Lai ilūzijas paliek (tā dēvēto) lielvalstu ziņā, kas var atļauties izšķērdēt savus resursus, lai uzturētu publikā "diženumu", uzpūtību un citus - ne tikai pūlim domātās propagandas, bet arī akadēmiskā līmenī pamatotus - maldus. Mums, baltiešiem, dzīvojot vairāk nekā blakus vienai šādai "dižvarai", būtu jāizkopj prasme neļauties idejiskiem šabloniem, ieskatīties dziļāk notikumos un procesos, ieraudzīt to patiesās saknes. Mūsu intelektuāļus un mediju satura aizpildītājus uz to mudina arī vēsturiskā trauma, kad Baltija "nogulēja" savas neatkarības iznīcināšanu. Kaut, protams, tas vienmēr ir bezdievīgi ērti - sastūķēt informāciju jau iesīkstējušu priekšstatu šablonā. Tāpēc mums atkal tiek piedāvāts aizgrābjošs stāstiņš, kā Tumšā spēka impērijas (Krievijas) sirdī - uz Nāves Zvaigznes (Maskavā) - tās valdnieka Dārta Sidiusa-Veidera* (prezidenta Putina) varā nonāca trīs princeses Leijas, kuras izmisīgi gaida varonīgos glābējus...
Diemžēl "Zvaigžņu karu" epopejas ģeniālajām autoram Džordžam Lūkasam izdevās radīt ne tikai kinoleģendu, bet arī hipnotisku ideoloģisko trafaretu, Rietumu sabiedrības "rozā brilles": jebkuru totalitāru varu spēj sagraut saujiņa drosminieku, kuriem uzgavilēs no tumšās varas jūga atbrīvotās tautas. Piemēram, pundurlāčiem līdzīgie evoki (skat. "Džedaju atgriešanos"), pie kuriem vēl atgriezīsimies. Protams, sižets sen pastāv gan kino, gan (dažādu vecumu) pusaudžiem domātajā piedzīvojumu literatūrā, gan folklorā, tomēr, šķiet, ka tieši Dārta Veidera "tēvs" spēja aukstā kara nogalē pārvērst to joprojām dzīvīgā politoloģiskā dogmā. Protams, šo shēmu pamato arī reālijās, jo "krāsaino revolūciju" tehnoloģija tiek balstīta tieši uz konfliktu, kurā pret valdošo režīmu vēršas mazskaitlīgs, bet organizēts aktīvistu kodols ar sev piesaistītiem entuziastiem (vēlams, nekritiski domājošiem un eksaltētiem ļaudīm, kas izbauda protestu kā karnevālu), kamēr lielākā daļa nācijas paliek pasīva vērotāja un pārmaiņu paklausīga akceptētāja lomā. Šābrīža Latvija lielā mērā ir šādas tehnoloģijas pielietojuma centienu (jeb tā dēvētās "lietussargu revolūcijas") rezultāts. Ja mēs paskatītos, cik (ne)liels bija pat Lielajā franču revolūcijā vai divos 1917. gada Krievijas apvērsumos tieši iesaistīto cilvēku - revolucionāru un kontrrevolucionāru - skaits, un pārrēķinātu to procentos vai pat promilēs no tābrīža iedzīvotāju milzuma, neizbēgami nāktos secināt, ka aste tiešām spēj luncināt suni. Taču Lūkasa iepotētā uztveres stereotipa posts ir neizbēgamās harmonijas, "happy end" apsolījums. Realitātē izcīnītie "zvaigžņu kari" - tiklab Lībijā vai Ēgiptē, kā Ukrainā vai Gruzijā - neizbēgami rada tikai jaunas problēmas. Turklāt tās ir ne tikai politiskas vai ekonomiskas krīzes, bet pat asiņainas bakhanālijas, kas netika apvaldītas vai savlaicīgi nobremzētas tāpēc vien, ka Rietumu sabiedriskā doma un tās ilūziju varā esošie politiķi bija kā apmāti ar "gaišajiem spēkiem". Diez vai Lūkass jebkad filmēs savas epopejas septīto sēriju, taču tai varētu sacerēties arī visai skarbs, "krāsaino revolūciju" pieredzē sakņots scenārijs: kā galaktiskajā parlamentā Luks Debesstaigātājs (okei, "čista latviski" runājot, Skaivokers) un Hans Solo katrs savā vārdā nosauktās partijas priekšgalā plēšas par varu, kamēr princese Leija paklusām prihvatizē Nāves Zvaigznes drupas, bet demokrātiskais tribunāls notiesā pinkaino milzoni Čubaku, kas apmelots impērijas restaurācijas centienos... Kaut kā tā.
