Būve turpina brukt pati. Neviens no domes bijušiem vai esošiem pārstāvjiem nav atbildējis nedz par izķiņķelēto naudu atjaunošanas projektam, nedz atklājis ticamus ieganstus vēlmei vietējās nozīmes arhitektūras pieminekli iznīcināt.
Mēs varētu teikt, ka līdzīga pašvaldība noteikti ir reformējama, lai mazinātos vietējā mēroga bezatbildība un nekompetence. Tomēr vēl lielāku bezatbildību līdzīgos apstākļos demonstrējuši paši novadu reformas kaldinātāji, proti, koalīcijas valdība. Tās spējo paziņojumu noārdīt komunistu centrālkomitejas vajadzībām Kronvalda parkā celto ēku, lai vietā liktu koncertzāli, nevar saukt par prātīgu.
Ja ir runa par "komunisma rēga" kliedēšanu, kā izteikušies politiskie demontētāji, tad to tikpat labi varētu darīt ar komunistiskās partijas politiskās izglītības jeb tagadējā Kongresu nama pārbūvēšanu, kas nebūt nav peļamākā iespēja tikt pie jaunas koncertzāles.
Vēl vairāk "komunisma rēgs" kliedētos, ja koncertzāle drosmīgi slietos par godu Latvijas uzvarai Neatkarības karā nosauktajā laukumā Pārdaugavā. Taču baidos, ka runa nav par rēķinu kārtošanu ar okupācijas režīmu, nedz arī par koncertzāli. Publiskā versija par pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu arhitektoniski ne pašās sliktākās būves bezvērtību nešķiet ticama. Sava nozīme ir ēkas vēsturiskumam. Kaut vai tādēļ, ka še arestēts pēdējais Latvijas komunistiskā bastiona komandants Alfrēds Rubiks.
Nav jau arī namu cēluši Maskavas komunisti, bet mūsu pašu arhitekti. Divus no viņiem - Gunāru Asari un Jāni Vilciņu labi pazinu. Abi bija ne tikai godprātīgi un, uzdrošinos teikt, talantīgi profesionāli, bet arī aktīvi un redzami mūsu trešās nacionālas atmodas cīnītāji. Jāni Vilciņu, ar ko vēlāk sadraudzējos, iepazinu 1986. gada Daugavas aizstāvības kampaņas laikā. Toreizējam Latvijas galvenajam ainavu arhitektam vēršanās pret Maskavas virzītu komunisma celtnes projektu – Daugavpils HES, kas izpostītu Augšdaugavas ieleju, varēja maksāt vismaz amatu. Tomēr viņš iesaistījās gan Latvijas Zinātņu akadēmijas Daugavpils HES projekta izvērtēšanas komisijas darbā, gan vistiešākā veidā "metās uz barikādēm", apstrīdēdams visvarenā PSRS militāri enerģētiskā kompleksa propagandistiskos argumentus.
Erudīts, ārkārtīgi inteliģents, nesavtīgs, labdabīgs un latvisks arhitekts. Viņš man daudz stāstīja par centrālkomitejas ēkas projektēšanas gaitu, par tā formas un funkcionalitātes meklējumiem. Šais stāstos neko "komunistisku", izņemot anekdotes par partijas bosu glupību, nesaklausīju. Gluži otrādi, pārliecinājos par būves pārlaicīgo garu un jēgu, par arhitekta cerību, ka nams pārdzīvos murgainos padomju laikus, būs vajadzīgs nākotnes brīvajai Latvijai, iederēsies tajā. Vilciņš līdzīgi mūsu nacionālās arhitektūras ciltstēvam Jānim Baumanim sava darba jēgu redzēja kā "pakalpošanu sabiedrībai, ne naudas pelnīšanai".
Vilciņa, Asara, Staņislavska un Ūdra projektētās centrālkomitejas ēkas iznīcināšana manuprāt būtu tikpat amorāla kā Baumaņu Jāņa būvētā Bulvāra loka un ar viņa līdzdalību tapušās Saeimas ēkas nojaukšana sabiedrībai nezināmas politiskas iegribas, slēpta aprēķina, ienesīga projekta vai visparastākās tuvredzības dēļ.
Gods kam gods, Pļaviņu dome Medema lepno namu pēc iedzīvotāju protestiem neaiztika, lai arī gādīgu saimnieku nav atradusi. Koalīcijas valdība pagaidām palikusi pie sava un pagaidām nereaģē uz vairāku arhitektu iebildumiem. Iespējams, neklausīsies arī citos. Bet es nevarēju tai neiebilst vismaz sava drauga arhitekta Jāņa Vilciņa gaišās piemiņas dēļ.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
