Dainis Lemešonoks: Pabrika politiskās lokanības problēma
Foto: Publicitātes foto

Pieļauju, ka "Vienotības" atkārtoti piedāvātais kandidāts Ministru prezidenta amatam Artis Pabriks varētu būt diezgan enerģisks valdības vadītājs. Vismaz viņš pats noteikti censtos tāds būt. Jo kas gan cits šim politiķim vairs atliktu?

Patlaban "Vienotības" norīkošana par premjera kandidātu ir soda sankcija, iemešana vilku bedrē, nevis virzīšana līderos. Atsaucoties uz Pirmā pasaules kara – un arī krievu filmas "Dzeguze" (2002) – radīto mītu, šai partijai jaunais valdības vadītājs būs kā pie ložmetēja piekalts nogrēkojies vācu karavīrs, kam sava vaina jāizpērk, līdz pēdējai patronai piesedzot biedru atkāpšanos uz drošākām pozīcijām. Šoreiz – uz Briseli.

Spriežot pēc Pabrika līdzšinējās retorikas, viņš pats cerēja uz veiksmi Eiropas parlamenta vēlēšanās. Tagad politiķim būs skaidri likts saprast, ka šī iespēja pienākas ne viņam, bet partijas īstajam kodolam – "Jaunā laika" cilvēkiem. Izvirzīšana acīmredzami smagam un nepateicīgam darbam ir visa godalga, kas tiek atvēlēta viņam – ienācējam un turklāt vēl bijušajam tautpartijietim. Atsakoties no šī lauriem apvītā jūga, Pabriks droši vien var palikt bez jebkādām cerībām uz  politisko nākotni. Topošajā valdībā "Vienotība"noteikti atrastu aizstājēju aizsardzības ministram vai iemainītu portfeli kādam koalīcijas partnerim pret sev tīkamām preferencēm.

Pats Pabriks šobrīd ir acīmredzami motivēts ne tikai ieņemt viņam uzspiesto Ministru prezidenta amatu, bet arī pilnībā pielāgoties prasībām, ko šis postenis izvirza – tātad arī pilnībā revidēt līdzšinējo aizsardzības ministra un hipotētiskā eiroparlamentārieša retoriku par Krievijas agresivitāti un Uzvaras pieminekli, kas "morāli (..) būtu pelnījis nojaukšanu" (NRA, šā gada 22. oktobris).

Eiropas Savienības austrumpuses robežvalsts, kuras pašas ekonomikā liela nozīme ir preču tranzītam un eksportam uz austrumu tirgiem, premjers nevar atļauties tīši pasliktināt kaimiņattiecības tādēļ vien, ka viņam nesen savu vēlētāju vēsturiskās "bailes no lāča" šķita labs līdzeklis paša popularitātes vairošanai. Esmu pārliecināts – kā jebkurš cits ilggadējs politikas vērotājs vai tās līdzdalībnieks, ka premjers Pabriks prastu uz līdzenas vietas pilnībā aizmirst to, ko vēl nesen ir teicis militārās nozares politiskais vadītājs Pabriks. (Man jebkādas cieņas paliekas pret šo cilvēku pazuda tad, kad pārliecinājos, ka viņš tiešām ir gatavs teikt jebko, kas attiecīgā brīdī šķiet izdevīgi, un tūlīt pat to aizmirst. Tēlotā opozicionāra kaismē Pabriks atļāvās no Saeimas tribīnes toreizējo valdības vadītāju Ivaru Godmani pielīdzināt bunkurā mītošam Ādolfam Hitleram. Ņemot vērā, cik šizoīds ir tāds paziņojums, skandāls toreiz tika vienkārši noklusēts, taču pretīgā frāze droši vien ir aizķērusies Saeimas sēžu stenogrammās.)    

Visa šī cilvēka līdzšinējā pieredze apliecina, ka viņam nesagādā problēmas ātri apmest kažoku uz otru pusi. Taču problēmas būtu Latvijas sabiedrībai, kurai jūtu mulsumā nāktos kārtējo reizi to vērot – un tādēļ atcerēties iepriekšējās Pabrika transformācijas. Šī karjerista politiskos manevrus vairākus gadus noteica dedzīgi centieni panākt, lai sabiedrība aizmirstu viņa veikumu, kā Tautas partijas favorītam vadot ārlietu ministriju Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdībās – toreiz sūri grūti panākto Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanu un ar to saistīto "Abrenes atdošanu".

Lai aizmirstu, ka viņš toreiz aicināja 2006. gada 16. martā nepieļaut "nekādas pseidopatriotiskas aktivitātes" (LA, 2010. gada 5. oktobris). Lielā mērā tas viņam kaut cik izdevās, veicot asus politiskos zigzagus – izmēģinot spēkus pašam sava politiskā spēka radīšanā un, daudziem tajā sanākušiem cilvēkiem par apstulbumu, veikli ietirgojot savu "citādās politikas" līderību pret vietu "Vienotības" nomenklatūrā.

Elastība un arī kāds hameleona gēns ir gluži vai obligāta prasība prasmīgam politiķim. Īpaši Latvijas varas gaiteņos. Taču Pabrikā, kā viņš to jau ir apliecinājis un cilvēki ātri atcerēsies, šādas lokanības šķiet par daudz. Vismaz tagadējās valsts varas krīzes situācijā noteikti. Sabiedrība sagaida no valdības vadītāja stabilitāti, noteiktību, konsekvenci. Tāpēc "gumijots premjers", kas spēj instinktīvi piemēroties acumirkļa konjuktūrai, tai izsauks šoku un vēl lielāku politisko alerģiju.

Source

www.DELFI.lv

Tags

Artis Pabriks Eiropas Savienība Krievija Saeima Tautas partija Vienotība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form