Foto: Publicitātes foto
Valdošā koalīcija ar oriģinālo ieceri "demogrāfiskās problēmas risināšanā" – savairot dubultpilsoņus – pati darina sev (atvainojos lasītājiem par politretorikā novazāto pateicienu) pamatīgu grābekli punu dauzīšanai.

Mazākais, ar ko partijām - īpaši "Vienotībai" - nāksies rēķināties, būs nīgruma, greizsirdības un savdabīgas ksenofobijas uzliesmojums Latvijas monopilsoņos un nodokļu maksātājos. Popularitātes zaudējums "iezemiešos" var pārsvērt sacerēto aizrobežu jaunbalsotāju guvumu.

Kaut iecerētie sagrozījumi Pilsonības likumā tiek piesegti ar demagoģi vērptām "mežģīnēm" - tēlotām rūpēm par ārzemēs dzimušajiem un nepilsoņu bērniem -, to politiskais mērķis ir skaidri redzams. Tā dēvētās latviešu labējās partijas ir sacerējušās palielināt sev uzticamu vēlētāju skaitu, ļaujot brīvi pieņemt LR pilsonību papildus esošajai mītnes zemes pavalstniecībai visiem "pareizajās ārzemēs" dzīvojošajiem latviešiem, kas notūļājās vai pat nevēlējās to iegūt līdz 1995. gada 1. jūlijam. Tas izskaidro reti vērojamu likumdevēju entuziasmu, ar kādu izmaiņas tiek gatavotas ātrai pieņemšanai Saeimā. Spēcīgu impulsu avantūrai acīmredzami deva "Vienotības" spožā uzvara 10. Saeimas vēlēšanās, kad latviešu diasporas daļa, kas uzstājīgi dēvē (un pieprasa dēvēt) sevi par "trimdu", atkal apliecinājās kā nozīmīgs elektorālais resurss. Tagad valdošie politjuristi ar buldozerisku dedzību ķeras klāt tik delikātai un vienlaikus eksplozīvai lietai kā pilsonības iegūšana.

Savtīgais entuziasms radīs jaunas problēmas valstij un sabiedrībai. Dažas no tām iezīmēja jau Saeimas un Latvijas Universitātes rīkotā 2. marta konference "Latvijas pilsonība 21.gadsimtā". Kaut tās vadītāji un arī atbalstītāji - diasporas organizācijas - acīmredzami pasākumu iecerēja kā savus nodomus svētījošu akadēmisku rituālu pirms likuma grozījuma projekta 2. lasījuma izskatīšanas Saeimā. (Konferences videoieraksts atrodams http://www.lu.lv/par/mediji/video/konferences/2012/pilsoniba/.) Bija amizanti vērot Saeimas Juridiskās komisijas vadītājas Ilmas Čepānes mīmiku, kad no konferences tribīnes izskanēja argumenti, kas oponēja "ģenerālajai līnijai". Tās galvenie pamatpostulāti: a) dubultpilsonības liegšana esot liela netaisnība pret kara laika bēgļiem un viņu pēcnācējiem; b) prasība, ka cilvēkam drīkst būt tikai vienas valsts pavalstniecība, ir novecojusi un neatbilst modernās pasaules dinamikai.

"Runasvīriem ir spēks rokās...

...un, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā", ar pagasta politiķa muti teikts brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos", un slātaviešu "valsts vietnieku" (tieši tā grāmatā dēvēto) visvarenības apziņu manto Pilsonības likumu sagrozītāji. Viņu uzkrītošā apņēmība "rullēt", neraugoties uz loģiskajām pretrunām un nepilnībām piedāvātajos jaunievedumos, šķiet te biedējoša, te traģikomiska. Valsts var noteikt pilsonības došanas kritērijus un arī, kā formulēja Satversmes tiesas priekšsēdētājs, "to ļaužu grupu, kurai ir visciešākās saites ar šo valsti" - bet tagad, mīļā tauta, valsts esam mēs! Mūsu vajadzības ir valstiskās intereses, ko nav vēlams apšaubīt ne ekspertiem, ne opozīcijai, ne medijiem un sabiedriskajai domai. "Ņe vašego uma ģelo"...

