Foto: Publicitātes foto
Latvijā politiskais svārsts atsitas pret "Saskaņu" - šī trāpīgā un pat elegantā frāze kļūst ne tikai par skaidrojumu, bet arī pašattaisnojumu labējās valdības stagnācijai. (Piemēram, "Vienotības" ģenerālsekretārs Artis Kampars un partijas līdere Solvita Āboltiņa prātulu piesauca 2. decembra LTV raidījumā "Tieša runa", atkaujoties no citu diskusijas dalībnieku pārmetumiem neizdarībās.)

Tas skan kaut kā šādi: jā, mīļā tauta - mēs, labējās partijas, tiešām rīkotos konstruktīvāk un rēķinātos ar sabiedrisko domu, ja vien kreisajā flangā darbotos spēcīgs konkurents, kas varētu atkarot mums vēlētāju simpātijas. Taču tāda, paldies Dievam, nav un nebūs - tāpēc arī drīkstam (līdz vēlēšanu kampaņai noteikti) uzvesties un izpildīties, kā ienāk prātā. Kurš mums to spēj liegt? Kurš mūs var piespiest partijas kongresā mēģināt risināt sabiedrības ieraudzīto politisko krīzi, nevis to ierasti aizvadīt kā pļāpātuvi un čiku kaltuvi?

Latvijas politika ir nolemta "maldīties trijās priedēs" - pateicoties "Vienotības", zaļzemnieku un Nacionālās apvienības veidotā varas triumvirāta konsekventai apņēmībai turpināt izolēt "Saskaņu" no iespējas iekļūt izpildvarā. Virtuālā konvencija "Krieviem pigu, ne portfeļus" (nebūdama nostiprināta ne papīra, ne mutvārdu formā) ir viens no efektīvākajiem normatīviem, kas regulē mūsu valsts politiskos procesus. Jo tas efektīvi sagādā problēmas sabiedrībai, kultūrai, ekonomikai un valstij - tām jāpiecieš pašapmierinātas kliķes mazspēja jau tiktāl, ka pat politbiznesa afēras tiek saredzami "šūtas baltiem diegiem".

Arī trijām "priedēm", neraugoties uz varas monopola un politiskās stagnācijas dāvāto komfortu, konvencija rada dvēseliskas mokas, kad nākas pieciest koalīcijas partnera kārtējās kaprīzes, intrigas vai cūcības. Gribētos pasūtīt to labi tālu, bet nākas cieši sakost zobus, Vai tad tikai tādēļ, ka "Vienotību" kaitina (pieņemsim) tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs un maksātnespējas administratoru lobijs, uzreiz būtu jāpaver krieviem ceļš uz valdību? Arī Nacionālā apvienība savu svelošo naidu (pieņemsim) pret premjerpartijas "bēgļmīļiem" un "liberastiem" drīkst atklāti izrādīt vien ļoti dozēti - principialitāte, protams, ir laba lieta, bet garantēta klātbūtne valdībā ir garšīgāka un sātīgāka...

Sabiedrībai ir vajadzīga politisko ideju konfrontācijas dzīta valsts izaugsme. Tagadējās valdības partijām - reālas konkurences un varas pazaudēšanas riska dots glābiņš no izkurtēšanas. Savukārt politikas apcerētājiem - nopietnākas partiju batālijas, ko pētīt un vētīt. Sāji ir kavēt sev laiku tikai ar Straujumas & Āboltiņas vai Āboltiņas & Rasnača attiecību apcerēšana. Jā, ziniet, gribas "lielos satricinājumus", pret ko reiz krasi iebilda Stolipins...

Vai tiešām mums Ziemassvētku noskaņās atliek vien sacerēties, ka brīnumi notiek? Ka tāpat vien nez no uzradīsies "kreisā līdaka, kas izdzenās aptusnējušās labējās karūsas", beidzot liekot politiskajam svārstam pilnvērtīgi zvāroties? Jauna un spēcīga "pareizi sociāldemokrātiska, jo latviska un patriotiska" partija, kas var izstumt "Saskaņu" no tās pozīcijām kreisajā flangā, kļūt par labējo politiķu bubuli un reālo alternatīvu tagadējās valdības konstrukcijas trulajai nesatricināmībai. Sapņosim vien... Es tad jau drīzāk paļautos uz to, ka "Imanta nevaid miris" un beigs snauduļot zem Zilā kalna. Sen vairs Latvijā nav nekāda cilvēciska un jo īpaši elektrorālā resursa, kas ļautu radīt alternatīvu gan labējiem, gan - jo īpaši - Saeimas "krieviem".

