Protams, ne visi no viņiem izrādījās esam totāli paštaisni vai/un savtīgi. Vienkārši padomē bija pāris "darvas karošu", ar kurām pārējie kolēģi, visticamāk, nevēlējās strīdēties pārprasta mundiera goda un mīļā miera labad. Tāpēc padome, kas valstiski uzrauga vietējos televīzijas kanālus un radiostacijas, pati nodeldēja gan savu labo slavu, gan spēju un gribu rīkoties.
Rezultātā Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio, tā dēvētajos sabiedriskajos medijos, ir dziļi ielaistas vairākas nopietnas kaites. Īpaši LTV grāmatvedība arvien vairāk līdzinās Augeja staļļiem. Valstisko mediju ietekme Latvijas informatīvajā telpā sarūk – LTV pašapmierinātība gluži vai tīšām pievērš Latvijas (un latviešu) televīzijas vērotājus Krievijas kanāliem. Par to jau pērnā gada rudenī tika daudz rakstīts, tostarp arī te, Delfi Versijās.
Valsts uzturēto mediju kategoriskā vēlme saglabāt sev "hibrīdfinansējumu", piesaistot arī reklāmas un sponsoru naudu, cūko Latvijas reklāmas tirgu un novājina vietējos komercmedijus. Vēl vairāk – par nodokļu maksātāju naudu LR paspārnē tika izveidots pavisam klasisks komerckanāls "pieci.lv". Tas uzņēmās pildīt daudzas sabiedriski vajadzīgas funkcijas, taču šīs saistības tiek ignorētas, bet NEPLP izlikās "mīļā miera labad" to neredzam.
Patiesībā arī privātie elektroniskie mediji var izvirzīt pret LTV un LR tās pašas pretenzijas, ko Bauskas Dzīve izteica Iecavas domei. Turklāt nekritiski izvēlēti papildus finansējuma avoti (piemēram, ātro kredītu firmu sniegtais atbalsts) rada šaubas par medija spējām pildīt savu misiju – aizstāvēt sabiedrības patiesās intereses.
Jaunajam NEPLP sastāvam mantojumā ir nelietīgi atstāts milzīgs problēmu kamols. Algu dumpis LR vai autoratlīdzību parāds LTV būs tikai pirmie "ziediņi".
***
Cēlonis tam, kādēļ iepriekšējā "dimanta padome" kļuva par pašapmierinātu nespējnieci, ir acīmredzams – tai nebija atklātu politisku saistību un konkrētas atbildības. NEPLP locekļi vairs nedarbojās kā Saeimā pārstāvēto partiju tieši izvirzīti kandidāti, tāpēc valsts vara neuzņēmās pilnu atbildību par padomes darbu, bet tās locekļiem nebija īsta pienākuma kādam atskaitīties par (ne)paveikto.
Tas, ka NEPLP ir "depolitizēta", tika sludināts par milzīgu ieguvumu: tās locekļi esot sabiedrības izvirzīti, bez partiju birkām, un tāpēc varēšot netraucēti rūpēties par sabiedrības labumu. Taču padomes darbība un Valsts kontroles vērtējums uzrāda, ka viņus ne īpaši satrauca sabiedrības neapmierinātība.
Manuprāt, tā ir dziļi hroniska nelaime Latvijas sabiedrības apziņā: publika un masu mediji, redzot valsts politikā valdām savtību, neizlēmību un muļļāšanos, pieprasa nevis īstenot konsekventākus, principiālākus politiskos lēmumus, bet gan sāk slavēt utopiskus depolitizācijas risinājumus. Taču tie praksē spēj izrādīties vēl destruktīvāki nekā puskoka lēcēju politika.
Latvju parlamentārās un ārpusparlamentārās politikas "gaišie spēki/oligarhu apkarotāji" (Vienotība + "sorosītu" NVO struktūra) bija pārliecināti, ka padomē iedabūtie "savējie" – Ainārs Dimants un Gints Grūbe – ļaus veidot "pareizo" mediju politiku. Taču neizskatās, ka viņi tiešām ir kaut ko ieguvuši, un vilšanās tika slāpēta, lai "saglabātu seju".
Jaunais NEPLP sastāvs, protams, tika atlasīts tikpat jēlā veidā (uzkuļot minējumus un tenku vilni par kandidātu "patieso piederību") kā iepriekšējais. Taču tas, ka šie cilvēki uzreiz iemesti sabiedrisko mediju problēmu un savu priekšteču neizdarību slīkšņā, viņos rada pilnīgi citu rīcības motivāciju – un alerģiju pret līdzšinējiem NEPLP tikumiem.
