Ir grūti tumšā istabā atrast īsto partijas līderi – it īpaši, ja tāds tur nemaz nav ievests. "Vienotības" spice un tās klaķieri var bļaut, cik grib, ka partijas priekšā ir nolikts Supermens, pat divi – tik un tā šīs kartona figūras pa gaisu nelidos un neizglābs ne pasauli, ne pat partiju. Tiklab tās izauklētais Edvards Smiltēns, kā iegātnis Andris Piebalgs neslēpti izskatās gatavi piestrādāt par zicpriekšsēdētāju, atstājot īsto lēmumu pieņemšanu jaunlaicēnu vecbiedru kodola ziņā. Jo īpaši uzkrītoša ir partijas biedru ekspektāciju nesamērojamība ar abu kandidātu niecīgo politisko rūdījumu, un mākslotā primaries ažiotāža to nenoslēpa.
Abi nav vadījuši pat partijas nodaļu, bet nu ir gatavi stāties priekšgalā visai "Vienotībai". Smiltēna "mīkstais" Saeimas mandāts ir vājš pamatojums pretenzijām būt politiskam līderim. Taču viņam ir vismaz tas, un aiz stiprām "lokomotīvēm" deputāts Saeimā iekļuvis arī divās iepriešējās vēlēšanās. Pabūšana parlamentāro sekretāru amatos ļauj apgalvot, ka gūta pieredze valdības darbā. Andris Piebalgs Saeimā pēdējo (un vienīgo) reizi tika ievēlēts 1995. gadā. Tiem, kuri cildina viņa pieredzi divos eirokomisāra termiņos, būtu jāatceras, ka tas nav vēlēts, bet gan valdības nozīmēts amats. Tāpēc joprojām ir neatbildēts jautājums, vai "Briseles porcelāna figūra" nesaplīsīs druskās, kad saskarsies ar Latvijas politikas reālijām, ieskaitot arī reālo vēlētāju?
Vēlēšanu kampaņās, protams, var/drīkst apmānīt publiku, pielīmējot kartona skursteni kādam vagonam un liekot tam dūmot – galvenais ir izmānīt no vēlētajiem mandātus, un "uzvarētājus netiesā". Taču tagad partijai būtu jāizvēlas savas reorganizācijas un restarta darbu priekšstrādnieku, bet "Vienotība" ar tēlotu vai, Die's nedod, patiesu entuzuasmu gatavojas pēc iespējas falšākai līdera nomaiņai, lai patiesībā viss paliktu pa vecam. Pirmo reizi Latvijas valsts vēsturē* partijas vadonis "noēda" tās valdības vadītāju, izraisot klaju dumpi Saeimas frakcijā un neatgriezeniski zaudējot "Vienotības" hegemoniju koalīcijā – bet turpmāk Solvita Āboltiņa "dos padomus" jaunajam priekšēdim!
Pēc visa gadumijas politiskā striptīza "Vienotības" vadītāja amatam vajadzēja krietni vien pārliecinošākus kandidātus. Tādi noteikti atrastos. Tikai piemēra pēc –"Melnais Kārlis" Šadurskis (vai kādam partijā viņš joprojām šķiet pārāk pilsoņsavienībniecisks?), nesenais premjerkandidāts ar Eiroparlamenta rūdījumu. Tāpat Ainars Latkovskis (pārāk jaunlaicisks?), kurš Saeimas maizi gluži pelnīti ēd/grauž jau kopš 2002. gada, katru reizi pārliecinoši izcīnot vēlētāju uzticību.
Pat Olafs Pulks, kurš jau otro sasaukumu izmisīgi notur partijas kanti Rīgas domes dziļajā opozīcijā un vada tās galvaspilsētas nodaļu, būtu izteikti labāks kandidāts par diviem izvirzītajiem (te varbūt esmu neobjektīvs – bijām kursabiedri). Savukārt partijas četri "Briseles kāposti", tostarp Valsts prezidenta amatam sevi tik pārliecinoši pieteikusī Sandra Kalniete, acīmredzami jūtas ērtāk eirotrimdā. Šķiet, problēma slēpjas tur, ka šie visi ir ne tikai spēcīgāki, bet arī patstāvīgāki politiķi, kuri nebūtu gatavi kalpot par Āboltiņas "avatariem".
***
Kamēr "Vienotība" šķita ārēji stabila, nevienu, īpaši koalīcijas partnerus, nesatrauca tās padarīšana par līderes "kabatas partiju". Vadonība Latvijā vienmēr ir uzskatīta par normu, pat par ideālu, uz ko tiekties. Kas šodien vairs atcerās šķēlismu un buldozerismu... Kad kārtējais "demokrātiskais diktators" atkal iebrauc auzās, ar saviem galminiekiem un podlaižām noplicinot vai nobendējot uzticēto (vai sagrābto) partiju, visi cītīgi izliekas, ka vaina meklējama citur: konkurentu intrigās, "žurnaļugu" paskvilās, "stulbajā" elektorātā... Latvju politiskajā kultūrā ir pieņemts noliegt aksiomu "Pēc 15. maija nāk 17. jūnijs" – atstājot šo ķecerību ārzemēs mītošu/mitušu vēsturnieku un "Nākotnes melnrakstu" autoru rīcībā.