Tagad apmēram ceturtā daļa no visiem aktīvajiem balsotājiem* tiek principiāli izslēgti no valsts (izpild)varas pārdales procesa. Tieši tāpēc būtu naivi cerēt, ka tāpēc viņi gribēs apjēgt "kļūdu", beigt "kāpt uz saskaņiešu grabekļa" un beidzot dāvāt savu uzticību kādam "pareizi kreisam" politiskajam projektam. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem, neraugoties uz jau vairākkārtēju vilšanos cerībā redzēt savus priekšstāvjus varā, turpinās saglabāt uzticību etnoligvistiski noteiktai politiskai izvēlei. Vienīgā reālā alternatīva tiem būtu tikai radikalizēt savu nostāju, ko viņi, kā izrādās, kopumā negrib. Turklāt "krievvalodīgajam" elektorātam tā izvēlētās partijas līdzšinējie un gaidāmie hipotētiskie panākumi pašvaldību vēlēšanās sniedz gandarījumu, kas pasaldina kārtējo parlamenta vēlēšanu rūgtumu.

Ja/kad Latvijas politikā uzradīsies "ceturtā priede", tā būs tikai "Saskaņa". Šī partija jau kuro gadu pēc divvalodības referenduma kolīzijām turpina darīt visu, kas ir tās spēkos (ar nosacījumu - nezaudējot sava elektorāta pamatmasas), lai kļūtu par pilnvērtīgu valstspolitikas procesu dalībnieci un "normalizētos" sabiedrības latviskās daļas priekšstatos. Titulnācijai piederīgie darba ņēmēji, kas vēlas aizstāvēt savas tiesības, un arodbiedrības kā viņu interešu aizstāvji -lēni un negribīgi, laužot sevi, mokoties šaubās un bailēs - aprod ar domu, ka saskaņieši ir to vienīgie reālie politiskie sabiedrotie.

Partijas pārstāvniecība Saeimā spēj ietekmēt vismaz likumu tapšanu, un, atšķirībā no budzismā iegrimušajiem valdības politiķiem, viņu apsmietie "rendžroveru sociāldemokrāti" spēj izjust/izrādīt pietiekami patiesu empātiju pret "mazo cilvēku", "reņģēdājiem", "dzīves pabērniem". " Politiski aktīviem latviešiem tā kļuvis par kārdinoši reālu iespēju ātri izveidot savu partejisko karjeru. Saskaņa" ir pat apdomīgi distancējusies no prokremliskām pozīcijam un no Krievijas "advokāta" lomas - kaut tā partijai sķita gluži pašsaprotama un neizbēgama. Saskaņieši efektīvi konkurē ar vislatviešiem par konservatīvo un kristietisko vērtību aizstāvja lomu - arī tas, ka liberaļi Ušakovu nosoda kā tikumības cenzoru, tikai normalizē viņu un partiju klusējošā vairākuma apziņā.

Ja nesenajā kongresā pieteiktie "Saskaņas" plāni par vērienīgu ekspansiju municipālpolitikā tiešām tiks realizēti, tad pašvaldību vēlēšanās Latvija atkal iekrāsies nedaudz vai jūtami "sarkanāka". Kā jau agrāk esmu teicis (piemēram, te), partijas konsekventa rīcība kaut kad ļaus tai sasniegt politiskās ietekmes "kritisko masu" un pārkāpt barjeru ceļā uz valdību. Bet kad tas vēl būs? "Līdaka" Latvijas politikai ir akūti un vienlaikus hroniski vajadzīga tūlīt pat.

Lielāko šķērsli saviem centieniem pēc "normālības" un izpildvaras ironiskā kārtā radīja pati "Saskaņa". Tās klupšanas akmens joprojām ir līdz nelabumam piesauktā vienošanās par sadarbību ar "Vienoto Krieviju", austrumu kaimiņa varas partiju, kas tika parakstīta 2009. gada beigās.

Šis acīmredzami standartizētais VK dokuments ar septiņiem vienošanās punktiem, kā attīstīt un veicināt divu partiju savstarpējos sakarus (diemžēl nekur tīmeklī neatradu ne vienošanos, ne tās formas veidlapu - droši vien "Saskaņa" to nepublisko tieši dokumenta nenoslēpjamā "tukšuma" jeb virspusības dēļ), joprojām kalpo kā piriski ideāls diplomātiskais pamatojums labējām partijām - kādēļ tās kreiso partiju nedrīkst ielaist varā.

