Foto: Publicitātes foto
Valsts varas rūpes, cenšoties nosargāt nacionālo vai kādu citu "pareizo" uzņēmējdarbību no ārējiem apdraudējumiem, reizēm iziet no jebkādiem racionāliem rāmjiem. Tad tas kļūst par smagu slogu pašiem šādā veidā apsargātajiem.

Latvijas darījumu cilvēki līdz šim rēķinājās ar to, ka viņiem, "atverot "Lursoft"", vienmēr būs pietiekami plaša un operatīva pieeja Uzņēmumu reģistra datiem par savu partneru – tagadējo vai perspektīvo – biznesa reālo stāvokli. Tehniski nodrošinot šādu iespēju, SIA "Lursoft" guva peļņu un nesatricināmu Latvijas biznesa "spoguļa" reputāciju. Taču kopš gada sākuma šī uzņēmuma datubāzē un arī Maksātnespējas kontroles dienesta mājaslapā vairs nav pieejama būtiska informācijas sadaļa – ziņas par tiesām pieteikto firmu maksātnespēju.

Tādējādi, kā laikrakstā "Dienas Bizness" (29.01, arī uzņēmuma blogā) jau norādīja "Lursoft" valdes locekle Daiga Kiopa, visiem Latvijas uzņēmējiem tiek būtiski ierobežotas viņu iespējas savlaicīgi reaģēt un novērst savu profesionālo risku iestāšanos. Biznesam tādējādi rodas pretenzijas pret "Lursoft" par sniegto pakalpojumu efektivitāti, turklāt – jau publiski izteikti pārmetumi Tieslietu ministrijai un Maksātnespējas kontroles dienestam (MKD) par sava biznesa "čakarēšanu". Turklāt pavisam nopietnas problēmas rodas arī tām firmām, kuras ar šādu slepenību "aizsargā".

Latvju politikai raksturīgais paradokss: vārdos cīnoties par arvien lielākas caurskatāmības panākšanu maksātnespējas procedūrā, tai pieteikto uzņēmumu sarakstu TM pilnībā noslepenoja. Tagad šīs ziņas ir pieejamas vienīgi MKD (kuriem darbiniekiem – tas arī, protams, ir slepenībā tīts).

Kad šis saraksts nebija slepens, iespējamās manipulācijas un citas dīvainības tajā varēja konstatēt un uzrādīt tā sabiedrības daļa, kas "pazīst drēbi", – eksperti, mediji, "sargsuņi", protams, arī konkurenti un nelabvēļi. Tagad šajā listē var sataisīt "da jebko", un par to vairs neviens pat neuzzinās. (Tiek apgalvots, ka līdzīga "transparence" valda lietu sadalē tiesām – tā radušies "skaļie gadījumi", kad maksātnespējas lietas iedalījušās, piemēram, tiesnesim Raimondam Bulam.)

Kaut arī par noslepenošanas cēloņiem tiek kaunīgi klusēts, tie ir vispārzināmi: pamatotas aizdomas par savu (ne)jaušību radīja sākotnējie rezultāti, ar datorprogrammu izlozējot administratorus, kam būtu jāveic šī procedūra konkrētos uzņēmumos. Kaut CERT veica izmeklēšanu, netika gūti pierādījumi, ka par izlozi atbildīgie IT speciālisti būtu "motivēti" un veikuši tīšas manipulācijas. Tāpēc skandāls tika "paslaucīts zem tepiķa", turpmāk padarot sarakstu publiski nepieejamu.

Šādas slepenības apstākļos tagad maksātnespējas administrators par sev uzticēto uzņēmumu uzzina tikai pēc tam, kad tiesa ir piesūtījusi savu lēmumu. Bieži vien izrādās, ka procedūras veikšana nav iespējama interešu konflikta dēļ, piemēram, izraudzītais administrators kādreiz ir pārstāvējis/apkarojis šī uzņēmuma intereses tiesā utt. Mazā valstī tā notiek bieži, taču laicīgi informēt tiesu par to tagad vairs nekādu iespēju nav.