Visa šī sinefīliskā "teorētiskā daļa" man bija nepieciešama, lai mēģinātu izprast tos pašapmāna atražošanas ieganstus, kuru dēļ arī mēs Latvijā atsakāmies izprast un iztirzāt triju Maskavas disidenšu notiesāšanas būtību, iztēlojot to vien kā Dārta... (tfu, samisējās!) Vladimira Putina diktatorisku iegribu, viņa personisku izrēķināšanos ar savām paļātājām. (IMHO:) Krievijas prezidentam un tā galmam bija pilnīgi nevajadzīgs šis "globālo mērogu" skandāls un neslava Rietumos, drīzāk pats nācijas līderis kļuva par situācijas ķīlnieku, no kura gribas vairs nav atkarīgs teju vai nekas. Spīdoši Putina "šauro bezizeju" raksturo Maskavas "prokremliskais blogeris" Maksims Konoņenko, kurš raksta dzēlīgus stāstiņus par savas valsts galvu (skat. 10. augusta ierakstu): "Nepavēlēšu atbrīvot - būšu tirāns; atbrīvošu - teiks, ka esmu noliecies [Rietumu priekšā]!"
"Pussy Riot" dalībniecēm piespriesto sodu noteica nevis administratīvs spiediens, bet gan Krievijas "klusējošā vairākuma" noskaņojums. Brutāli izsakoties, tautas griba. Sabiedriskās domas aptaujas uzrādīja publikā dominējošu vēlmi, lai svētuma zaimotājas (un "izlepušās maskaviešu kuces, kas pašas jau vairs nezina, ko gribēt") tiktu sodītas. Kaimiņzemē autoritatīvās sociologu grupas "Levada-Centr" pētījumus par "Pussy Riot" prāvu varat atrast šeit. Atļaušos apgalvot, ka Krievijas vara - tiklab Kremlis un "Vienotā Krievija", kā Temīdas kalpi un pareizticīgo baznīca - sajuta, ka plašās masās ir radušās šaubas par tās autoritātes nesatricināmību, par režīma spēju nodrošināt "vienkāršajam krievam" tik svarīgo stabilitāti (vai tikai tās ilūziju). "Klusējošā vairākuma" uzticēšanās ir Putina varas (Rietumos neapstrīdētās) leģimitātes pamats, un viņa komanda/galms nevar atļauties ar to riskēt. Tāpēc Putinā jūtama ačgārna analoģija ar viduslaiku vācu/flāmu folkloras varoni - viltnieku Tilu Pūcspieģeli, kurš ar spoguļa palīdzību mīlēja izzobot lētticīgos, likdams tiem kā brīnumā raudzīties pašu attēlā**. Krievijas prezidenta liktenis ir mānīt savus piekritējus (iespējams, klusi par tiem vīpsnājot), rādot savā spogulī tikai to, ko elektorāts grib tajā saskatīt.