Pateikt Briselē vai Remtes ielā skaļi to, ko atsaucīgākā publikas daļa jau tāpat saprot bez vārdiem - ka krieviem te nekas nepienākas, - mūsu dižmaņiem trūkst dūšas. Kā pēc tam ar to pašu muti skaidrosi amerikāņu vēstniecības darbiniekiem, kāpēc Latvijā ir vajadzīgs vēl lielāks ASV karaspēka kontingents? Varbūt pat atomieroči - kā Polijai. Nedod Die's, (preventīvi atvainojos par atkārtošanos) vēl kāds Remtes ielas hamburgerēdājs, būdams neeiropiski neaudzināts un tiešs, vēl pateiks brašajam latvju politiķim tieši acīs: "Tātad jūs te kurināsiet etnisko naidu, bet mēs kā muļķīši jūs sargāsim par savu nodokļu maksātāju naudu? F*ck You, Sir/Lady!"

Līgums dod brīnišķi politkorektu ieganstu: ja Krievija ir kļuvusi par NATO pretinieku "hibrīdkarā" (kas tiek virtuālās formās izcīnīts Ukrainā un tagad jau arī Sīrijā), tad mums te rosās tās hibrīdpakalpiņš. Domāju, ka pati "Saskaņa" ne reizi vien ir kodusi sev pirkstos par pašas sev tādejādi izrakto bedri. Kā liecina latvju partiju prakse, politiskus biznesus ērti var kārtot arī bez jebkādiem formāliem papīriem. Piemēram, "Vienotība" ir gluži demonstratīvs - kādreiz pat līdz teātrālai bezgaumībai - Krievijas hibrīdpretinieks. Bet vai tas netraucēja tās satiksmes ministram Anrijam Matīsam doties komandējumos uz "ienaidnieka teritoriju", tikt tur laipni uzņemtam un kārtot lietas, kas bija svarīgas gan nozarei, gan partijas vadībai? Ne nieka.

Protams, toreiz, pirms sešiem gadiem, līguma slēgšana bija pilnīgi loģiska un pat Latvijai izdevīga, jo ļāva U2 tandēmam kā ar šo dokumentu "licencētiem" Krievijas draugiem ar laiku praktiski pilnībā izstumt Tatjanas Ždanokas "bites" no Latvijas politikas. Iespējams, pateicoties ar šādu līdzekli daļēji iegūtajai "Saskaņas" autoritātei Latvijas sabiedrības krievvalodīgajā daļā, valstij nenācās piedzīvot jūtamus lielkrievu šovinisma uzbangojumus ne pēc Krimas sagrābšanas, ne arī 12. Saeimas vēlēšanu rezultātos (uz ko cerēja Krievu savienība).

Viss, kas patlaban traucē Latvijas politikai kļūt kaut nedaudz nervozākai un tādēļ efektīvākai, ir divas lapas ar formālu tekstu. Interesanti, kas notiktu gadījumā, ja "Saskaņa" sadūšotos uzteikt sadarbības līgumu, to "publiski saplēstu"? Ideālā latvisko partiju "otmazka" tad pazustu vienā brīdi. (Visticamāk gan tas būtu daudzkārt pašnāvnieciskāks manevrs nekā kļūšana par opozīciju piesardzīgās Daugavpils domē - jāprasa sociologiem, bet šķiet, ka liela daļa saskaņiešu elektorāta to tiešām izjustu kā savtīgu nodevību Krievijai grūtā brīdī, "dūrienu mugurā".) Protams, tad politiķi un žurnālisti varētu aizgūtnēm stāstīt par "slepeniem protokoliem", kas palikuši spēkā - taču tas vairs neizklausītos tik pārliecinoši. Jo tādas rīcības sadusmotās Maskavas reakcija būtu vairāk nekā kolorīta - to liek prognozēt Krievijas politiķu idiotiski histēriskais naida izvirdums pret lielvalstij tradicionāli draudzīgo Melnkalni, tai stājoties NATO.

* Par "Saskaņas centru"/"Saskaņu" 10. Saeimas vēlēšanās balsoja 26,04 procenti vēlētāju (vēl 1,43 procenti par PCTVL), 11. Saeimas vēlēšanās - 28,36 (par PCTVL - 0,78), 12. Saeimas vēlēšanās - 23 procenti (par Krievu savienību - 1,58).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!