Publikas, kam vislabākais līdzeklis pret visu personīgi sev nesaprotamo, šķiet tā aizliegšana, nekad nav trūcis. Gāganu kari, ko pret savvaļas dzīvnieku priekšnesumiem cirkā un ne tikai cirkā mūsdienu Latvijā uzsākusi dabas zinībās, populāciju aizsardzībā, zooloģijā un zoopsiholoģijā pilnīgi neizglītota sabiedrības daļa, nebūt nav "laikmetīga māksla".
Jau 1913. gada laikrakstā Rigaet Tageblatt zoologs un Rīgas zooloģiskā dārza direktors, Karls Grevē rakstīja: "Nedrīkst sapratni par dzīvniekiem un dabas aizsardzību smelties Tompsona (antropomorfisku jeb dzīvniekus apdvēseļojošu stāstu autors Setons Tomposons – D.Ī.) feļetonos vai anekdotēs. Dzīvnieki nejūt un nedomā kā mēs, saprātīgie cilvēki vai hiperspraigās "zilzeķes", kuru citātu vinegrets no Šillera, Romas klasiķiem un budistu rakstiem gandrīz nekad nav trāpīgs, apliecina tikai dzīvnieku sargātājas "izglītību" un to, ka viņa laiku pavada bučodama savu mopsi, štopējot tam cukuru un šokolādi, kā arī baudot "augstāko literatūru".
Pateicoties toreiz izcilajiem baltiešu dabas pētniekiem, "dzīvnieku atbrīvotāji" tolaik nespēja apmuļķot pārējos. Tai pašā laikā Norvēģija modīgām feministēm, "dzīvnieku tiesību" aizstāvjiem un pseidobudisma fundamentālistiem 20. gadsimta sākumā izdevās uz kādu laiku panākt ne tikai dzīvnieku cirka, bet arī zooloģisko dārzu aizliegšanu. Šādam "dzīvnieku aizsardzības" pasākumam, saprotams, lieti noderēja nauda, ko ienesa bēdīgi slavenā norvēģu vaļu medību flote, izslaktēdama gandrīz visu pasaules vaļu populāciju.
Asinskārāko vegānu, biedrības "Dzīvnieku brīvības", tāpat kā Kultūras un Zemkopības ministriju ierēdņu tagadējie uzbrukumi dzīvnieku priekšnesumiem līdz ar pilnīgu muļķību izplatīšanu gan labāko aprindu pulciņos, gan sociālajos tīklos, īpaši neatšķiras no klačām, ko kaut vai 1915. gadā maijā izspiedza Grevē apsmaidīto "zilzeķu" minoritāte, kad vairums rīdzinieku ļaužu pārpildītā Salamonska cirkā sumināja leģendāro zvēru dresētāju Vladimiru Durovu, viņa ziloni, jūras lauvas, peles un citus četrkājainos audzēkņus.
Rīgas zooloģiskajā dārzā vienlaicīgi "dzīvnieku atbrīvotājus" tracināja, bet dzīvnieku draugus sajūsmināja dzīvnieku kopējs - "zvēru valodas pratējs - Nevretdins Jusipovs ar saviem mācītajiem lāčiem.
Tādēļ "laikmetīgajiem" savvaļnieku cirka apkarotājiem pirms kārtējās stulbuma manifestācijas es tomēr ieteiktu palasīt ja ne etologu Lorenca vai Doļņika, vai antropologa Ārdreja populārzinātniskos sacerējumus, tad vismaz Durova līdz asarām aizkustinošo grāmatu "Mani dzīvnieki" (Rīga,"Tapals", 2005). Izlasīt tādēļ, ka Vladimirs Durovs uzskatāms par visu vēlāko laiku cirka dzīvnieku "skolotāja" etalonu. Viņa un atklājumi, ko tagad plaši izmanto visā pasaulē, balstīta ne uz "patīk vai nepatīk"" , bet uz zināšanām par dzīvnieku nosacījuma refleksiem. Šī dresūras skola nepieļauj ne mazāko vardarbību pret "audzēkni".
