Dainis Lemešonoks: Ideālais brīdis pārdot bija vakar
Foto: Publicitātes foto

Banku "Citadele", protams. Taču ideāla būtība ir tā neiespējamība. Tāpēc valdībai uz rudens pusi nāksies maksāt sālītu cenu par šo darījumu. Kaut, protams, Ministru kabinets ir īpašuma pārdevējs, nevis pircējs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tā būs politiska cena - tāpēc vēl sāpīgāka maksātājiem, jo viņi taču ir politiķi (vai pēkšņi atjēgušies tādi esam kļuvuši). Apmaksātāji gan būs tikai šī kabineta mugurkauls - premjere un daži "Vienotības" ministri. Iespējams, pat daudzi partijas biedri septembrī pūlēsies sevi norobežot no atbildības par bankas (iz)pārdošanu. Koalīcijas partneri no valdībai piestādītā rēķina izvairīsies bez problēmām - turklāt Nacionālo apvienību jau tagad pati premjerpartija ir sabiedrībai uzskatāmi distancējusi no šī darījuma.

Šķiet, valdība un cilvēki ap to vēl nav sapratuši: miegainībai, kādā sabiedrība laida gar ausīm savu "sargsuņu" centienus to pamodināt, brīdināt un "uzšūmēt", ir stipri sezonāls raksturs. Līdzšinējo vienaldzību par, piemēram, iespējamo "Citadeles" pircēju nosaukšanu (šo dienesta informācijas "noplūdi" izmeklē Drošības policija) nodrošināja pirmsjāņu rosība un pēcjāņu atslābums, tagadējais karstums, pludmale, zemeņu dobes un sēņošana, Pasaules kauss futbolā, (iespējams) vēl tikai gaidāmā "Novaja volna" un citas hedoniskas šābrīža aktualitātes. Citus gadus sabiedrības pilsoniskais inertums droši vien turpinātos visu atvaļinājumu laiku līdz pat bērnu palaišanai skolas gaitās. Šodien uz to noteikti nevajadzētu cerēt. Vēl jo mazāk - paļauties, ka jūnijā celtā brēka paliek bez jebkādas atbalss elektorāta apziņā. Vai ka informatīvās telpas galvenie aizpildītāji ir pietiekami lojāli varai un disciplinēti iepotēs auditorijai "pareizo viedokli".  

Bankas pārdošanas process palēnām un pamazām, pagaidām vēl slinki un pat īsti negribīgi, apaug ar nosodījumu un bažām, ar sazvērestības teorijām un risinajuma alternatīvām, ar argumentiem un to noliegumu, ar paļām un baumām. Protams, ar priekšvēlēšanu retoriku un lozungiem Taču tā ir likumsakarīga neizbēgamība trīs mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām - viss, kas vien iespējams, tiks politizēts un pārpolitizēts. Turklāt šis ir gadījums, kad visiem valdības nelabvēļiem (ieskaitot koalīcijas veidotājus) pats Dieviņš novēl steigties palīdzēt tiem ļaudīm, kuri sev čakli rok bedri, cērt kājā, zāģē zaru, uz kā paši sēž, spļauj akā utt.

Es nevēlos te analizēt, cik politekonomiski pamatota un tieši patlaban nepieciešama ir "Citadeles" pārdošana. Taču darījumam piemīt arī ļoti nopietna politiskā, pat tīri politikāniskā dimensija - un, ja tā tiek brēcoši ignorēta, nedomājot par sekām savai partijai 4. oktobrī, tad man rodas aizdomas arī par jebkādu citu tā īstenotāju kompetenci finansēs, tautsaimniecībā vai korupcijas novēršanā. Jā, Laimdotai Straujumai un dažiem ministriem (īpaši ex-zalteristiem) nemaz nav īstas vēlēšanu cīņas/elektorāta pavedināšanas pieredzes - politiskā vara tiem vienkārši iekrita klēpī. Tomēr negribētos ticēt, ka arī rūdīti "Vienotības" veterāni jau būtu inficēti ar pārliecību, ka bankas nodošanu privātās rokās viņi varēs ieskaitīt vēlētājiem uzrādāmo partijas labo darbu sarakstā - un klausīties urravās.

