Harismas mazāk, toties elkoņi asāki
Ir daudz kopīga (klēpī iekritušās) varas izrādīšanas bakhanālijā, kādu 2002./2003. gadā izvērsa no monetārā Olimpa augstumiem nolaidies Einārs Repše ar jaunlaicēniem, un tagadējā, ko rīko Jaunās komunistiskās... (tfu, pārteicos!) konservatīvās partijas kompleksainie vadonīši. Piemēram, nelokāmi lielinieciska pārliecība, ka viss Latvijā līdz viņiem paveiktais nekam neder un pat kaitē. Tādēļ tas ir noārdāms līdz pamatiem – solot drupās celt spožo nākotni. Ak jā, protams, abus politveidojumus vieno kaislā vēlme "likt galvām ripot".
Tagad "lata tēva" patētiskās runas un izdarības uz JKP rosības fona šķiet uzjautrinošs TV "sitkoms". Nekādu paliekošu valstisku postu (ja mēs neiedziļināmies diskusijā par Kārļa Šadurska apzināti radīto "krievu skolu" krīzi) Repšes valdība nenodarīja. Tikai galīgi piebeidza (vēlāk dažu politiķu krokodila asarām apraudātu, bet, tiem varā esot, tā arī nereanimēto) Ceļu fondu. Taču tas buksēja jau agrāk – Tautas partijas slimīgās greizsirdības dēļ.
Protams, salīdzinājumā ar Repši – atmodas un valsts atjaunošanas laiku titānu – un pat ar dažu "Eināra ligzdas perējumu" (Valdi Dombrovski, Lindu Mūrnieci, Aināru Latkovski vai, lai nu kā, arī Solvitu Āboltiņu) JKP spice ir visklasiskākie "pigmeji uz milžu pleciem". Pelēcīgas, viduvējas, histēriskas "kartona figūras". Tieši tāpēc šie ļautiņi ir daudz kareivīgāki, paštaisnāki un destruktīvāki nekā repšisti. Un bīstamāki. Ne tikai tiešiem pretiniekiem (vai viņiem ceļā stāvošiem), bet arī sabiedrībai un valstij.
Vēl abiem administratīvās jūsmas uzbangojumiem – Repšes uznācienā un tagad – ir raksturīgs sabiedrības apmulsums un minstināšanās. Visiem ir skaidrs, ka plosās klaja patvaļa, taču senais kalpības gars norauj stopkrānu pilsoniskajai drosmei. Pat akadēmiskās aprindas pārāk vēlu sasparojās nostāties pret JKP plosīšanos, kad apjēdza acīmredzamo "pēc tam viņi nāks pēc mums".
Mūsu intelektuāļi, zinātnes spīdekļi un "viedokļu līderi" jūtas nedroši iebilst valsts varai. "Ja nu man pašam reiz kaut ko savajadzēsies no dusmīgās Šuplinskas un tagadējās valdīšanas, kura kādu laiku tomēr šo valsti rullēs, – bet tā atcerēsies mutes palaišanu?" Vēl viens "zelta padoms" – ar trakiem vajagot tikai pa labam... Bet pāri visam – nolaistās acīs skaidri lasāmā cūku druvas dzīvesziņa.
(Interesanti, kāpēc no skandāla distancējas eirodeputāts un, šķiet, joprojām arī LU mācībspēks Ivars Ijabs? Viņš ir uzšāvies citā politiskajā orbītā, kur nav jāsatraucas nejauši sadusmot Ilgu Šuplinsku. Ļoti aizņemts, kārtojot skapī svaigi sapirktās šlipses pēc to krāsas vai cenas?)
Uz publikas minstināšanos balstās visa JKP tagadējā bravūra. Pietiktu ar vienu īstu – dažus tūkstošus cilvēku sapulcējošu – protesta demonstrāciju Rīgas ielās, lai no šiem dižmaņiem "izlaistu gaisu". Gluži kā lietussargu mītiņi pārbiedēja "stabilitātes garantu" Aigaru Kalvīti. Vienlaikus tas arī liktu atjēgties bordānistu-potāpoviešu tiranizētajam premjeram un valdības partneriem. Dedzīgās jubilejas svinības, cildinot kādreizējo baltiešu uzdrīkstēšanos, ir nevilša ņirgāšanās par Latvijas sabiedrības tagadējo gļēvulību.
Šo laiku Batseba – LU īpašumi
Izglītības un zinātnes ministre nu var izbaudīt hērostratisku gandarījumu. Viņa kā "partijas kareivis" disciplinēti paveica JKP komandieru nolemto – LU īpašumiem un būvdarbiem vajadzīga "pareizā" politiskā kontrole. Protams, personisku azartu piešķīla pretinieku atgādinājumi par politiķes jaunības naivajiem centieniem rast straujākas izaugsmes iespējas padomju režīmā.