Diemžēl dubultpilsoņu pavairotāju iegriba patlaban tiešām nesaskarsies ar atklātu sabiedrības kritiku, kas viņus pasargātu no karstas putras strēbšanas, totālu muļķību sastrādāšanas un starptautiskiem skandāliem. Valdošie likumdevēji droši rēķinās ar to, ka publika un prese, baidoties no nelojalitātes birkas piekāršanas, rātni klusēs vai atbalstīs dīvaino "latviešu tautas dzīvā spēka" vairošanu. Vismaz šogad, kad "uzvarēts" referendumā un labā atmiņā vēl "bet ja nu..." izbīlis pirms tā. Neapmierinātība ar valdību, kas vervē sev piekritējus ārpus valsts un čakli ciemojas pie aizjūras vēlētājiem, tā padarot vietējos pašu acīs par "otrās šķiras pilsoņiem", čurkstēs tikai pie ģimenisku svinību galdiem vai interneta pļāpātuvēs. Taču 2014. gada 4. oktobris (vai kāds agrāks datums) var nebūt pirmā reize, kad, ejot pie vēlēšanu urnām, klusējošais vairākums sodīs politiķus par lietām, kurām it kā pats "piekritis klusējot". Latviešu vēlētājs ir tikpat liekulīgs kā viņa balsu zvejotāji, pat divkosīgāks - to es ieteiktu valdības partijām neaizmirst. Eksperimenta uzsācēji droši vien cer, ka publikas netīksme modīsies pēc 2014. gada vēlēšanām, tādejādi "aborigēniem" ļaujot atspēlēties dubultpilsoņu vairotājiem tikai pēc nākamajiem četriem gadiem - ap to laiku dažs likuma virzītājs būs veiksmīgi pensionējies vai atradis citu nodarbi...  

(Kur sakņojas Latvijā dzīvojošo vēsums, greizsirdība, pat neafišēts naidīgums attieksmē pret ārzemju tautiešiem, kara laika bēgļiem un viņu pēctečiem - tas būtu apceres vērts temats. Bet ne šajā rakstā. Vien piebildīšu, ka, manuprāt, arī mūsdienu "ekonomisko bēgļu" repatriācijai par galveno šķērsli var kļūt tīri psiholoģiskais - Latvijā palikušo ledaini uzpūtīga attieksme pret pārbraukušajiem "pasaules staiguļiem". Uz tādām nelāgām domām vedina Somijas pēckara migrācijas pieredze, kad daudzi cilvēki labākas dzīves meklējumos izceļoja uz Zviedriju un tur asimilējās.)

"No representation without taxation"

Manuprāt, koalīcijas ieceres galvenā kļūme ir tā, ka sagrozījumu autori ar vieglu roku nošķir pilsoņa politiskās tiesības izraudzīties valstij vadību no viņa fiskālā pienākuma valsti uzturēt. (Konferencē, apcerot pilsonības piešķiršanas tīri juridiskos aspektus, par to īsti netika runāts.) Tieši tas var raisīt Latvijā dzīvojošajos ne tikai greizsirdību, bet pamatotu sašutumu: man jāmaksā visi nodokļi, bet to, kādiem nolūkiem šī nauda tiks tērēta, pastarpināti izlemšu ne tikai es, bet arī arvien lielāks skaits cilvēku, kuri budžetam nav devuši ne santīma. Vai pēdējo reizi to veikuši pirms gadiem pieciem, samaksājot veikalā pievienotās vērtības nodokli par Latvijas apciemojumā pirktiem suvenīriem. Kāpēc "tie tur" kļūs vienlīdzīgāki par šejieniešiem? Ja vien Valsts ieņēmumu dienests būtu kaut cik spēcīga iestāde, nevis politiskai dezinfekcijai pakļauts kādreizējais "oranžo perēklis", tas būtu galvenais protestētājs pret likumdevēju avantūru, kas apgādā publiku ar papildus argumentiem, kāpēc ir stulbi maksāt nodokļus. Varbūt vismaz finanšu ministram radīsies dūša iebilst?

Vēl vairāk, Koloradospringsā vai Kraistčērčā dzīvojošs dubultpilsonis var bez saprāta balss spiestām bremzēm balsot par partiju, kas plāno mums celt nodokļus vai ieviest jaunus, valstiskot ekonomiku, ierobežot ārzemju investīcijas vai īstenot vēl absurdākas ekonomiskās idejas. Viņu pašu, kurš maksā nodokļus Kolorādo štatam (ASV) vai Jaunzēlandei, tas neskars. Galvenais, ka partijai ir lozungi, kas sajūsmina koloradospringsieti vai kraistčērčēnu - piemēram, "sist krievus un glābt Latviju".