Šis process jau tagad izskatās "piriski" pavisam nelāgi. Tas ir apveltīts ar milzīgu tā īstenotāju nepopularitātes potenciālu, kas visticamāk uz septembra vidu tiks arī pilnībā realizēts  - turklāt lielāko tiesu ar viņu pašu darbiem un runām. Tāpēc "Citadeles" darījuma oponentiem nav problēmu izplatīt savus kritiskos un apsūdzošos vēstījumu, kas dziļi uzrunā sabiedrību/nodokļu maksātājus, jo ir pilni ar dramatismu, spriedzi, arhetipiskiem tēliem un vienkāršiem morālajiem uzstādījumiem. Kā prognozēja Māris Krautmanis, mans senais pušelnieks Preses nama 607. kabinetā (NRA politikas un komentāru nodaļā), sabiedrībai/nodokļu maksātājiem šis darījums raisīs spēcīgas asociācijas, kas sakņotas neizdzēšamajā "pri(h)vatizācijas" laikmeta pieredzē. Nacionālās apvienības priekšlikums - valdībai nostāties pret Eiropas Komisijas prasībām un papūlēties paturēt banku valsts īpašumā - it kā skan pavisam absurdi, bet tam ir dzelžaina priekšvēlēšanu loģika. Tieši tāda būs lielas pilsoņu daļas instinktīvā reakcija: kāpēc par tautas labklājību cenu nosargāta kredītiestāde tiek atdāvināta "par sviestmaizi"? Varbūt tāds tiešām būs valdības paldies par ekspremjera ģimenes biznesa saglābšanu?

Politiskas nepatikšanas ir neizbēgama šāda rakstura un mēroga darījumu sastāvdaļa. Tomēr valdībai bija dota iespēja tās būtiski samazināt. Pārdošanas centienus vajadzēja uzsākt krietni savlaicīgāk, lai spētu rīkoties apņēmīgi un strauji tajā īsajā brīdī, kamēr tauta dzīvojas saulgriežu laika skurbulī, bet konkurenti ir aizņemti ar vietu dalīšanu sarakstos. Jau ap šo brīdi - vai, vēlākais, līdz jūlija beigām - vajadzēja būt pārdotai bankai vai zināmam tās pircējam. (Taču ir naivi prasīt jebkādu straujumu no šī kabineta...) Kad publikai un oponentiem/konkurentiem būtu redzami patiesie rezultāti un sekas, visticamāk, tie dotu krietni mazāk izejvielas kritikai un apsūdzībām nekā tagadējā valdības noslēpumainība - lai cik arī pamatota! - un uz tās pamata radušās varbūtības. Protams, ja tikai paši "Citadeles" pārdevēji vēlētos mums ātri viest visaptverošu skaidrību par notiekošom - nevis to novilcināt.

Uzņēmumi, kam visi gada sākuma pūliņi tika vienā mirklī izķēzīti ar elektrības tirgus liberalizācijas atlikšanu, tagad gūs nelielu morālo gandarījumu, vērojot, kā tiem ieriebusī valdība mokās ar pienākumu kaut ko tomēr izdarīt līdz galam. Dīvaini, ka Ministru kabinets, kas "veiksmīgi" iebāza dziļāk atvilknē sev krietni nekaitīgākus darbiņus, pats izvēlējās tieši priekšvēlēšanu laikā nodarboties ar politiski toksisko darījumu. Turkklāt veicot to kā "sunim nesāpīgāku astes ciršanu - pa maziem gabaliņiem".

Manuprāt, taktiski prātīgāk premjeres partijai būtu mēģināt izlūgties no Eiropas Komisijas vēl papildus trīs mēnešus laika un atstāt "Citadeles" pārdošanu nākamās Saeimas izveidota Ministru kabineta ziņā. Briselē nemājo necilvēki - tur arī zina, ka vēlēšanu laiks kļūst par nepārvaramu varu sarežģītu lēmumu pieņemšanai. Ir pāris pavisam brutāli monolītas un jau populāras versijas par to, kāpēc Straujumas valdība patlaban nodarbojas ar šādu pašdestrukciju.  Pirmkārt, amatpersonas mocās bailēs, ka jaunā valdībā viņu vairs nebūs. Otrkārt, tiek pelnīta nauda "priekšvēlēšanu klīsterim".

Bet varbūt tomēr viss ir skaidrojams kaut kā... romantiskāk? Iespējams, "Vienotība" pēc uzvaras Eiropas parlamenta vēlēšanās ir iemanījusies sasniegt politisko nirvānu vai citu astrālo stāvokli. Tai aizmirsusies kā nebijusi pašas valdības iepriekšējās versijas muļļāšanās ap "Liepājas metalurgu", "AirBaltic" utt. Savukārt nupat piedzīvota jezga "Pasažieru vilcienā" šķiet vien amizants flešmobs. Iespējams, premjerpartija ir iekapsulējusies savā svētā pārliecībā, ka arī pateicīgā sabiedrība ir apveltīta ar tikpat tīru atmiņu - un tāpēc tauta vienkārši tic saviem saulvežiem - ministriem uz vārda: "Jā, protams, mīļie valdības ļaudis, mēs zinām, ka šis darījums tiks paveikts tiesiski un ekonomiski perfekti, turklāt vienīgi mūsu, nodokļu maksātāju, labā!" Vienvārsakot, pilnīga un totāla atraušanās no realitātes - un līdzīga lidināšanās pa gaisiem mūsu politikā ir piedzīvotas arī senāk. Patiesībā tieši šāda romantiskā versija ir krietni briesmīgāka nekā iepriekš minētās brutālās.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form