Dainis Īvāns: Ukraina šobrīd atrodas turpat, kur Latvija 1940. gadā
Foto: DELFI

Piektdienas, 25. februāra, vakarā pie Rīgas Kongresu nama notika spontāns Latvijas mūziķu koncerts Ukrainas atbalstam, kurā piedalījās gan kori, gan pūtēju orķestri, gan folkloras kopas, gan popmūzikas un roka mākslinieki. Ar uzrunu uzstājās arī Dainis Īvāns.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mīļie mūziķi, koristi, koru vadoņi un klātesošie Ukrainas atbalstītāji, ukraiņu un latvju tautas!

Liktenīga vieta. Šeit, Rīgas kongresu namā, 1988. gadā dzima mūsu vēsturē lielākā nacionālās atbrīvošanās kustība – Latvijas Tautas fronte. Šeit mēs atkal esam pulcējušies, iespējams, uz mūsu liktenīgākajiem, izšķirošākajiem dziesmu svētkiem 21. gadsimtā. Es saku "dziesmu svētkiem" tādēļ, ka to kustība allaž bijusi un ir neatraujama mūsu politiskās un nacionālās pastāvēšanas cīņas sastāvdaļa. Dziesmu svētku kustības dalībnieki ir šīs Ukrainas atbalsta manifestācijas rīkotāji. Paldies jums!

Līdzīgi daudziem cilvēkiem visā pasaulē, šai dienā, stundā, minūtē ar bažām un šausmām vēroju Krievijas iebrukumu Ukrainā. Mēģinu iedomāties, kā mēs justos, ja mūsu sirmo Rīgu, skaisto Liepāju, jauko Kuldīgu, sakopto Madonu vai stalto Daugavpili, tāpat kā tagad Ukrainas pilsētas, grautu krievu artilērija. Kā es justos, ja mūsu armiju, manus dēlus un znotus, kas sargātu tēvzemi, piepeši no elles bunkura izlīdis Putins apsaukātu par narkomāniem un nacistiem, kā viņš dēvē Ukrainas aizstāvjus.

Viņam ir kodolarsenāls. Viņam ir spārnotas un nespārnotas raķetes. Viņam ir tanki. Viņam ir miljons nebrīvu, nežēlīgu kareivju, kuri akli pilda galvenā cilvēkēdāja pavēles. Bet viņam ir vāja aizmugure. Tā turas uz kailiem meliem, netaisnības un nožēlojamas bravūras. Mūsu aizmugure ir dziesmu gars, brīvības alkas, taisnība. Pat ja Krievijas propagandisti gavilē, ka pēc Ukrainas pazemošanas Kremļa čekisti viegli sagrābs Baltijas valstis, es saku: "Pamēģiniet!"

Redzēsim, kurš gavilēs pēdējais.

Ukraina šobrīd atrodas turpat, kur Latvija 1940. gadā. Ukraina turas uz dzīvības un nāves, cilvēcības un necilvēcības frontes līnijas. Gluži tāpat kā Latvijai 1940. gadā, viņiem tagad uzbrucis milzīgs fizisks pārspēks ar tautas iznīcināšanas nolūkiem.

Taču mums 1940. gadā nebija sabiedroto.

Mēs nebijām guvuši vēstures mācību un nespējām noticēt, cik briesmīgs var būt Krievijas impērisms un šovinisms.

Mūsu prezidents izlēma nepretoties.

Ukraiņiem, gluži otrādi, ir sabiedrotie brīvajā pasaulē un arī Latvijā. Nenovērtēsim to par zemu.

Ukraiņiem nav ilūziju par ļaunumu, ko viņiem un pasaulei var nest Putina Kremlis.

Ukraiņu prezidents un visa ukraiņu tauta nolēmuši pretoties.

Mums jāiet palīgā. Ukraiņi patlaban ziedojas, lai mums nepienāktu 1940. gads ar masu deportācijām, represijām un genocīdu.

Tāpēc šodien tik svarīgi, lai ukraiņu karoga – saules un debesu – krāsās iezaigotos mūsu domas, sirdis un dvēseles. Svarīgi, lai ukraiņu karoga krāsā izgaismotos ne tikai par brīviem tautas ziedojumiem celtais Rīgas Brīvības piemineklis, bet arī par tautas piespiedu ziedojumiem celtais piemineklis nebrīvei Pārdaugavā.

Dārgie draugi!

No ziņu jūras, kas pārvarējusi kara troksni, Krievijas dezinformāciju un ukraiņu ciešanu balsis, mani līdz asarām aizkustināja viens tālruņa video par Melnās jūras Čūskas salas aizstāvību. 13 ukraiņu robežsargi uz savas tēvzemes kriksīša pret smagi bruņotu Krievijas pirātu kuģi, kurš draudīgi atkārto uzrunu: "Esmu Krievijas kara kuģis. Padodieties! Esmu Krievijas kara kuģis. Padodieties!"