Ne velti Igaunija, valsts ar praktiski līdzīgu vēsturi un diasporu, nepieļauj dubultpilsonību, kaut arī tās politiķiem droši vien bija kārdinājums audzēt "tautas dzīvo spēku" uz Rietumu tautiešu rēķina - acīmredzot, viņi skaidrāk apzinājās voluntārisma sekas. (Vienlaikus varas iestādes atzīst, ka nespēj pārbaudīt, vai kādam Igaunijas pilsonim nav arī citas valsts pavalstniecība. Piemēram, "legālās kontrabandas" vajadzībām Krievijas pilsoņi, kas dzīvoja Pečoros - Pitalovas/Abrenes igauņu analogā -, izmantoja savas Igaunijas pases. Tās viņi saņēma kā kādreizējie valsts pilsoņi vai to pēcnācēji - protams, neinfomējot Krievijas iestādes.) Fiskāli un citi racionāli apsvērumi acīmredzami noteica laika ierobežojumu mūsu likumā par pilsonību, kad izņēmuma kārtā LR pavalstniecību papildus (protams, "pareizajai") mītnes zemes pilsonībai drīkstēja iegūt Rietumu latvieši. Turklāt politiķi toreiz labi saprata, cik nepopulāra šīs privilēģijas dāvāšana ir (šķiet, tobrīd krietni pašapzinīgākajā) Latvijas sabiedrībā.

Valsti nevar attīstīt un pat nosargāt, ja to balsta uz "virtuālu nāciju", kuras arvien lielāku daļu veidos citur dzīvojoši (dubult- un arī mono-) pilsoņi, kas Latvijā nav iesakņoti, kam ar to nav reālu pilsonisko saišu, nav pienākumu un atbildības pret to. "Vienotība" mums demonstrē, ka tai neinteresē Latvijas tautas labklājība un tās atražošanās, vien iespēja ar divdomīgiem līdzekļiem noturēt varu pār šo teritoriju un tās ekonomiskajiem resursiem. Tas jau, piedodiet-atvainot, padara Latviju līdzīgu tādai "virtuālai valstij" kā Abhāzija (tikai šeit vēl cita valsts neuztur mūsu pensionārus, tāpat mums vēl ar otrām pasēm nav apgādājušies praktiski visi balsstiesīgi).

Viens no tagadējo ASV dibinātāju sākotnējiem politiskajiem lozungiem bija "No taxation without representation" - ja Anglija nedos koloniju iedzīvotājiem tiesības sūtīt savus pārstāvjus uz britu parlamentu, viņi nemaksās tai nodokļus. Nācija kopējā labuma interesēs var arī apvērst šo formulu, atgādinot pilsoņiem viņu tiesību sasaisti ar pienākumiem: kurš nemaksā nodokļus, tam nav tiesību būt politiski pārstāvētam. Pieļauju, ka šāds apsvērums nosaka stingro vēlēšanu kārtību Īrijā, kur balsot var tikai, atbilstoši vēlētāju reģistram, valsts teritorijā pastāvīgi dzīvojošie pilsoņi - turklāt viņu dzīvesvietai piesaistītos iecirkņos. Izņēmuma tiesības balsot pa pastu dotas tikai īru diplomātiem un to lauleņiem, misijās nosūtītiem Aizsardzības spēku un policijas - Garda Síochána - darbiniekiem. (http://www.citizensinformation.ie/en/moving_country/moving_to_ireland/introduction_to_the_irish_system/right_to_vote.html. Pateicos Kristīnei Drēviņai, Eiropas Centrālās bankas juriskonsultei, kura konferencē atgādināja šo faktu.) Ja šis princips būtu iestrādāts Latvijas likumos, Saeimā nerastos dubultpilsonības vairošanas entuziasms.

