Vai kaimiņzeme Latvijai ir ekonomiskā Eldorado vai politisks tabu? Diskusija par to, vai kritizējot Baltkrievijas neatbilstību demokrātijas standartiem, mēs nekaitējam savām ekonomiskajām interesēm, Latvijā gluži spontāni aizsākās pēc kaimiņos notikušā referenduma, kas atļāva Valsts prezidentam 2006. gadā uz amatu pretendēt trešo reizi. Apmainīšanās ar skaļiem, pat agresīviem paziņojumiem iekustināja sabiedrību nopietni padomāt par Latvijas politisko un ekonomisko interešu mijiedarbību un to konfliktu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tomēr Ziemassvētku gaisotnē diskusija diemžēl apslāpa, neradot paliekošus secinājumus. Tālab “Kapitāls” nolēma, ka ir vērts turpināt viedokļu apmaiņu. Ir skaidrs, ka 90. gadu beigu Latvijas valdību labo kaimiņattiecību reālpolitika ir acīmredzami atmesta. Kaut Latvijas ārpolitikas veidotāju principialitāte netraucē viņiem stiprināt sakarus ar vēl kolorītākiem režīmiem Vidusāzijā.

Diskusijā piedalījās: ārlietu ministrs Artis Pabriks, ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš, Rīgas domes deputāts, SIA “Eirokonsultants” ģenerāldirektors Alfrēds Čepānis, biedrības “Atvērtā Baltkrievija” priekšsēdētājs Pēteris Vinķelis un žurnāla “Kapitāls” galvenais redaktors Olafs Zvejnieks; to vadīja un pierakstīja Dainis Lemešonoks.

Ko Latvija var zaudēt vai iegūt ekonomiskajā attīstībā vai diplomātijā, ja mūsu valdība, sabiedriskās organizācijas un mediji turpinās kritizēt Baltkrievijas režīmu vai Latvija iesaistīsies iespējamās Eiropas Savienības (ES) rīkotās sankcijās pret kaimiņvalsti?

Alfrēds Čepānis: Kāpēc, manuprāt, ar Baltkrieviju ir jāuztur normālas biznesa attiecības? Tikai viena iemesla dēļ. Ekonomiskās attiecības ir pavisam vienkāršas. Baltkrievija pamatā eksportē minerālos un dabas resursus – kālija sāli, koksni, vēl citas izejvielas, arī naftas produktus. Tā kā pieejas jūrai valstij nav, no 15 miljoniem tonnu eksporta preču, ko Baltkrievija ik gadu eksportē caur Ukrainas, Lietuvas un Latvijas ostām, mums tiek lauvas tiesa. Katra Baltkrievijas kravu tonna te atstāj apmēram sešus dolārus, bet gadā caur Latviju iziet 12,5 miljoni tonnu – tie ir, mazākais, 70 miljoni dolāru! Manuprāt, pietiekami, lai par to nopietni runātu.

Pieļauju, ka Baltkrievijas pašreizējais politiskais režīms neatbilst ES un pasaules civilizētāko valstu modeļiem. Kaut man pašam, pāris reizes gadā savu klientu interesēs atrodoties šajā valstī, rodas arī cits iespaids. Tā opozīcija, kāda tur ir, un neapšaubāmi arī politiķu vidu – esmu ticies ar viņiem vairākkārt, arī pagājušā gada oktobrī, kad biju tur kā vēlēšanu novērotājs –, uzstājas vairāk vai mazāk atklāti, un viņi nav ne arestēti, ne iesēdināti, ne noņemti no amatiem, kādus tur ieņem.

Domāju, ka prātīgāk mums būtu tai lietai pieiet ar iecietību – ko citu var teikt! –, lai nekaitinātu politiķus, kas nodarbojas ar gan viņiem, gan mums vajadzīgo kravu sūtīšanu uz Latviju.

Nekaitināt – tas nozīmētu iegrožot Latvijas pilsoņu konstitucionālās tiesības uz vārda brīvību un uz apvienošanos organizācijās!

Čepānis: Tas to nenozīmē, jo Latvijas ārpolitisko viedokli pēc visiem kanoniem ir tiesīgi izteikt – un tad tas tiek ņemts par pilnu – trīs cilvēki: Valsts prezidente, premjers un ārlietu ministrs. Pat tas, ko saka Saeima vai daļa tās deputātu, netiek īpaši uztverts kā valsts oficiālais viedoklis. Tāpēc jau tas ir «parlaments» – runātava. Lietuvas Seims, zinu, pieņēma Baltkrievijas politisko režīmu nosodošu rezolūciju, bet nekas slikts no tā nerodas. Ja valsts augstākās amatpersonas pauž savu viedokli, tad to uzskata par valsts oficiālo viedokli un attiecīgi reaģē. Un rezultātā top pērnā gada 22. jūlija Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka šai valstij ir jāizdara nopietni secinājumi pēc Pabrika kunga uzstāšanās 21. jūlijā, kritizējot opozīcijas demonstrantu izklīdināšanu Minskā.

