Balsojums par neatkarību bija vairāk nekā atklāts – ne tikai uz biļetena uzrakstot PAR, bet savu izvēli apstiprinot mutiski. "Līdztiesība" to boikotēja. Čekisti okupētajā Latvijā neielaida un deportēja vienu no Neatkarības deklarācijas autoriem Egilu Levitu, bet parlamenta sēžu zālē bez viņa izstrādātā dokumenta parādījās provokatīvas, Kremlim pieglaimīgākas "izvēles".
Arī šai maijā bez oficiāli pieteiktajiem prezidenta amata kandidātiem, bez eiropeiskā Egila Levita varēja iznirt kāds slēpts vai jaunatklāts, Putina Krievijai pieņemamāks "talants". Pret pašreizējās Latvijas Satversmes preambulas autoru kā lielas un cienījamas mūsu sabiedrības daļas divkārt virzītu un tautā plaši atbalstītu pretendentu uzstājās no vecās "Līdztiesības" atvasinātā "Saskaņa" un ZZS, kas piedāvāja savu "alternatīvu".
Tomēr panākt Egila Levita kārtējo izgāšanu, nemaz nerunājot par neielaišanu valstī kā 1990. gadā, Maskavas interešu aizstāvjiem un pseidopatriotiem, kas uzskata, ka viss joprojām ir pērkams, kombinējams, shēmojams, nebija iespējams atklātā balsojuma dēļ. Tā ir jūtama atšķirība starp toreiz un tagad. Latvijā daudz kas pēdējā laikā nostājies pareizās vietās.
Saimniecībā, kultūrā, politikā. Pie šķietami bezcerīgo un necaurskatāmo Rīgas staļļu mēzšanas tomēr ķēries KNAB un Valsts kontrole, kam, jādomā, talkā nāks tiesas un valsts probācijas iestādes. Populisms un Krievijas iejaukšanās citu valstu vēlēšanās, lai kā to gribētos Kremlim, nav padarījis Eiropas parlamenta deputātu grupu no Latvijas jūtami vājāku, antieiropeiskāku, prokrieviskāku. Vismaz 5 pret 3, kā līdz šim.
Tai pašā laikā, čekistu cara nerimstošā agresija, karš Ukrainā, Krimas okupācija, kā arī vairāku Rietumu līderu, pat ASV prezidenta Trampa nereti paustā gatavība viņa bezkaunības priekšā kapitulēt, nozīmē, ka Latvijas bruņoto spēku augstākā virspavēlnieka un Valsts prezidenta amats pret Eiropu un arī pret 1990. gada 4. maijā atgūto Latviju izvērstā hibrīdkara apstākļos vairāk nekā jelkad vajadzēja ieņemt nobriedušai, sevi pierādījušai, par sevi pārliecinātai personībai ar nevainojamu nacionālo stāju, zināšanām, pieredzi, drosmi.
Neko piemērotāku par Egilu Levitu šādam valsts simboliskā vadītāja postenim līdz 29. maijam "alternatīvu" solītāji tā arī nebija atraduši. Vēl vairāk. Politologa Didža Šmita pamācības iepriekšējās debatēs, ka "tīģeri nevajag kacināt", "krātiņu nevajag rībināt", stipri vien atgādināja "prātīgo ļaužu" un PSRS armijas skrejlapu ieteikumus arī 1990. gada 4. maijā nebalsot par neatkarību, lai "nekacinātu Maskavu".
Gaužām saskanīgs ar pēdējo komunistu režīma atbalstītāju saukļiem, ka "kompartija taču mainījusies" izklausījās ZZS bīdītā tiesībsarga kļūmīgais apgalvojums, ka "mainījusies Saskaņa". Saskaņietis Vjačeslavs Dombrovskis prezidenta kandidatūras apspriešanas laikā diemžēl izlikās vēl ticīgāks "krievu pasaules" paplašinātājs nekā Krievijas prezidents Putins un tikpat cītīgi kūdīja uz nacionālu nesaskaņu kā "Līdztiesība" pirms 29 gadiem.
Mūsu 4. maija deputātu klubā atbalsts Egilam Levitam pirms 29. maija bija tikpat noteikts un absolūts kā 1990. gada 4. maija balsojums par neatkarību. Tomēr simptomātiska šķita kāda visnotaļ cienījams kluba biedra zēzēesieša motivācija atbalstot ZZS "alternatīvu" : "Mēs savējos neuzmetam!"
Gribējās gan pajautāt, vai "uzmešana" nav bijusi valsts galvas amatam ne visai piemērotu saviešu hroniska bīdīšana Rīgas pilī divas iepriekšējās reizēs? Taču kolēģim lieliski atbildēja akadēmiķis Tālavs Jundzis: "Visu cieņu izvēles brīvībai, bet tavs arguments ir izcils – savējos neuzmet. Valsts un tauta tāds sīkums..."
Tur tā sāls. Savējo "neuzmešana", savējo stumšana, vilkšana un savējo piesegšana varbūt visvairāk kavējusi 1990.gada 4.maija balsojumā cerēto ideālu piepildījumu, likusi cilvēkiem vilties politikā. Vai ar Egila Levita atklātu ievēlēšanu neatgriezeniski salauzts "savējo būšanas" un "pulciņu sistēmas" mugurkauls? Process veiksmīgi turpinās. Balsošana par Egilu Levitu jau nav bijusi balsošana par vadoni vai "stingro roku", kā biedējuši oponenti. Tā nav bijusi balsošana par Lejputriju. Drīzāk – par oligarhu dzīru pārtraukšanu. Tā neapšaubāmi bijusi piemērotākā izvēle Latvijai nemierīgajā pasaulē un nopietns uzticības balsojums ne tik daudz pašam kandidātam, cik šīs Saeimas sastāvam. Uzticības balsojums izturēts. Ar to varam sevi apsveikt!