Īrija ir zeme ar senām un traģiskām emigrācijas tradīcijām, ar milzīgu tautiešu diasporu un dziļu etniskās solidaritātes apziņu, taču tieši vēsturiskā pieredze nosaka tik bargu vēlēšanu kārtību. Pieļauju, ka lēmumu ļaut balsot tikai Īrijā reāli dzīvojošajiem pilsoņiem bez fiskāliem apsvērumiem motivē arī "IRA fenomens" - ārzemju īru nereti bezatbildīgais urrāpatriotisms. Politiskais ekstrēmisms un tā "vainagojums" - krimināli teroristiskā Īru republikāņu armija - lielā mērā pastāvēja, pateicoties aizjūras tautiešu nekritiskam atbalstam un ziedojumiem. Amerikas labklājībā un likumībā dzīvojošiem nez kāpēc šķita: tālajā dzimtenē palikušo tautiešu svētais un teju vai vienīgais pienākums, cīnoties un, protams, noliekot galvu uz dzimtenes ežiņas par Īrijas brīvību un vienotību, ir jebkādi gandēt valsts attiecības ar imperiālistisko Londonu, spridzināt bumbas, šaut britu militāristus un Olsteras policistus, iznīcināt nodevējus (liela daļa no tiem gan bija IRA līderu sāncenši, kritiķi vai vienkārši cilvēki bez aklas paklausības). Pārāk viegli būt radikālam patriotam, dzīvojot "Ēģiptē pie gaļas podiem". Galu galā - vai varat Latvijā iedomāties tik kolorītu personu kā dakteris Slucis?

Kā iedabūt Jaunzēlandi ES?

Par juridisko un politisko strīdu (ar starptautisku rezonansi) cēloni noteikti kļūs likuma sagrozījumu autoru kategoriskā vēlme ar klaji politiskiem kritērijiem norobežot cilvēku loku, kam pienākas dubultpilsonība. Labējās partijas ir nolēmušas atkal, tāpat kā 90. gadu sākumā, skaidri "nošķirt avis no āžiem", sadalīt ārpus valsts dzīvojošos latviešus un kādreizējos LR pilsoņus vai to pēcnācējus "labajos" un "sliktajos". Par dubultpilsonības necienīgiem tiek uzskatīti Krievijā vai citās tā dēvētajās NVS valstīs dzīvojošie. Viņi vienmēr "nacionālo spēku" acīs bijuši pārāk sovjetizēti, krieviski, nepietiekami lojāli tēvzemei un, atklāti runājot, pavisam neinteresanti kā iespējams balsu un ziedojumu avots. Turklāt Austrumpuses latvieši, no kuriem daļa ir izsūtīšanu upuri vai viņu pēcnācēji, diez vai spēj un pat vēlas veidot spēcīgu sabiedrisko pārstāvniecību, kas lobētu viņu intereses Saeimā. Te diez vai gribēs līdzēt Pasaules brīvo latviešu apvienība, neraugoties uz tās pretenzijām pārstāvēt visu diasporu.

PBLA galvassāpes jau sagādā Austrālijas un Jaunzēlandes tautiešu izbīlis, ka viņiem netiks dubultpilsonības "pīrāgs". Privilēģiju plāno atjaunot tikai NATO, Eiropas Savienības un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs dzīvojošiem Latvijas piederīgajiem - "ar šīm valstīm Latviju saista īpašas ekonomiskas, politiskas un militāras saites". Abas Okeānijas valstis šajās apvienībās neietilpst. Likuma autori var būt konsekventi, atstājot ķenguru un kivi zemēs dzīvojošos ļaudis "aiz borta". (Turklāt okeāņu elektorālā vērtība nav pārāk liela: Austrālijas 2006. gada tautas skaitīšana uzrāda 20 058 cilvēkus ar latvisku izcelsmi, no tiem 4283 jau ir dubutlpilsonība. Tā liecina http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dubultpilsoniba.html. Par Jaunzēlandi skaidru ziņu nav, tiek minēts, ka pēc kara tur ieceļoja pustūkstotis latviešu, patlaban apmēram 130 ir LR pilsonība.) Tomēr šķiet, ka likumdevēju pašpārliecinātība un elektorālā alkatība, kā arī PBLA žēlabas radīs "ar cirvi tēstu" un brēcoši absurdu formulējumu, kas ES vai NATO piesaistīs arī Okeānijas un Dienvidamerikas tautiešus. Var pat piekrist Ilmai Čepānei, kura, sludinot likumdevēja tiesības piešķirt dubultpilsonību atkarībā no pretendenta mītnesvalsts "pareizuma", noskaldīja, ka diferencēšana neesot diskriminācija. Protams, jo tiesiski kropla, klaji populistiska selekcija ir tikai ierocis, ar ko veikt par elektorāli nepilnvērtīgiem atzīto austrumpuses latviešu diskriminēšanu.