Latvju politika ir kā depo ar pārāk niecīgu skaitu "lokomotīvju" un pārmērīgu daudzumu "vagonu". Vai kā senču pilskalns, kur visi kakti pilni ar izlutušiem bajāriem, bet virsaišu un cīņā vedēju vietas ir vakantas. Funkcionāru un sēdvietu aizpildītāju mūsu partijās netrūkst, savukārt ir pavisam maza saujiņa reālo un potenciālo līderu, ministru un to iespējamo rezervistu vai pat tikai vienkārši jēdzīgu "TV seju". Potenciālo "lokomotīvju" konsekventa selekcija un audzēšana netiek veikta partiju pelēcīgu veterānu pašsaglabāšanās vārdā.
Kaites, kas moka nesen tik vareno "Vienotību" un padara to nožēlojamu publikas acīs, ir tikpat raksturīgas arī pārējām, šobrīd veiksmīgākām parlamenta partijām. Par to īpaši būtu jāpiedomā Zaļo un zemnieku savienībai, kas tagad sten zem visvaldošākās partijas atbildības nastas. Tā vien šķiet, ka titāniskais darbs tiek veikts uz politiskā spēka intelektuālo, profesionālo un vispār cilvēcisko resursu izsmelšanas robežas. Ko ZZS darītu gadu mijas valdības krīzē, ja Mārim Kučinskim vēlēšanās neizdotos "no Liepājās caur Rīgu" ielauzties Saeimā? Vai ja viņš nobītos izmantot iespēju "ielekt dāmās"? Iespējams, tad zaļzemniekiem, neiedabūjot amatā elastīgāku "Vienotības" pārstāvi, sakostiem zobiem nāktos priekšlaicīgi "nokurināt" Uldi Auguli vai Danu Reiznieci - Ozolu.
Nevainosim politisku līderu un celmlaužu deficītā vēlēšanu sistēmu – tā vienkārši tika "veiksmīgi" pielāgota vietējiem spēles noteikumiem. Turklāt par mūsu politikas godātu tradīciju ir kļuvusi vientuļu "superlokomotīvju" izmantošana, kad cilvēki ar – pavisam poētiski izsakoties! – maigi šizoīdas* izcelsmes harismu (Zīgerists, Šķēle, Repše, Zatlers, Sudraba, Kaimiņš) ievelk Saeimā pelēku ļaužu vezumu. Kurš cer uz uzticamu karadraudzi, dabū kaklā glaimīgu balastu. Niecības pēc tam augstajā namā lepni gozējas kā pāvi, pārliecināti par savu izcilību un izredzētību – slēpti vai klaji nicinot ievilcēju un cerot izdevīgā brīdī ieviesties citā vezumā.
Klēras Andervudas milzīgajām politiskajām ambīcijām būtisks šķērslis bija tas, ka viņa nekad nebija ieņēmusi vēlētu amatu. Mūsmājās jebkurai Skaidrai/Skaidrītei Pamežai par to nav jāsatraucas. Partiju spices ir gatavas ar katapultu iemest varas virsotnē jebkuru politisko zaļoksni – cerībā, ka tas būs vieglāk raustāms aiz aukliņām.
Mūsu politikā valda slimīga aizraušanās ar birokrātiskā pulējuma spozmi, tāpēc partijās un valdībā bez aiztures tiek savilkti ierēdņi. Pa gabalu, norobežoti no elektorāta un politisko lēmumu pieņemšanas, viņi izskatās tik iespaidīgi un pašapzinīgi. Tāpēc par nepieciešamību virzīt ministru amatiem tikai tādus kandidātus, kam Saeimas vēlēšanās dāvāta tautas uzticību, valdību veidotāji atceras vienīgi tad, kad nepieciešams izšūpot kādu nu ļoti netīkamu koalīcijas partnera cilvēku.
Laimdota Straujuma kļuva par ministri un Ministru prezidenti (pirmo reizi) bez jebkāda tautas uzticības nomērījuma Saeimas vēlēšanās. Pēc tam, kad pagāja eirprezidentūras skurbulis, nez kāpēc visi brīnījās, ka iejušanās nācijas ōmes tēlā bija viss, uz ko bija spējīga šī klaķieru pārslavētā "Latvijas Merkele". Viņu, birokrātiskās oranžērijas trauslo ziedu, spēja sabaidīt pavisam remdena "nomelnošanas kampaņa". Ja Kasparam Gerhardam būtu kādreiz nopietni jāpiedalās Saeimas vēlēšanās un jāiegūst pašam savs mandāts, kas dotu ministra portfeli, viņš varbūt iemācītos nebraukt virsū elektorātam ar dienesta mašīnu. (Tiesa, nacionālistiem mēdz būt pretenzijas pret katoļu baznīcu kā "kosmopolītisku tīklojumu".)
Tāpēc mums nav jābrīnās, ka viss, ko patlaban spēj "Vienotība", ir skuju ceļa kaisīšana tās ceļā uz debesu parlamentu, izvēloties sev apstāvētāju no diviem "labi pašūtiem" kungiem, pārpārēm apveltītiem ar birokrātisku šarmu.
Mani neuzjautrina tas, ka tagad viena no partijām pati brašā solī kāpj lamatās, ko vēlēšanās izliek muļķa vēlētājiem. Mani tas biedē: kādiem pajoliņiem ļaujam pār sevi valdīt!
-------
* Te runa nav tik daudz par minēto personu prāta stāvokli, cik par magnētisko iespaidu, ko viņi atstāja uz vēlētājiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
