Notikumu attīstības loģika prasa Vilnīti atlaist. Būtībā ir vienalga, kā formulēt viņa vainu, jo patiesais iegansts paliks neizteikts: KNAB vadītājs nespēja pakļaut padotos un nevēlējās tiem pakļauties, sacelto skandālu dēļ zaudēja autoritāti publikā, turklāt atļāvās atklāti konfliktēt ar Ministru prezidentu. Tagadējā Saeima Vilnīti bez sirdsēstiem var padarīt par bezdarbnieku, jo neapstiprināja viņu amatā. (Var gadīties, ka Vilnīša atbalstītāji 2009. gada martā - ZZS kopā ar "Saskaņas centru" un "Par labu Latviju" partijām - atkal vienojas pazemot "Vienotību" un atstāj viņu amatā. Tomēr man šķiet, ka "muskuļu demonstrēšana" tiks pataupīta jaunā KNAB priekšnieka raudzībām.) Taču, lai kāda ir Valda Dombrovska nostāja KNAB darbinieku konfliktā, viņa īstās problēmas sāksies tad, kad/ja visās iestādes nelaimēs vainotais grēkāzis būs upurēts un vakantā amata kārotājiem tādā veidā būs izteikts divdomīgs piedāvājums.
Vilnītim dotais valdības uzdevums bija skaidrs: KNAB ir jāpadara par normāli funkcionējošu iestādi. Protams, ir dažādi viedokļi, ko nozīmē "normāli funkcionēt". Tomēr efektīvas pārvaldes principos nevar ierāmēt to, ka publikas apziņā iestādes veiksmīga darbība saistās tikai un vienīgi ar konkrētu personu atrašanos tās vadībā. Vēl mazāk tajos iekļaujas iestādes padarīšana par politisko cīņu "svētbildi". Ja Doma laukumā pulcētos ļaudis ar lozungiem "Pretīgā valdība, novāc netīrās rokas no Statistikas pārvaldes!" vai "Valsts galvenais notārs ir nācijas sirdsapziņa!", būtu tikai loģiski secināt, ka problēma sakņojas ne tikai Ministru kabinetā un koalīcijas padomē, bet arī "tautas nosargātās" amatpersonas ambīcijās. Atļaušos domāt, ka Vilnīša misijai veiksmi vēlēja ne tikai KNAB apskādēti vai tam uz grauda nokļuvuši ļaudis. Pilnīgi iespējams, ka par viņu īkšķi turēja pat dažs, kurš politiski profitēja no KNAB konfliktiem ar agrākajām valdībām. Jo viena lieta ir tribīnēs sēžot uzjautrināties, kad mežonīgs bullis gar rodeo arēnas barjerām izmīca sāncensi, bet pavisam cita - pašam kāpt tam mugurā. Kurš patiesībā zina, izņemot pašu Dombrovski, kādi iegansti motivēja viņu sākt KNAB biroja vadītāja padzīšanas procedūru. Solidaritāte ar biroja faktisko līderi Jutu Strīķi, jo abi ir Einara Repšes kreatūras? Vai tomēr nožēla, ka "puisis izrādījās švaks pulveris - ragus neaplauza, aplauzās pats..."?
Padzenot Vilnīti, valdība pretendentiem uz amatu atklāti dotu "mājienu ar mietu": KNAB priekšniekam jāprot rātni sadzīvot ar "nenogremdējamajiem" vietniekiem, ar petīciju rakstītājiem premjeram un ģenerālprokuroram, ar biroja darbinieku arodbiedrību. Iespējams, kādam censonim amatalga šķitīs pietiekama, lai tēlotu "Anglijas karalieni". Galu galā, kas nekaitēja tā veģetēt Aleksejam Loskutovam? Viņš, guvis Saeimas uzticību, sākumā centās pārņemt iestādi savās rokās un pat atbrīvoties no Strīķes un Alvja Vilka**, bet drīz samierinājas ar pastāvošo lietu kārtību. Vēlāk Loskutovs, pārvērties "lietussargu revolūcijas" elkutēlā un iekļuvis Saeimā, tika gandarīts par "pagulšanos apakšā" - kā policejiski poētiskā skarbumā agrākā KNAB priekšnieka un viņa vietnieces attiecības raksturoja Aloizs Vaznis, advokāts un ilggadējs "ments" ("Lietišķā Diena", 5. maijs).
