Finanšu ministrijas aprēķins: ja visā Latvijā aizvērtu kopumā 320 spēļu zāles, valsts budžeta ikgadējie zaudējumi būtu 36,6 miljoni eiro (LETA, 27.03.). Rīgā pēc attiecīgā domes lēmuma pieņemšanas plāno aizvērt ap 200 laimētavu, ļaujot azartspēles tikai 4 un 5 zvaigžņu hoteļos.
Ušakovs un Ameriks, kuri šķita iedzīti tik dziļā stūrī, ka atlika gaidīt "masku šovu" ar roku dzelžiem, atkal spoži izrāda savu manipulatoru prasmi. Pašpārliecinātā Rīgas domes opozīcija ar visu Saeimas infantilā vairākuma atbalstu raustījās kā tandēma marionete – kaut taisījās ar saskaņiešiem "karot līdz pēdējai šmaisera patronai". Visi Rātsnama mazākuma nesen tik dižie bļauri kā pēc komandas ierāva savas baltās un pūkainās astes dziļi kājstarpē. Viņi pašsadomātā izbīlī steidza vienbalsīgi atbalstīt priekšlikumu, ko ušakovieši un "amerikāņi", bordāniešiem nozagtu, klaji ciniski uzdeva par savējo.
"Kloķis" ministram un valdībai
It kā niecīgs pārdesmit miljonu "caurumiņš" valsts gandrīz septiņu miljardu pamatbudžetā – turklāt patlaban vēl tīri hipotētisks – tomēr ir sāpīgs tandēma "sveiciens" premjeram, finanšu ministram un Saeimas budžeta komisijas vadītājam. Nu viņiem preventīvi jādomā, ar ko aizlāpīt.
Kā to NRA intervijā 29.03. formulēja žurnāliste Baiba Lulle, "Rīgas dome iekož ministram [Jurim Pūcem] un viņa partijai [A/P!] ar spēļu zāļu aizliegšanas draudiem Rīgā, izņemot elites viesnīcas". Un šāds "kloķis", ko tandēms "ielicis" savam soģim – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram –, ir pats pazemojošākais visā valsts varai sūtīto sveicieniņu buķetē.
Latvijas būtība, lai kādiem trekni reibinošiem ziediem mūsu infotelpā plauktu jaunās politikas, caurskatāmības un tiesiskuma retorika, nav mainījusies: tā joprojām ir un būs "savējo valsts savējiem". Tagad Pūce ir sasaistīts savos lēmumos par RD, viņa nesenais kaujinieciskums ir sašļucis kā caurdurts balons. Ministrs jūtas spiests plašai publikai izrādīt nespēju un negribēšanu iestāties par viņu atbalstījuša cilvēka likumīgām biznesa interesēm. Šāds precedents nevairo ne Pūces popularitāti sabiedrībā, ne viņa cienīšanu varas aparātā. Tikai ar RD priekšsēdētāja atcelšanu ministra reabilitācijai savējo, politiskās klientūras un arī sabiedrības acīs ir krietni par maz.
Ko tagad valsts varai īsti dod Ušakova aizvākšana no pilsētas galvas krēsla? Ko – fonā joprojām skandinātie rokudzelži? Savam elektorātam – ne tikai Rīgā, visā valstī! – viņš plakātiski atrāda, kā prot "noslaucīt degunus" uzpūtīgiem valdības etnokrātiem.
Droši vien to skaidri apjauš arī Pūces partija, Ministru prezidents un visa koalīcija. Vai valdība saņemsies ar visām savām iespējām palīdzēt sprukās iekļuvušajam? Galu galā runa ir par cilvēku, kurš uzņēmās īstenot administratīvo reformu un kļūt par "novadu bendi".
Ko darīt?
Vārdu sakot, Ušakovam, Amerikam un "Saskaņai" visas izredzes turpmākos pāris mēnešus šķiet esam "šokolādē". Lai cik simpātiski man būtu daži šīs partijas politiķi, tomēr kā politiskā teātra kritiķim man dziļi riebjas, ka RD vadība teju nesodīti drīkst iziet no jebkādiem politiskās morāles rāmjiem.
Pūce izdarīja tik, cik ar sasietām rokam varēja, bet tam zudīs jēga, ja nebūs tālākas rīcības. Tāpēc rodas jautājums: ko īsti darīt tandēma izmuļķotai valsts varai? Jo īpaši – Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, finanšu ministram Jānim Reiram, eirokomisāram Valdim Dombrovskim un viņu partijai, jauni vecajai "Vienotībai"?
Protams, valsts vara latvju labākajās tradīcijās var – kopā ar sev lojāliem medijiem un ekspertiem – izlikties, ka nekas nav noticis: mums viss, "ak, cienījamā kundze", ir pilnīgā kārtībā, karaļa jaunais tērps pieguļ ideāli.
Taču premjerpartijai nav, kur sprukt. Tai atkal rodas spiesta vajadzība atkārtot 2014. gada "nāves triku" – izcīnīt pusi Latvijas eiromandātu. Citādi, kas zina, mājās palikusī Inese Vaidere var izrādīties toksiskāka pat par 2016. gada modeļa Ilzi Viņķeli, kura izjauca smalki satamborēto valdības krīzes intrigu... Taču diez vai vienotībniekiem uzradīsies kāds efektīgs populistisks risinājums. Azotē nav otra Kārļa Miķelsona, ko kampaņas karstumā arestēt pūlim par prieku.