Paiet mēnesis, pusotrs, kamēr tiek noformēts atteikums, tiesa to akceptē un izrauga citu administratoru, kam, jācer, interešu konflikta nav. Tādējādi lieki tiek nodarbināta tiesu vara un tam tērēta valsts nauda. Taču sāpīgākais ir tas, ka pavisam nevajadzīgi tiek šķērdēts uzņēmuma saglābšanai iespējamais laiks – pagarinot un apgrūtinot procedūru, kuras pamatuzdevums ir operatīvi atjaunot firmas maksātspēju un tālāko darbību.

Galu galā problēmu piemeklēti uzņēmumi tai piesakās paši savās interesēs cerībā izdzīvot. Nevis tāpēc, lai – tas droši vien jau ir politiķos un sabiedrībā dziļi iesakņojies šablons –, izvazājot firmas aktīvus, atkal kāds apsviedīgs jurists tiktu pie pārmēru impozanta limuzīna.

Bankrota un īpaši maksātnespējas procedūras tiek demonizētas – tajās apmāti saskata vienīgi biznesa izlaupīšanas mūķīzerus, nevis elementāru risinājumu biznesa atveseļošanai vai tā racionālai utilizēšanai. Šī nelāgā tendence sākās iepriekšējā tieslietu ministra laikos. Kas vainīgs, tas bailīgs – Dzintars Rasnačs un Nacionālā apvienība (NA) izmisīgi, ar jebkādiem līdzekļiem vēlējās sev noplēst "maksātnespējas mafijas partijas" kauna zīmi.

Daļēji tas, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus, nacionāļiem ir izdevies. Taču kādu cenu par to patlaban maksā Latvijas biznesa vide? Kādu vēl tā turpinās maksāt, ja Rasnača "sargāšanas no dēmoniem" inerce Tieslietu ministrijā turpināsies? (Spriežot pēc tā, kādā toņkārtā sabiedrībai tiek "latviski iztulkoti" Starptautiskā Valūtas fonda secinājumi un ieteikumi, ir pamats bažām, ka te visa virzība paliek NA iebrauktajās sliedēs.)

Kā vienmēr tas ir bijis Latvijas politiskajā kultūrā, par dažu partejiski priviliģēto "šeptmaņu" īslaicīgām "dzīrēm" nākas maksāt visai cunftei – šobrīd publikas apziņā maksātnespējas administrēšana šķiet tikpat (ne)respektabla kā muitnieka darbs senajā Jūdejā vai (dziļi atvainojos, bet nagi niez) ebreja "arods" viduslaiku Eiropā. Labi vēl, ka šajos laikos dzeltenas cepures nav jānēsā...

Jaunajai valdībai un Tieslietu ministrijas politiskajai vadībai pārāk spēcīgs ir kārdinājums turpināt teatrālo "kariņu" ar administratoriem kā "dēmoniem" un "biznesa asiņu izsūcējiem". Turpināt izdomāt šim arodam jaunus "transparences" līmeņus, ierobežojumus un apgrūtinājumus, padarot viņus no sprukās iekļuvušu uzņēmumu "ātrās palīdzības" par instrukciju un atskaišu sasaistītiem ierēdņiem.

Iespējams, tieši uzņēmēju apvienībām tagad vajadzētu mobilizēties (sevī pārvarot pret šo arodu jau iekrātās dusmas un skepsi) un ietekmēt valdību, lai savās preventīvās interesēs paglābtu maksātnespējas administrēšanu no tās pilnīgas un galīgas birokratizēšanas.

Politiķiem šādi rituāli šķiet daudz vienkāršāki un ērtāki nekā, tikai piemēra pēc, sākt kritiski revidēt ātrā bankrota procedūru – tiešām bieži vien ļaunprātīgi izmantotu biznesa utilizācijas instrumentu. Zem "skandināvu" kredītiestāžu lobiju klaja spiediena to ieviesa ekonomiskās krīzes gados, lai bankas – precīzāk, to meitasuzņēmuma nekustamā īpašuma realizācijai – ātrāk pārņemtu ieķīlātos objektus.

Toreiz tik ekstrēmā veidā šīs Latvijas valdību ekonomiskās politikas "svētās govis" ieguva savu "mārciņu gaļas". Varbūt ir pienācis laiks (un dūša) pamanīt, ka krīze – līdz ar to sakāpināta vajadzība radikāli aprūpēt "ekonomikas asinsriti" – sen ir beigusies?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!