Neilgi pirms došanās aizsaulē Mihails Gorbačovs paspējis atzīt, ka Maskavas uzsāktais karš Ukrainā sagrāvis viņa "mūža darbu". Ja domājam par Krievijas garām palaisto iespēju kļūt demokrātiskai un cilvēciskai valstij, tad jā. Tai pašā laikā, Baltijas valstu neatkarības atgūšanā Gorbačova nozīme ir paliekoša. Liktenīgā vēstures pagrieziena brīdī mēs atradāmies vienā aizjūgā, un nevar nemaz tik vienkārši nošķirt, kurš kurā mirklī bija vilcējs, kurš velkamais.
Gorbačova mēģinājumi ar dozētām demokrātiskām reformām saglābt gan padomju sistēmu, gan impēriju aizsāka kustību jeb, kā viņš pats mīlēja izteikties, – "procesu" (процес пошел!), ko drīz jau nespēja apturēt nedz viņš pats, nedz "visvarenā" VDK. Par spīti tam, ka Gorbačova demokrātijas un atklātības ierosinājumiem toreizējā Krievijas sabiedrībā varēja saskaitīt vairāk pretinieku nekā atbalstītāju.
Šādos apstākļos par viņa dabiskiem sabiedrotajiem PSRS iekšienē arī kļuva Baltijas tautu "pārbūves atbalsta kustības" – lietuviešu "Sajūdis", igauņu "Rahvarinne" un Latvijas Tautas fronte. Gorbačovs sākotnēji ieklausījās sava padomnieka, "pārbūves arhitekta" Aleksandra Jakovļeva ieteikumā nepretoties mūsu kustību dibināšanai un tās neaizliegt, kā vēlējās Alfredam Rubikam līdzīgie kompartijas stingrās un vardarbīgās politikas uzturētāji. Vēlāk no viņa un padomnieku mutes izskanēja, lai arī mums nepieņemami, tomēr PSRS apstākļos neparasti mājieni dot Latvijai kādu īpašu statusu un saimniecisku patstāvību PSRS iekšienē. Protams, ne runas par šķiršanos vai arī to darīt tikai "saskaņā ar PSRS Konstitūciju", kas bija pilnīgi neiespējami.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
