama Latvijas ebreju, vai, citādi sakot, ebreju izcelsmes latviešu nogalināšana, ir datums, kad pienāktos izkārt karogus sēru noformējumā un šo traģēdiju īpaši iezīmēt kalendārā. Nacisti turpināja to pašu, ko aizsāka komunisti –mērķtiecīgu Latvijas iedzīvotāju iznīcināšanu. Staļina un Hitlera draudzības sagrautā valsts nespēja viņus aizstāvēt nedz no iebrucējiem, nedz vietējiem iznireļiem.
25 000 mūsu pilsoņu iznīcināšanai pārējo bezpalīdzības priekšā un tikai piecus mēnešus kopš 15 000 citu deportēšanas uz padomju nometnēm, tāpat kā holokausta turpinājumam un atkārtotām padomju represijām, kā arī masu bēgšanai uz Rietumiem, vajadzēja uz visiem laikiem no pasaules kartes izdzēst Latvijas Republiku, atņemt Latvijas tautai pašcieņu un pašapziņu. Neizdevās. 1988. gada 1. jūnijā, kad Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā viens no latvju ebrejiem Mavriks Vulfsons atklāja PSRS rūpīgi slēpto patiesību par Berlīnes un Maskavas 1939. gada vienošanos okupēt Baltijas valstis, kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo spēja tikvien kā izdvest: "Mavrik, tu nogalināji Padomju Latviju!".
No padomju varasiestāžu iespējamās izrēķināšanās Mavriku todien sargāja ziedu klājiens, ko cilvēki izveidoja pie viņa mājas. Vērts atminēties, ka Mākslas akadēmijas profesora slavenā runa bija vērsta arī pret režīma slēpto un atklāto antisemītismu, pret partkomiem, uz kuru durvīm, kā izteicās orators, padomju laikā varēja droši karināt nacistu judenfrei. Latvijas ebreju kopiena nepārprotami atbalstīja Latvijas Tautas fronti un Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada septembrī pieņēma toreizējai PSRS telpai bezprecedenta deklarāciju, kas nosodīja Maskavas faktiski noliegto holokaustu.
Tagad mēs zinām, ka bez tiem, kuri okupāciju laikā pakļāvās ļaunumam, bija arī tādi, kas pretojās,riskēja, glāba nāvei nolemtos. Tādam jātop Latvijas cilvēciskajam vairākumam.
Esmu viens no tiem, kas parakstījis aicinājumu rīt, 30. novembrī plkst. 18.00 nolikt iedegtu svecīti Rumbulas upuru piemiņai pie Brīvības pieminekļa, līdzīgi kā iededzam svecītes Lāčplēša dienā. Rumbulas upuru masu kapā droši vien iegūlās arī kāds no aptuveni 1200 ebreju kareivjiem un virsniekiem, kas piedalījās Latvijas brīvības cīņās, kāds no starpkaru Latvijā dibinātās "Žīdu tautas atbrīvotāju biedrības" biedriem un viņu piederīgiem, ja vien jau nebija nonācis padomju Gulagā vai izdzīvojis līdz holokausta nākamajiem cēlieniem. Rumbulā visas cerības zaudēja mūsu pilsoņi un visplašākajā nozīmē mūsu tautieši , kas dzīvoja Latvijā un Latvijai. Rumbulā daļu no sevis zaudēja Latvija. Jo vairāk piemiņas gaismiņu iedegsim, jo stiprāki, vienotāki tapsim tagadnē un nākotnē, jo drošāk jutīsimies šai pasaulē.