Man tur nav ne radu, ne draugu, ne biznesa interešu. Māte 1934. gadā atbrauca uz šejieni, un esmu īsts Latvijas Republikas produkts. Man nav vienaldzīgas Latvijas intereses. Es pirms piecpadsmit gadiem piedalījos šīs valsts veidošanā, un man ir tiesības skaļi izteikt savu viedokli.

Kur, jūsuprāt, ir Latvijas īstās intereses dilemmā starp saimniecisko izdevīgumu un demokrātijas principu aizstāvēšanu ārpolitikā?

Čepānis: Es saskatu Latvijas interešu apdraudējumu apstāklī, ka ar kritisku attieksmi pret Baltkrievijas politisko režīmu mēs nodarām sev lielu ekonomisko zaudējumu. Lukašenko vairākkārt ir neoficiāli izteicies – ja Latvija turpinās viņu kritizēt, tad kravas, kas tagad iet caur Latvijas ostām, galvenokārt Rīgu, Ventspili un mazliet arī Liepāju, viņš pagriezīs uz Klaipēdu. Mūsu dienvidu brāļi to vien gaida. 2003. gadā Lietuvā «Belekspo» izstādi atklāt atbrauca viens no Baltkrievijas vicepremjeriem. Kaut viņu varēja sagaidīt attiecīga ranga lietuviešu amatpersona, valdības vadītājs Brazausks pats ieradās izstādē un paziņoja – cienījamie kungi, Klaipēda ir Baltkrievijas osta! Jūs domājat, ka Brazausks grib sliktu savai valstij? Un prezidents Adamkus – klusēdams par Baltkrievijas režīmu vai vismaz nerunājot tādā skaļumā, kā to dara Latvijā?

Artis Pabriks: Daudz kam es varu piekrist, bet man ir jādiskutē par klusēšanu, kas, jūsuprāt, nes mūsu valstij labumu. Protams, Latvijai runājot ar autoritāru vai totalitāru valsti (kā tādu es raksturoju Baltkrieviju – un domāju, ka neesmu tālu no objektīvā viedokļa), tāpat kā runājot ar jebkuru citu valsti, vienmēr saskaras vairākas intereses – ekonomiskās, politiskās un kultūras. Diemžēl ir situācijas, kad šīs intereses nav summējamas. Konkrētajā gadījumā, runājot par politiskajām un ekonomiskajām interesēm, mums ir zināma dilemma. No vienas puses: mēs esam ES dalībvalsts, kas pati ir gājusi cauri totalitārismam un okupācijai. Vai mums pašiem būtu paticis, ka tad, kad paši bijām padomju režīmā, visur citur par mums klusētu? Bija valstis, kas runāja par mūsu okupāciju, un teiktais ne vienmēr nāca par labu šo valstu attiecībām ar PSRS. No otras puses skatoties – mēs ar Baltkrieviju esam kaimiņvalstis, tai ir vajadzība pēc mūsu ostām, vajadzība tirgoties. Tiešām, katrs tranzīta preču kilograms nes mums naudu. Labi, ka tā ir. Bet jautājums ir tāds: vai mēs kā pilsoņi un kā uzņēmēji esam gatavi šīs konkrētās intereses, kas ir aptuveni 2–3 procenti no mūsu ekonomikas, mainīt pret cilvēktiesību aizskārumiem, zināmā mērā pat noziegumiem, kas notiek kaimiņvalstī?

Vai arī no ekonomisko interešu viedokļa tā ir pareiza politika? Īstermiņā kāds var sev kaut ko iegūt. Bet ilgtermiņā? Baltkrievijā – ja es kļūdos, izlabojiet! – ir ap 100 miljonu dolāru lieli ārzemju kapitālieguldījumi. Latvijā 1994. gadā vien bija 250 miljoni! Piemēram, «Philips» gribēja investēt. Lukašenko pateica – ja gribat ražot lampiņas, izgaismojiet Minskas galvenās ielas! Tas tika izdarīts, kad paši aizbrauksiet, apskatieties – skaisti izskatās! Kamēr gaismoja, tikmēr valdība pārdomāja, ka nevajag tādas investīcijas. Otra bija, šķiet, «Baltika»***, kas investēja 11 miljonus alus ražotnē – bet autoritārā valstī tika pieņemts lēmums: alus ir nacionālā prioritāte, svešos klāt nelaist! Tur neviens nevēlas investēt, bet mēs gribam ar klusu ciešanu sev kādu gabaliņu nokost.