Līdzīgs "kosmētisks" risinājums patiktu Strīķes fanklubam, bet šāda neslēpta zicpriekšnieka eksistence grautu visas valsts pārvaldes un tās hierarhijas autoritāti. Ja cilvēku ar Saeimas dotu uzticību var aizvākt uz padoto izteiktu pretenziju pamata, ja iestādē "peles danco pa galdu un pa kaķa muguru", tad vara pati ļoga tautas godbijību pret sevi. Galu galā, "viena taisnība, viens likums visiem": kāpēc Ministru prezidentu nepatriekt pēc tam, kad viņš izsaka aizrādījumu "tautas sargātam" kabineta loceklim - vai arī pēc Valsts kancelejas darbinieku arodbiedrības petīcijas?
Vienkāršākais risinājums nav iespējams
KNAB samezglojumi nav atšķetināmi tāpēc, ka iestādes reālā līdere nevar kļūt arī par tās formālo vadītāju. Strīķe, pateicoties Repšes aizbildniecībai, iesakņojās birojā un viņu var "izravēt", tikai pilnībā noārdot visu iestādi. Tomēr nav svarīgi, cik viņa ir populāra, cik politiķu un žurnālistu ap sevi pulcē. Juta Strīķe nekad negūs Saeimas uzticību. Pat ne tad, ja Saeimas kārtības rullī lielinieciski ieviestu atklātus balsojumus par amatos ieceļamajiem (šī populiskā ideja zeļ pēc Jāņa Maizīša izbalsošanas). Pat tad, ja "Vienotībai" pašai būtu 55 Saeimas mandāti - viss beigtos ar skandālu, jo agrāk lojāli deputāti kāptu tribīnē, lai ar pierādījumiem kritizētu "Annu Potapovu" - nebaidoties no apvainojumiem kalpībā oligarhiem. Opozīcija pret Jutu Strīķi nav uzveicama, jo tikai nelielu skaitu kritiķu motivē atriebība vai bailes no pieķeršanas. Vairums saprot, ka represīvu varu nevar dot cilvēkam ar tik "milzīgu emocionalitāti" (Strīķes "vienīgais trūkums", ko minēja Raimonds Mūrnieks, bijušais kolēģis Drošības policijā - "Diena", 2003. gada 5. septembris).
KNAB problēmas varētu "paslaucīt zem paklāja", priekšnieka amatu uzticot nosvērtajam un publiskā komunikācijā veiksmīgajam Alvim Vilkam, kurš jau divreiz bija faktiskais biroja vadītājs. Viņa attiecības ar Strīķi šķiet labas - kaut, cik atceros, sākotnēji abu starpā kaut kas dzirksteļojis. Tomēr var izrādīties, ka Vilnīša "atvadu sveiciens" - disciplinārlieta par varbūtēju Eiropas naudas nelietderīgu izlietošanu un atlaišana - neļauj Vilkam cerēt uz atlases komisijas un Saeimas labvēlību.
Kā "pārstartēt" KNAB?
Strupceļš, kurā nonāca KNAB, ir triviāla parādība jebkurā hierarhiskā struktūrā. Vienalga, vai tā ir iestāde, armijas vienība, kuģa apkalpe, uzņēmuma birojs vai medija redakcija. Ja formālais līderis vienlaikus nav padoto reālā autoritāte, tad ir trīs risinājumi. Pirmkārt, priekšnieks samierinās ar savu otršķirību, bet formāli hierarhija tiek ievērota, vismaz svešu acu klātbūtnē. (Dažs Latvijas iekšlietu ministrs bijis veiksmīgs, jo klausījis uzplečotiem padotiem uz vārda un necenties iedziļināties, kas notiek aiz viņa kabineta sienām.) Otrkārt, formālais līderis izkaro sev reālo varu, kā likums, padzenot neformālo autoritāti. Tāpēc Cilvēktiesību biroja vadītājam Olafam Brūveram 1998. gadā nācās karot ar savu vietnieci Kaiju Gertneri un viņas atbalstītājiem, kuri arī cerēja no Saeimas pilnvarotā priekšnieka atbrīvoties ar "darba kolektīva vēstulēm". Viņi nebija rēķinājušies, ka ārēji maigais kristietis būs nelokāms "dumpja apspiešanā" un pat amorāls, likdams restaurēt Gertneres darbavietas datorā izdzēsto e-pasta saraksti ar citiem "sazvērniekiem", izdalot izdrukas Saeimas deputātiem un žurnālistiem. Pēc tam Brūvera autoritāte netika apšaubīta, un viņš veiksmīgi nostrādāja arī otru pilnvaru termiņu.