Iecerētie grozījumi ir debesu dāvana Saeimas kreisajai opozīcijai un ārpusparlamenta aktīvistiem krievvalodīgo un nepilsoņu aizstāvēšanā. Tie varēs atgādināt, ka izredzētu rietumnieku kasta drīkst būt pilsoņi, nemaksājot valstij nodokļus, bet citiem jāmaksā nodokļi bez jebkādām pilsoņa tiesībām. Kāpēc cilvēki, kuri dzīvo Latvijā jau trešajā vai ceturtajā paaudzē, nav LR pilsoņi, ja par tādu varēs kļūt jebkurš Džons Smits, kura vienīgā formālā saite ar Latviju būs viņa vecmammas vecmamma - pēckara "pārvietotā persona", kura drīz vien apprecēja jeņķu puisi, pilnībā asimilējās jaunajos rados un kuras bērni jau bija "īsti" amerikāņi? (Konferencē tika aizrādīts padomāt, cik paaudzēs saglabāt LR pilsoņu pēcnācēju tiesības saņemt Latvijas pasi - Īrijā tādas ir trim paaudzēm.) Turklāt "Saskaņas centram" atkal paveras iespēja uzrunāt savas un apkārtējās nabadzības nomākto latvisko vēlētāju ar sociāli taisnīgākas politikas piedāvājumu: "Paši redzat, ka labējie nemaz necer apturēt migrāciju un vispār kaut ko te uzlabot, tāpēc pavairo balsotājus ārzemēs. Tikai mēs cīnāmies, lai cilvēki var cilvēciski dzīvot Latvijā!"

Valdības oponentiem daudzsološi būs strīdi par dubultpilsonības diferencēšanu: kāpēc cilvēkam drīkst būt vienlaikus, piemēram, LR un britu, bet ne Krievijas Federācijas pase? "Vot, izskaidrojiet mums to, Čepānes kundze! Tāpēc, ka Krievija jums šķiet "Latvijai naidīga valsts" vai pat "iespējamais pretinieks"? Kurā Latvijas ārpolitikas dokumentā kaut kas tāds būtu deklarēts? Varbūt arī Izraēlā dzīvojošie bijušie LR pilsoņi mitinās Latvijai naidīgā valstī?" Lai cik liela "administratīvā sajūsma" (F. Dostojevskis, "Velni") ir pārņēmusi Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, tāpat par grozījumiem atbildīgās apakškomisijas vadītāju Ingmāru Čaklo un abu kolēģus, diez vai tiem pietiktu dūšas izraisīt starptautisku skandālu ar sirdsšķīstām atklāsmēm par kaimiņvalsti un tajā dzīvojošo latviešu "kvalitāti".

"Dubultpilsonības un spīļarkla savienība"

Ar likuma sagrozīšanu partijas cer īstenot savas ilūzijas, tostarp radikālpolitiķu "slapjo sapni" - dot ne vairs tiesai, bet valdībai pilnvaras atņemt cilvēkam LR pilsonību par viņa nelojalitāti (attiecīgā varas režīma izpratnē). Šo refrenduma kaislību gaisotnē briedināto un tiesiski analfabētisko ideju, ko proponē pat tieslietu ministrs, "Vienotībai" nāksies delikāti nokušināt, jo tā ir klajā pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem, kas uzstāj uz bezpavalstnieku skaita ierobežošanu. Valsts var atņemt pilsonim pavalstniecību, ja viņš ir pārkāpis to reglamentējošos noteikumus, kļūstot par citai valstij piederīgo (un to slēpjot) - bet nedrīkst tā sodīt par citiem noziegumiem vai pārkāpumiem. Vairs nav starpkaru laiki, kad valdības izrēķinājās ar politiskajiem pretiniekiem - proģermānisko politiķi un valdības vadītāju (1919. gada maijā un jūnijā) Andrievu Niedru vai pērkoņkrustiešu līderi Gustavu Celmiņu -, izraidot tos no valsts. Šķiet, ka Gaidim Bērziņam, Žanetei Jaunzemei - Grendei & Co nagi niez ātrāk piešķirt Vladimiram Lindermanam LR pilsoņa pasi, lai pēc tam varētu ar lielu troksni to atņemt...