Pēc pauzes seko ukraiņu atbilde: "Krievijas kara kuģi, ej dillēs!"

Lieki jautāt, vai vēstures taisnās tiesas priekšā iespēja ieiet mūžībā tiks dota Krievijas pirātiem, vai par dzimteni kritušiem ukraiņu varoņiem. Lieki jautāt, kuru rīcība kalpojusi cilvēcībai un kuru grāvusi.

Latvija pēdējo reizi šādas ukraiņu robežsargu dilemmas priekšā stāvējusi 1991. gada janvāra barikādēs. Man liktenis bija lēmis pirms 32 gadiem Latvijas Radio naktī aicināt cilvēkus celties cīņai par tikko atgūto brīvību. Pirms diviem gadiem Sigvarda Kļavas rīkotā koncertā barikāžu piemiņai Doma baznīcā es lūdzu Māti Latviju, lai mums uz barikādēm vairs nekad nebūtu jādodas. Taču tagad mēs atkal uz tām stāvam kopā ar ukraiņu tautu pret to pašu ļaunuma impēriju, kas atkal atdzimusi Krievijā. Arī tagad man jāaicina uz to pašu. Man jāaicina mūs baiļu vietā likt aukstasinību. Jāaicina no Kremļa krātiņa izsprukušā neprāta vietā godāt saprātu. Šķelšanās un kašķēšanās vietā atkal laiks vienoties par pašu galveno – brīvu Latviju un brīvu Ukrainu, un, jācer, arī brīvu Baltkrieviju brīvā Eiropā.

Mēs jau solidarizējamies. To apliecina straujais līdzekļu pieplūdums Ukrainas atbalstam portālā "Ziedot.lv". Ja neziedosim un neziedosimies tagad, varam pazaudēt visu – gan savas dziesmas, gan kultūru un valodu, gan labklājību. Ko vērta tad būtu mūsu dzīvība?

Draugi!

Mūsu koncerts notiek pretī Krievijas vēstniecībai, kuras ellišķīgi aukstā un draudīgā dvaša pūš mums pakaušos. Gribu ko pajautāt arī tās darbiniekiem un Krievijas cilvēkiem: vai tiešām jūs esat gatavi atbildēt par tiem noziegumiem, ko Ukrainā veic jūsu priekšnieki un jūsu armija, paši savu nākamo paaudžu, kā arī nenovēršama starptautiskā tribunāla un vēl nenovēršamākās Dieva tiesas priekšā? Vai zeme nelīgojas zem jūsu kājām, redzot, kā pasaule atbalsta Ukrainu un nosoda Krieviju?

Klusums! Nepievērsīsim tam uzmanību.

Atcerēsimies ko citu.

Pirms 149 gadiem toreizējās Baltijas provincēs vēl valdīja Krievijas cars, kurš aizliedza lietot Latvijas vārdu. Viņam tā izrunāšana likās tāda pati ķecerība kā tagadējam krievu caram vārda Ukraina pieminēšana. Tomēr par spīti visam, par spīti liegumiem tieši šādā pašā februāra dienā jaunlatvieši – Rīgas Latviešu biedrības runasvīri – nolēma rīkot pirmos vispārējos latviešu dziedāšanas svētkus. Jau pēc trīsarpus mēnešiem pa visiem sirmās Rīgas vārtiem Krievijas impērijas Baltijas metropolē no šķietamas bezvēstures un nekurienes ienāca dziesmu svētku dalībnieki – tā sauktie nevācieši un nekrievi, vidzemnieki un kurzemnieki, kas no pirmajiem dziedāšanas svētkiem iznāca kā vienota latviešu tauta. Lielvārdes korists un dzejnieks Auseklis tad sajūsmā iesaucās: "Liktenīga tā tauta, kam ir tādi dziesmu šķēpi kā mūsējai!"

Dziesma, nevis cari un impērijas, mūs padarīja par tautu. Dziesma kļuva par cīņā saucēju, kam vēlāk sekoja latviešu strēlnieki un mūsu Neatkarības kara varoņi. Pret dziesmu garu un dziesmoto revolūciju bezspēcīgi 1991. gada janvāra barikāžu laikā izrādījās mūsu ienaidnieku šaujamieroči. Varbūt šo vēstures patiesību vajadzētu zināt arī vēstures pseidopētniekam Putinam, kad viņš nākamreiz uzstāsies ar lekciju par ukraiņu nācijas neesamību?

Mūsu pienākums viņa turpmākās lekcijas brīvajai pasaulei nepieļaut un pašu lektoru izraidīt no pasaules vēstures.

Lai spēkus to piedzīvot mums un ukraiņiem dod mūsu dziesmas! Lai tās šovakar vieno gan Daugav' abas malas, gan Daugavu un Dņepru!

Laima par mums lēmi, sargā mūsu zemi!

Slava Ukrainai! Slava varoņiem!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Krievijas iebrukums Ukrainā Dainis Īvāns Krievija Ukraina
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form