Ja notiek tas, ko piedzīvoja Vilnītis - vadītājs zaudē konfrontāciju publiskā skandālā -, tad priekšniecībai visracionālāk ir izvēlēties kardinālu risinājumu: sadot pa mizu visiem, pilnībā reorganizēt ķildīgo struktūru, atlaižot darbiniekus vai pārvietojot viņus citur. Izgāzies priekšnieks ir jāsoda par memļacību, un viņš nevar strādāt kopā ar cilvēkiem, kas redzējuši tā vājumu. Armijā virsnieku, kas ļāvis sevi "dancināt" seržantam, aizsūta uz citu pulku, firmā izgāzušos nodaļas vadītāju - uz attālu filiāli. Arī neformālā autoritāte un viņa piekritēji ir jāsoda un jāizšķir, jo citādi intrigas turpināsies un varenības apziņa augs augumā.
Vienīgais reālais problēmas atrisinājums, lai cik fantastiski tas izklausās, ir KNAB reorganizācija "no nulles" ar pavisam citiem cilvēkiem - šo recepti tīri preventīvos nolūkos piesauc Vilks. Tas dotu arī iespēju revidēt un labot tīšās vai netīšās kļūdas iestādes tiesiskajā regulācijā un struktūrā. Piedodiet par rupjību, bet ja šajā "bļodā" vēl atrodas "bērns", tas sen ir noslīcis intrigu "netīrajā ūdenī". Jau 2004. gada sākumā toreizējais premjers Indulis Emsis, uzdodot Strīķei kā biroja vadītāja vietas izpildītājai novērst dienesta pārbaudē atklātos pārkāpumus, iejūtīgi rosināja KNAB vadību "izskatīt iespēju pieņemt darbā psihologu, lai uzlabotu attiecības kolektīvā". Tagad KNAB morālā klimata atveseļošanai vajadzīgs kas iedarbīgāks. Varbūt jāatgriežas pie biroja pirmsākumos popularizētās idejas, ka tā vadība ir jāuztic ārzemniekam? Tas būtu nacionālajai pašapziņai pazemojošs, bet, pieļauju, racionāls risinājums.
Dombrovskis var izbeigt skandalozās, valsti un viņu pašu pazemojošās knabistu kaislības. Šo politiķi būtu grūti apsūdzēt "oligarhu pasūtījuma izpildē" vai "personiskās bailēs no atmaskošanas". Taču neizskatās, ka valdības galva to grib paveikt. Droši vien Dombrovskis sadūšosies vien tad, kad iespēja jau būs palaista garām. Protams, ir cits politiķis, kas varētu "restartēt" biroju - Aivars Lembergs. Jā, viņam ir privātas pretenzijas pret KNAB, kas gan nav traucēklis rīkoties. Tomēr Lembergs nav un nebūs valdības galva. Ne šajā Saeimā, ne citās, paliekot mūžīgā cerība zaļzemnieku vēlētājiem.
------
* Komisiju vada ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, tajā darbojas SAB direktors Jānis Kažociņš, DP priekšnieks Jānis Reiniks, tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Gundars Daudze.
** No Saeimas opozīcijas partijas "Jaunais laiks" 2004. gada jūnija vēstules ģenerālprokuroram un Ministru prezidentam: "(..) A.Loskutovs bez tiesiska pamatojuma pieprasījis KNAB vadītāja vietniekiem J.Strīķei un A.Vilkam iesniegt rakstveida atteikšanos no darba birojā. Ziņu aģentūras informē, ka pretējā gadījumā tikšot pārskatīta abu "līdzšinējā darbība"."