Katrā laikmetā un politiskajā iekārtā Latvijā būs savas "māsas krustiņsones" ar attiecīgam brīdim aktuālu "revolucionāro pārliecību" – vajag tik atrast, motivēt, dot tām rokās ieroci un mandātu eksekūciju veikšanai.
JKP pretenziju sakne ir "iesaiņota" dažādu juridiskā žargonā ietērptu aizbildinājumu un lielinieciskas retorikas kaudzē. Taču tā ir acīmredzama. Vēl viena – un gauži prasta – variācija par bībelisko Batsebas stāstu: kas notiek, ja pavalstniekam ir pārāk skaista sieva, kura iekrīt acīs varas grožu turētājam. Ņemot vērā to, ka Jāņa Bordāna un "Annas P." iecerēs diez vai ir Jeruzalemes tempļa celtniecība, viņus – atšķirībā no ķēniņa Dāvida – maz sarūgtinātu Jahves izrādītā nelabvēlība.
Provinciāli napoleoniņi nekad nevar samierināties, ka valstī drīkst pastāvēt kas tāds, ko viņi nevar izrīkot. Lai JKP izmēģinātu radīt sev iespējas šeptēties ar LU mantu, augstskola tika tīšām noslīcināta samazgās. Tā vārdā ir sacūkotas simtgades svinības un jaunuzņemto studentu Aristoteļa svētki. Tāpēc Latvijā tiek apzināti iznīdēts augstskolu autonomijas princips.
Jo īpaši cinisks "jaunās politikas stils" – tieši cilvēks, kurš augstskolu uzveda uz attīstības un izaugsmes ceļa, tiek pasludināts par stagnātu un blēdi. (Cita "vecā režīma palieka" – bijušais CVK vadītājs Arnis Cimdars – nu var priecāties, ka necentās turēties amatā. Varbūt pat labi, ka Imants Lancmanis "neaizsēdējās"– kaut arī Kultūras ministrija nav JKP pārziņā.)
"Trešajai varai" tuvojas nepatīkams patiesības mirklis – sakarā ar LU pārsūdzību Administratīvajā rajona tiesā, prasot lēmumu par rektora neapstiprināšanu atcelt kā prettiesisku administratīvo aktu. Cik tā spēj būt neatkarīga no Tieslietu ministrijas "vajadzībām", no Bordāna tirānijas? No Šuplinskas norādes, ka valsts finansētai iestādei neesot smuki sūdzēt tiesā valdīšanu?
Temīdas kalpiem šādas skribentu replikas ļoti nepatīk – tas esot spiediens uz tiesu varu. Taču neviena amatķēde nepasargā no realitātes, no izvēles starp taisnību un politisko pasūtījumu.
Zinātnei un tēvzemei
Latvijas Universitāte ir kaut kas vairāk nekā vienkārši "augstskola ar ne pārāk augstu vietu starptautiskos reitingos" (kas diez vai JKP rūpīgā patronāžā piedzīvos strauju lēcienu). Tā radās un veidojās kā viens no nacionālās valsts simboliem un pīlāriem – kā Latvijas intelektuāļu, zinātnieku, domātāju un darītāju kalve. Lai mums pašiem būtu savs zinātņu templis, kurā Latvijas vēstures un Latvijas likumu rakstītājiem, latvju valodas un garamantu pētniekiem, mūsu kultūras veidotājiem kalpot "Scientiae et Patriae".
Diez vai visas šīs valstiski un nacionāli būtiskās lietas mēs varētu deleģēt Oksfordai, Upsalai vai, piemēram, Kārļa Universitātei Prāgā. Un diez vai tās uzņemtos. Tieši tāpēc patriotiski tautieši gadsimta gaitā dāsni ziedoja augstskolai gan naudā, gan mantā – tā radot bagātību, kas nu ir kļuvusi par LU lāstu. Tas, uz ko sacerējusies JKP, ir tīša valsts un tautas intelektuālā pamata nīcināšana.
Var jau būt, ka tās ir tikai manas sentimentālas ņuņņas, bet nacionālās inteliģences veidošanas misija nezuda arī padomju gados, "ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātē", pasniedzējiem apzināti spītējot ideoloģiskajai kontrolei un denunciantu tīklam (par kura elementu tiku padarīts arī es, no Rīgas "brīvā gaisa" apreibis pāķis).
Droši vien uzskatāms apliecinājums tam ir Filozofijas katedras likvidēšana: "Jums ir jāizskolo partijas darbinieki, nevis disidenti!" Būtu es kādu kapeiku naivāks, varbūt tiešām pēc Pētera Laķa lekciju cikla joprojām dzīvotu svētā pārliecībā, ka vēsturiskā materiālisma dižākie pārstāvji ir Pjērs Abelārs, Imanuels Kants un Zigmunds Freids.
Padodiet tankus, bučotāji atradīsies!