Savukārt Valdim Zatleram, kurš izmisīgi meklē sabiedrībā jebkādu politisko atbalstu, Pilsonības likuma grozījumi šķiet iespēja profilēties kā lielākajam nelatviešu draugam starp valdības politiķiem - prasot atvieglot nepilsoņiem viņu bērnu reģistrēšanu LR pavalstniecībā. Bērnu interešu aizsardzība konferencē - un likuma sagrozīšanas slavējumos cituviet - tika liekulīgi piesaukta kā likumdevēju galvenās rūpes. Man, padomju produktam, pārspīlētā gādība atsauc atmiņā "Divpadsmit krēslus" un dižā kombinatora nevaldāmās iztēles radīto "Zobena un spīļarkla savienību": izmānot naudu no lētticīgiem provinces nepmaņiem, viņi tika iedrošināti, ka ziedojumi svētajai cīņai pret boļševikiem būs maskēti kā palīdzība ielu bērniem. ("Ātrsaiņotāja īpašnieks bija ārkārtīgi apmierināts. "Skaists sniegums," viņš nolēma, "par tādu mērci var arī naudu dot. Ja izdosies - būs gods un slava! Neizdosies - ne mana cūka, ne mana druva. Palīdzēju bērniem - un cauri." - skat. http://www.scribd.com/doc/36493389/12-kresli-I-Ilfs-un-J-Petrovs.) Likuma sagrozītājiem izdevīgās iedomas, ka nepilsoņu un ārzemēs dzimušiem pilsoņu bērniem ir lielas problēmas vai pat neiespējami iegūt LP pavalstniecību, konferencē ar faktiem un skaitļiem atspēkoja Jānis Citskovskis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietnieks. Lielākā problēma ir motivācijas trūkums vecākos. (Diemžēl viņa prezentāciju "Pilsonības likums darbībā: mīti un realitāte" tīmeklī neatradu.)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, nosaucot Pilsonības likuma revīziju par vienu no svarīgākajiem Saeimas šīs sesijas uzdevumiem, tās nepieciešamību skaidroja ar vēlmi "neizsēt un nezaudēt ārvalstīs dzimušos bērnus". Taču man personiski jau vairākus gadus, kopš valstī valda sentimenta pārsātinātas verbālas rūpes par ekonomisko bēgļu dzemdētiem bērniem, joprojām nav skaidrs: kādēļ cilvēkiem svešumā būtu vitāli svarīgi rūpēties par LR "suvenīrpilsonības" došanu bērniem - it īpaši, ja tie nākuši pasaulē tikai tāpēc, ka vecāki, pametot Latviju (nereti ar rūgtumu un naidu sirdī), beidzot ieguva pietiekamas labklājības un sociālās drošības pamatu?

P.S. Manuprāt, visspožāko argumentu pret atjaunotu dubulpilsonības piešķiršanu izteica Vācijas tautiete, pūloties pierādīt tās nepieciešamību. "Jāatgādina, ka Krievijas Federācijas bruņotie spēki tiek izvesti no Latvijas teritorijas līdz 1994. gada 31. augustam. Tātad no 1994. gada 1. septembra līdz 1995. gada 30. jūnijam palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas PSR pieteiktos demokrātiskā Latvijā. Politiķi mīl arī piemirst faktu, ka Krievijas armija aizgāja no Latvijas ar piecu gadu nokavēšanos, atstādama Skrundu 1999. gada 23. oktobrī. Un Latvija uzdrīkstējās sagaidīt, lai trimda reģistrētos kādas valsts sarakstos, kura līdz tam brīdim nebija atbrīvojusies no savas okupācijas varas!?" (Baiba Lapiņa - Strunska, "Dubultpilsonība ir nepieciešama" - Diena, 23.02.2011.) Teikšu godīgi: es joprojām "neuzdrīkstos sagaidīt", ka šāda iedomīga zaķpastala kopā ar mani izlems, kā veidot Latviju un kā tērēt manus nodokļus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!