"Pussy Riot" prāva ir nevis režīma, bet gan sabiedrības diagnoze. Trīs notiesātās sievietes tika sodītas ne tikai par pašu "muzikālo" huligānismu (kura destruktīvā jēga, atļaušot atgādināt, gluži loģiski mudināja viņu "aizstāvjus" antireliģiskā kvēlē postīt pat staļiniskā terora upuru piemiņas vietu Kijevā), bet arī par visām tām ielu opozīcijas demonstrācijām un protesta akcijām, kas Krievijas pilsētās aizsākās kopš pērnā gada decembra. Tās acīmredzami sabiedēja "klusējošo vairākumu", ka Kremlim vara sāk pamazām slīdēt no rokām un tas var beigties ar jaunu "demokrātijas bardaku" un pašu kaut necilās, bet tomēr labklājības zudībām. Dumpiniecēm ir jāsēž cietumā ("Vai tad viņas pašas tīšuprāt neuzprasījās? Varbūt pat tiecās - īsā slavas brīža dēļ?"), lai nācija stiprinātos ticībā līderim.
Tas, ka sabiedrība, kuru it kā apspiež "diktatūra", izrādās daudz putiniskāka nekā pats Kremļa iemītnieks, ir nepieņemami "Zvaigžņu karu" dogmai. Tas ir tik šokējoši, ka vienkārši jāignorē. Jo tauta taču vienmēr ir laba un mīļa, kaut, protams, pasīva un bikstāma. Mums - baltiešiem un/vai rietumniekiem - šķiet ērtāk iedomāties Krievijas nāciju kā lāčveidīgo evoku bariņu mīlīgi sēžam mežmalā un spēlējam balalaikas, rāmi sagaidot savu atbrīvotāju - demokrātisko protestētāju - uzvaru pār Dārtu Putinu. Jo citādi šķiet mokoši dzīvot ar skaudru apziņu, ka nekāda "krāsainā revolūcija" Krievijā neuzvarēs; ka nebūs nekādas demokrātiskās (prorietumnieciskās) valdības, kas atdos Gruzijai piecu dienu karā zudušās teritorijas, bet Baltijai maksās kompensāciju par padomju varas nodarīto postu. Vēl mokošāk ir pieļaut, ka mūsu nīstā un izsmietā "diktatora" Putina režīms, iespējams, ir diezgan trausls vairogs, kas mūs, baltiešus, sargā no patiesā lielkrievu šovinisma un "depresīvā imperiālisma" (par to citreiz) uzplūdiem, kas var ietērpties arī "demokrātiskā" veidolā.
Kas zina, varbūt tieši šie ciniskie cilvēki, kas tagad valda Maskavā, ir vienīgie, kas var Baltijas valstīm būt konstruktīvi politiskie un saimnieciskie partneri. Pat, nebīsimies šī vārda, kaut kas līdzīgs draugiem, neskatoties uz visām mums veltītajām "sprāguša ēzeļa ausīm". Varbūt, no tiem vairoties, mēs riskējam ieskriet tādās lāča ķetnās... Galu galā, putinistu mērķis ir netraucēti pārdot pasaulei energoresursus un piesaistīt Krievijai ārzemju investīcijas, lai ar labklājību nopirktu sev nācijas vairākuma lojalitāti - nevis pārvērst valsti lielizmēra Ziemeļkorejā. Pilnīgi iespējams, ka pats Putins vienkārši ir talantīgs politiskais aktieris, kurš uzvilcis Dārta Veidera kostīmu tādēļ, lai fascinētu publiku un neļautu savā vietā nokļūt patiesam maniakam. Taču tagad, pēc "Pussy Riot" prāvas, viņš ir atklājis, ka vairs nedrīkst iziet no bargā valdnieka lomas, citādi saniknotā publika izdemolēs teātri.
* "Zvaigžņu karu" tēlainības radītais paradokss - kaut tieši imperators Sidiuss personificē "absolūto ļaunumu", tā vizuālais simbols skatītāju prātos ir un būs bruņās ieslēgtais kroplais karakungs Veiders, kaut arī pirms nāves viņš pagūst atkal kļūt par "gaišo tēlu".
** Tils mēdza ļaudīm teikt "Es esmu jūsu (vāciski "euer ") spogulis", kas esot ticis pārprasts kā "pūču (vāciski "Eulen") spogulis.