Tāpēc sajūsmā, ar kādu uzkrītoši liels skaits bļauru no mūsu smalkajām aprindām zākājās par "provinciālo un stagnējošo" LU, es sadzirdēju sīki riebīgas parafrāzes par 17. jūnija tēmām. (Droši vien – tieši paša nelāgās pieredzes iespaidā.) Te nav runa tikai par mums "patīkamākajiem" to dienu vizuālajiem iespaidiem – padomju tankiem Rīgas ielās un iekarotāju sveicējiem no Maskavas forštates. Arī par to, kā "socdemi" un pat "īstenāki latvieši" kolaborējās – saceroties jaunās varas laikos apmierināt nobremzētās ambīcijas un revanšēties pār malā nostūmējiem.
Pretendents uz "vietējas nozīmes Kirhenšteina" lomu tik ļoti vēlējās atriebties par savu sakāvi rektora vēlēšanās (178:76) pirms četriem gadiem, ka pārcentās un palika "jaņos". Varbūt vēl daži Indriķa Muižnieka "abižoti" profesori vai mācībspēki deg nepacietībā kļūt par JKP marionetēm.
Ir viltus solidaritātes apsēstie – kā talantīgais režisors Viesturs Kairišs, kuru diemžēl pārņēmis "profesionāls čangalisms": jā, es no problēmas būtības neko nejēdzu, bet tik un tā – čuiļi, rokas nost no latgaļu lietas aizstāves!
Ir pēc amatiem nocietušies, bet ambīcijās neveiksmīgi pusmūža jaunieši. Tādiem – tāpat kā Repšes ziedu laikos – šķiet, ka visas ienesīgās vietas pārāk ilgi aizņem "veci stagnāti" un nu ir īstais laiks kraut viņus vēstures kamaniņās, vest uz aizmirstības mežu... Ir snobiski ļautiņi, kuri aizvadījuši semestri kādā provinciālā dāņu vai holandiešu augstskolā, padirnējuši gadu kādā Briseles vai Londonas kantorī, nu jūtas tiesīgi no saviem iedomātajiem augstumiem noniecināt "šo valsti" un "tā dēvēto universitāti". Tieši par tādiem reiz Ziedonis rakstīja – "pašu auklēti, pekaināmi kājiņāmi".
Ir nebeidzamos krusta karos ieslīguši politžurnālisti un citi "gaišie spēki", kuriem vienmēr vajadzīgs iekšējais ienaidnieks, ko apkarot. Kad Lembergs ir pastumts malā, šādai vajadzībai lieti noderēs arī biatlons vai cits "nepelnīti bagāts" sporta veids ar "nepareiziem sponsoriem", tāpat arī "savējo" partijai netīkams profesors vai prokurors...
It kā racionāla motivācija, šķiet, ir biznesa aprindām. Gan JKP protežētajam jaunajam "ietekmes centram" – Ārvalstu investoru padomei, gan pašmāju uzņēmēju un menedžeru "ziedam". Tās ir cerības, ka, iznīdējot augstskolu autonomiju, izdosies LU atbrīvot no "nepraktiskām" zinātnes un intelekta kalves ambīcijām, pārvērst to par "advancētu profeni". Tādu mācību iestādi, kas masveidā štancēs diplomētu, bet nepretenciozu darbaspēku, nodrošinot biznesu ar IT speciālistiem, ķīmiķiem-inženieriem un projektu vadītājiem.
LU ģerbonis tagad atgādina arī par fabulas cūku, kura, zīles meklējot, izrakņāja ozola saknes tiktāl, ka tas nokalta. Un lopiņam visa "haļava" ar to izbeidzās.
Kā smejies, "last but not least": ir pārāk skaidri redzams, ka gan Egilam Levitam, Hamburgas Universitātes absolventam, gan Krišjānim A. Kariņam, kurš diplomu guvis Pensilvānijas Universitātē, nav ne mazākā sentimenta pret mūsu valsts galveno augstskolu. Skandāls ap to abiem šķita "laba krīze", iespēja "sakārtot" augstāko izglītību, "izraut no patlaban valdošā viduvējības līmeņa".
Tādā veidā šis "Minsteres saldais pārītis" mudināja JKP – un tai pakļāvušos valdības partnerus – voluntāri uzbrukt Muižniekam, LU un "izaugsmei traucējošai" augstskolu autonomijai. Izskatās, ka abi kungi būs sevi sadomājušies par "baltajiem karaļiem moru zemē". Lai nu raugās, ka dižmanība ātri un smagi neatspēlējas!
Es nemudinu nevienu meklēt dzeltenās vestes vai gāzmaskas (arī policija, paldies Dievam, nav padota JKP), celt barikādes vai sūdzēties Briselei. Teikšu jums vien kā tāds runcis Leopolds – mīļie tautieši un līdzpilsoņi, "davai", nebūsim cūkas paši savā druvā! Kā redzam, tādu jau ir saradies pārpārēm.