***
NEPLP "Sardzes maiņa" izskatījās diezgan derdzīgi, jo tā notika latvju "labākajās" tradīcijās – leknas liekulības un tēlota atmiņas zuduma gaisotnē.
Promejošais padomes loceklis un tās kādreizējais vadītājs Ainārs Dimants teatrāli mudināja vietā nākušos pēctečus "noturēties pret ārēju spiedienu" – gan politisku, gan komerciālu. Viņš apgalvoja, ka NEPLP darbu kopš 2012.gada raksturo "pieaugusi rīcībspēja un izlēmīgums" – to apliecinot politiķu prasītā padomes locekļu atlaišana.
"Aizmāršīgajam profesoram" Dimantam un viņa rātnajiem uzklausītājiem bija pilnībā "aizmirsies" skandalozais Valsts kontroles ziņojums par NEPLP darbību. Taču tajā rakstītais Dimantam maksāja padomes priekšsēdētāja posteni un kādu laiku – arī jebkādu klātbūtni/atalgojumu tajā. Protams, grūti būtu iedomāties, ka aizejošo un atnākušo NEPLP locekļu tikšanās reizē tiktu apcerēti patiesie cēloņi, kas lika no tās tik pēkšņi demisionēt Gintam Grūbem.
Tiem, kuri nav sisti ar atmiņas zudumu, ļoti divdomīga jaunā sastāva padomes pirmajā sēdē skanēja svaigi ievēlētās vadītājas Daces Ķezberes teiktais: "Šobrīd padomei visvairāk ir vajadzīga pieredzes un zināšanu pārmantojamība". Vai tiešām tik vērtīga ir pieredze, kā braukt privātās darīšanās ar NEPLP apmaksātu taksometru? Zināšanas, kā sarūpēt valsts pasūtījumu savai firmai?
Caurkritušie mediju uzraugi jaunos padomes locekļus gluži atklāti kārdināja ar nekā nedarīšanas vieglumu: tikai komfortabli peldiet pa straumi un ļaujaties rutīnai, aizmirstiet par reformām un, Dieva dēļ, neķerieties klāt ielaistām mediju problēmām! Tad pēc savu pilnvaru beigām arī varēsiet tikpat tēvišķi pamācīt jūs nomainošās "jaunās slotas" un klusi pazust no skatuves...
***
Smagais mantojums, ko saņēma tagadējie NEPLP locekļi, spiež viņus rīkoties ātri un izlēmīgi. Citādi ar viņu reputāciju pavisam drīz būs cauri, nāksies pilnībā ciest par "tēvu grēkiem" – atbilstoši klasiskajai formulai "Jauns virsnieks nolaiž dibenā plaukstošu uzņēmumu".
Drīzumā Latvijas sabiedriskajos medijos noteikti tiks rīkotas jaunas Valsts kontroles pārbaudes. Atbildēt par tajās neizbāgami atklātajām negācijām nāksies tagadējai NEPLP kopumā, ne tikai attiecīgās raidorganizācijas pārraugam. Atsaukšanās uz Dimanta vai arī Aijas Dulevskas neizdarību te vairs nelīdzēs – tikai padarīs stāvokli ļaunāku.
NEPLP ir spiesta politizēties. Tas nozīmē ne tik daudz nodrošināties ar konkrētu partejisko atbalstu valdībā un Saeimā (bez kā, protams, nevar iztikt), bet gan aktīvi ķerties klāt sabiedrisko mediju funkcionalitātes un to finansējuma mehānisma sakārtošanai. Tas nozīmēs principiālu nostāšanos pret "cunfti" un demagoģiskus apvainojumus preses brīvības apspiešanā. Taču tieši līdzšinējās padomes gļēvā aizbildniecība un "solidaritāte" ļāva sabiedriskajiem medijiem nodarboties ar paštīksmināšanos un stigt arvien dziļākās problēmās.
Jācer, ka šiem pieciem cilvēkiem pietiks dūšas ķerties klāt pie ilgi krātajām mēslu čupām. Vismaz patlaban ir redzams, ka viņus īpaši nebiedē "atmaskojoši" sižeti LTV raidījumā "Kultūršoks" vai Latvijas Žurnālistu asociācijas kurnēšana.