Autoritāri režīmi ir ļoti paredzami – mēs zinām, ka uz tiem nevar paļauties. Demokrātija kā mūsu kaimiņvalsts politiskā sistēma – tādas ilgtermiņā ir mūsu nacionālās intereses, turklāt arī ekonomiskās.

Bet konkrētajā situācijā, kad līdz Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām ir atlikuši mazāk nekā divi gadi, kam ir jādod prioritāte – politiskajām vai ekonomiskajām interesēm?

Pabriks: Nav viennozīmīgas atbildes. Ārlietu ministrija nekad nav ignorējusi Latvijas uzņēmēju ekonomiskās intereses. Bet mēs, atšķirībā varbūt no dažiem šaurāk domājošiem, tās saskaņojam ar visām pārējām. Jā, kritizējot režīmu, pat maigi kritizējot, tas var vienu dienu teikt – viss, tagad mēs spēlēsimies ar citiem! Tad būs zaudējumi – vai arī tie ir iespējami. No otras puses, nekritizējot vai klusējot es kā ārlietu ministrs arī nodaru ļaunumu nacionālajām interesēm. Tādēļ nevaru viennozīmīgi pateikt – tikai ekonomika vai tikai humānitārie jautājumi. Ir jābūt zināmam balansam, Mēs nevaram būt vienīgie runātāji, tāpat ir jāskatās, kad runāt, kad nerunāt. Bet nevar uzskatīt, ka, klusu ciešot, mēs aizstāvam Latvijas nacionālās intereses.

Pēteris Vinķelis: Pretnostatījums starp vērtībām un interesēm, manuprāt, ir mākslīgs. Ja raugāmies uz Latvijas interesēm mazliet ilgākā laika posmā nekā viens vai divi gadi un 15 miljoni tonnu kravas, mēs ieraugām tirdzniecības un investīciju neiegūtās peļņas iespējas. Baltkrievijā ir tāds pats režīms kā pirms 15 gadiem, daudzos aspektos pat sliktāks. Tur nav atvērtas ekonomikas, nav likumu varas, nav cilvēka pamattiesību un brīvību. Lielākā daļa Latvijas uzņēmēju nevar tur gūt peļņu, ko viņi gūtu citos apstākļos. Lietuva ir gandrīz trīsreiz mazāka par Baltkrieviju, bet mūsu tirdzniecības apgrozījums ar Lietuvu ir piecreiz lielāks.

Otrkārt, mums nav tikai ekonomiskas intereses. Mums ir drošības intereses, humanitārās intereses un identitātes, savu vērtību saglabāšanas intereses...

Vai Baltkrievija kaut kā apdraud mūsu identitāti?

Vinķelis: Ir viens likums starptautiskajās attiecībās, kas līdz šim vienmēr ir piepildījies – demokrātijas savā starpā nekaro. Demokrātiska Baltkrievija ir daudz stiprāks faktors mūsu drošībai nekā neprognozējama režīma vadīta valsts. Šodien lēmumu par jebkādu provokāciju pret Latviju jebkurā brīdī var pieņemt viens cilvēks. Pajautājiet daudziem Latvijas uzņēmējiem, kas mēģināja iekļūt Baltkrievijas tirgū caur apkārtceļiem vai tika vienkārši izdzīti, – tur nav nekādu milzīgo perspektīvu.

Ir jābeidz blefot par kaitējumu īstermiņa interesēm. Protams, Lukašenko kaut ko darīs. Bet ir jāsaprot, ka Ventspils ar Klaipēdu konkurē pēc vairākiem parametriem, piemēram, ar attālumu no piegādātāja līdz ostai. Ventspils ir par 350 kilometriem tālāk nekā Klaipēda. Jā, tā ir labāka, konkurētspējīgāka, bet ir tālāk. Otrkārt, īpašnieku sastāvs ofšoros, kuri pārkrauj kravas. Baltkrieviem – domāju, ka daži klātesošie to zina labāk – ir zināmas daļas ofšoros gan Ventspilī, gan Klaipēdā. Tiek konkurēts par to, kuros ofšoros nosēdīsies vairāk no pakalpojumos apgūtās naudas. Politiskais faktors būs vienmēr. Ja mēs tā reaģētu uz katru Krievijas politiskās šantāžas mēģinājumu saistībā ar tranzītu, kur Latvija nonāktu?

Pilnu sarunas tekstu lasiet žurnāla “Kapitāls” februāra numurā!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form