"Cietsirdība pazemo, tikai labsirdība var būt skaista... Nevis sitieni un skarbi žesti, bet gan maigums un laba izturēšanās, mudina zvērus izpildīt manas vēlmes," rakstījis Durovs. Viņa zoopsiholoģijas pētījumu, dzīvnieku hipnozes atklājumu un viņa reformētā dzīvnieku cirka ieguldījums savvaļnieku aizsardzībā nav pat salīdzināma ar brēku un ļaunumu, ko dabas izglītībai ik pa brīdim pasaulē nodara dažādu puskoka lēcēju un siekalzaķu mēģinājumi aizliegt dzīvnieku cirku, aizliegt zinātniskus eksperimentus ar tiem utt.
Tāda nu jau cilvēka nosacījuma refleksos balstīta aizliegšanas sērga var novest pie nākošiem aizliegumiem. Teiksim, aizliegt Rīgas zooloģiskā dārza dzīvnieku demonstrāciju Latvijas skolās, ar ko savulaik aktīvi nodarbojās tagadējais Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka. Aizliegt "roņu šovu" zoodārza baseinā, par ko mācītie roņi līdzīgi citiem apmācītiem paši gan ir sajūsmā. Aizliegt suņu kostīmiņus Rīgas ielās, aizliegt dzīvnieku lelles leļļu teātrī. Arī tā taču varētu būt "dzīvnieku pazemošana" un "izsmiešana", vai ne? Ar aizliegumu medīt un aizliegumu ražot gaļu "dzīvnieku atbrīvotāji" jau ir piedraudējuši.
Ielaisties diskusijās ar patmīlīgiem un paštaisniem aizliedzējiem ir bezjēdzīgi. Par to pārliecinājos vēl nesen, kad pat operas starpbrīdī man piesējās kāds tikko no protesta krātiņa pie Rīgas cirka izlīdis dzīvnieku brīvības cīnītājs. Viņš ne par kripatiņu nešaubījās, ka Rīgas dzīvnieku cirka iznīcināšana Latviju ar joni "padarīs labāku". Vēl pēc dažām dienām mani līdzīgā prokurora tonī uzrunāja kāda televīzijas žurnāliste no kādiem "100 gramiem patiesības". Viņa uzskatīja, ka ar iepriekšējo rakstu "Dzīve pēc cirka" portālā "Delfi" esmu neatļauti ietekmējis Saeimas tautsaimniecības komisiju, kas noraidījusi spocīgo likumprojektu par savvaļnieku aizliegšanu cirkā.
Pagaidām noraidījusi. Lieta jau tāda, ka par to drīz būs balsojums pašā Saeimā. Nesnauž arīdzan "laikmetīgā cirka" lobijs Kultūras ministrijā. Steidzīgi apstiprināta jauna cirka direktore, kas dzīvnieku smaku i tuvumā negribot just un cirku pārvērtīšot par teātri. Arī kultūras ministre deputātiem, jāteic, diezgan voluntāri un aizliedzoši paudusi, ka "lāču Rīgas cirkā nebūs". Tomēr, lai cik tas neliktos dīvaini, direktori un ministri kādreiz nomainās. Šad tad tiek noraidīti un atcelti pat muļķīgi likumi. Latvijas bērniem ir tiesības savā zemē piedzīvot klasisko cirku, kura tagad ļoti pietrūkst.
Tā arī mana mazmeitiņa pagājušajā nedēļā izmantoja iespēju bērnudārzā nofotografēties kopā ar tur ciemos atvesto Rīgas cirka pērtiķīti. Viņas vecāki par šo fotogrāfiju labprāt samaksāja, jo zināja, ka ar to, pirmkārt, tuvina bērnu patiesai dzīvnieku mīlestībai, otrkārt, atbalsta bez mājām palikušo cirku, treškārt, ļauj izdzīvot pašam pērtiķītim, kam Rīgas cirks ir vienīgā patvēruma vieta uz šīs pasaules.
Mīļie vegānonkuļi un tantes, dārgie kultūronkuļi un tantes, cienītie Saeimas deputāti, lūdzu, ar nepārdomātu aizliegumu nenogaliniet šo pērtiķīti!