Aizliegtais paņēmiens?
Tāpēc Kariņam & Co, lai atjaunotu publikā un jo īpaši iespējamos vēlētājos respektu pret "Vienotību" un valsts varu, var nākties likt lietā austrumu kaimiņu definēto gudrību "Pret lauzni [aizsardzības] paņēmiena nav". Tas nozīmē sākt jau brutālu spēkošanos ar RD tagadējo vairākumu, "galvu ripošanu", kaķu izsūtīšanu uz patversmi...
Jā, protams, pie viena valdībai ir jārestaurē azartspēļu biznesa "status quo" galvaspilsētā! Tāda ir varas cīņu loģika: sakautā pretinieka idejiskais mantojums ir konsekventi jāiznīcina. Tikai tā Ušakovs & Ameriks paliks bez pozitīvisma kampaņas. Apziņa, ka "puiši gribēja visus apjāt, bet aplauzās", vismaz "Vienotības" elektorāta prātā uzmetīs viņiem lūzerisma ēnu. Lai sakož zobus arī bordānieši-potāpovieši un uzvaras vārdā pieciešas – ja nesokas ar oligarhu izskaušanu, nevajag savas neveiksmes piesegt ar tēlotu cīņu par tautas tikumību!
Mani, iesīkstējušu 90. gadu modeļa eiroliberāli – jebšu libertārieti, kā tagad mūsu šlakai jādēvējas –, aizkustināja spēļu biznesa drošākā runasvīra Jāņa Zuzāna ("Alfor", "Admirāļu klubs") LTV intervijā paustā ticība, ka Latvija joprojām ir liberāla valsts. Tāda, kurā, klausot likumam un maksājot nodokļus, esi drošs par savu biznesu un kapitālu.
It kā uzņēmējs nebūtu pieredzējis, kā mūsu partijas klaji savtīgu interešu vārdā vērsās ar politiskām represijām pret fiskāli lietderīgajām nerezidentu bankām vai "fin-tech" uzņēmumiem! Kā LTRK vai citi biznesa lobiji tobrīd blenza grīdā un turēja mutes! Vai nezinātu to, ka azartspēles piesakās apkarot politiķis, kurš amatpersonas deklarācijā uzrāda ieņēmumu no derību likmēm. (No šī avota smēlās arī aizdomīgas veiksmes lutinātais muitnieks.)
Visām komplicētām problēmām vienmēr atrodas vienkārši un skaidri saprotami nepareizie risinājumi. Par to pārliecināmies arī tagad, tāpat kā agrākās azartspēļu izsvēpēšanas kampaņās. Ilgas Kreituses vai Skaidrītes Lasmanes hernhūtiskā jūsmošana par "Ušakova aizliegumu" apliecina: jau īstenotie "sausie likumi" tiek ignorēti līdz ar to vēsturiski bēdīgo pieredzi (ASV 1920–1933, PSRS 1985–1991, arī Somija 1919–1932). Atkal, līdzībās runājot, apmātiem morālistiem gribas cīnīties ar žūpību, cērtot vīnogulājus (un radot barojošu augsni mafijai).
Racionālus argumentus, kas izskaidrotu sabiedrībai, kāpēc Latvijā ir vajadzīgs valsts kontrolēts un tai fiskāli kalpojošs spēļu bizness, neviens nav pratis formulēt. Tas, ko saprot politiķi, likumsargi vai sociālantropologi (iespēja kontrolēt šo jomu, neatdot nodokļus ēnu ekonomikai vai kaimiņiem), plašai publikai šķiet "par gudru". Šādus apsvērumus sabiedrības apziņā vienmēr pārtrumpos asarains, "patiesos notikumos balstīts" un melodramatiski piepušķots stāsts par spēļu parādos dziļi iekūlušos, ģimeni trūkumā iedzinušu un par noziedznieku kļuvušu "ludomānu".
Tāpēc valdībai – ja tā sadūšojas izrādīt tautai savu politpotenci, panākot RD lēmuma likvidēšanu, – nevajag neko sabiedrībai argumentēt. Ne racionāli, ne ideoloģiski. Dies' nedod, piesaukt tiesisko paļāvību, tirgus brīvību un laissez-faire. (Pat ja Kariņam, dzimušam ofšoros ieskaitītajā Delavērā, šie jēdzieni kaut ko nozīmē.)
Valdībai ir jāveic ātra juridiskā eksekūcija, profilaktiski sabiedējot arī citus "brīvpilsētu" ķeizariņus, kuri jau prāto solidarizēties ar Ušakovu. Īsi un enerģiski: "Ir tiktāl ķirmju apsēstas mājas, ka tās var tikai nojaukt – un punkts! Ar šo valdības preses konference ir beigusies!"
Iedrošināšanai atgādinājums: kad tika atcelts ap milleniumu ieviestais un tā brīža Latvijas likumiem neatbilstošais pašvaldības aizliegums Valmierā naktīs tirgot alkoholu, nekāda valdības krīze neizcēlās, nekāda "tautas nodzirdītāju" birka ministriem nepiesējās.