Dainis Lemešonoks: Prezident, dāvājiet partijām iespēju paklusēt!
Foto: Publicitātes foto

Mēs jūtamies trūcīgi, un tādi esam – kurš relatīvi, kurš pavisam konkrēti. Tomēr tas netraucē mētāties ar maizi. Pats baltais Dieviņš un mīļā Māra novēl Latvijai pēc eirointegrācijas kļūt par Baltijas jūras apskalotu Nīderlandi, bet mēs te taisām Ziemeļīrijas karikatūru.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts Latvijā ilgst līdz slēpošanas sezonas beigām. Tad dimd 16. marta kaislības, sagatavojot latvisko sabiedrību mākslīgai histērijai par 9. maija svinībām pie Uzvaras pieminekļa. Šogad "antifašistiem" ar skaņas pastiprinātājiem izdevās sāpīgi iekniebt "īsteno patriotu" pašpārliecinātībai, tādēļ tie droši vien tīkos revanšēties "okupantu" pasākumā. Dažiem abu flangu radikāļiem šie divi datumi ir viņu politbiznesa "pļaujas svētki", savukārt daudziem lētticīgajiem pilsoņiem - iepotēta apsēstība. Man ir nācies uzklausīt it kā pilnīgi adekvātus, ar plašu redzesloku apveltītus krievvalodīgos žurnālistus, kurus tiktāl apbur šo rituālu maģija, ka nabadziņi ir svēti pārliecināti: 16. marts un 9. maijs ir galvenā robežšķirtne, kas nepielūdzami sadala Latvijas sabiedrību: vai nu tu esi "par leģionāriem", vai "par padomju karavīriem" - citas nostājas nemaz nevarot būt! Protams, šī ieciklēšanās ir izprotama un piedodama, ņemot vērā šogad īpaši elektrizēto politisko gaisotni, kad abiem "kalendāra nemieriem" būs loģisks turpinājums/noslēgums 1. jūnijā - "kauja par Rīgu".

Kad/vai apklusīs naida runas?

Pēc "Vienotības" kampaņas lozunga "Pazaudēsim Rīgu - pazaudēsim Latviju" laišanas tautā Nacionālajai apvienībai, šķiet, savstarpējā cīņā par galvaspilsētas latvisko elektorātu atliek izteikties īsi un skaidri. Piemēram, "Sit krievus, glāb Latviju!". Protams, tagadējai metropoles varai - "Saskaņas centra" un "Gods kalpot Rīgai" blokam - nav nekādas vajadzības piedalīties etniskā naida uzkurināšanā. Tomēr, iespējams, kāds nervozāks kandidāts, jūtoties esam ievēlēšanas "riska zonā", pie Uzvaras pieminekļa var pūlēties vairot atpazīstamību ar šovinistiskām replikām - par lielu prieku "Vienotībai", NA un "patriotiskiem" medijiem, kam tiktu svaiga izejviela saldkaislām vaimanām par "piekto kolonnu". Jo cik ilgi naivās publikas baidīšanai var atgremot šaušalu stāstus, kā mūsu dievzemīte var jebkurā brīdī sabrukt drupās, superbaisulim Vladimiram Lindermanam skaļāk nošķaudoties?

Man gribas naivi ticēt, ka pašmērķīgi pretkrieviskā retorika - kuras visvarenībai un lietošanas komfortam joprojām akli tic premjerpartija "Vienotība" un citi latvju "mēreni labējie" - pēc 1. jūnija piedzīvos loģisku bankrotu. Jo tas piespiestu politiķus pievērsties viņu piemirstām, "bodnieciskām" un acīmredzami intelektuāli grūtākām lietām: tautas labklājības apsolījumam, ekonomikas attīstības un nācijas atkopšanās piedāvājumiem. (Mani gan māc bažas, ka dažs Saeimas politiķis, turpinot dzīvot valodu referenduma radītā "kā mēs viņus" eiforijā, jau ir svēti pārliecināts, ka īstu latvieti nemaz nevarētu iepriecināt, piemēram, samazināta PVN likme pārtikas precēm - jo tā taču tiks arī krieviem!). Galvaspilsētas municipalitātes vēlēšanas ir Saeimas vēlēšanu priekšvēstnesis. Valstij - kuras trauslumu un sairšanu apraudāt kļuvis par labo toni, un nesen savu tiesu krokodila asaru šai tēmai veltīja arī kādreizējais "pumpaino grupējuma" prihvatizācijas ideologs - tas būtu pārāk smags trieciens: vēl viena priekšvēlēšanu kampaņa verbāla pilsoņkara veidolā. Sabiedrībai un tās pilnvarotai politiskajai elitei abu pašsaglabāšanās vārdā jāspēj ielikt partejisko cīņu stingros "fair play" rāmjos: sacenšaties ar ekonomisko un sociālo piedāvājumu, nevis raustiet viens otru aiz kosovorotkām, prievītēm vai peisiem!

Paši negrib, citi nevar

Diemžēl premjerpartijai būtu pilnībā jāizgāžas Rīgas domes vēlēšanās, negūstot nevienu mandātu (kas acīmredzami nenotiks), lai tā saņemtu dūšu un izrevidētu savu politisko lozungu ražošanas trafaretus. Etnonaids šķiet ievērojami ilgspēlējošāks nekā agrākā varas cīņas tehnoloģija, jo oligarhi ne vienmēr ir pietiekamā formā, tie var pat vispār izbeigties, savukārt Latvijas sabiedrības krievvalodīgā daļa - ar savu skepsi, aizvainojumiem un ilūzijām - vienmēr būs pa rokai. Tāpēc "Vienotībā" tiks meklēta un apzelēta dažāda lēta demagoģija, lai sev tīkami skaidrotu "SC/GKR" panākumus (kuri acīmredzami būs) un saglabātu etniskā naida kurināšanas iestrādes. Iespējams, nākamā gada oktobrī atklājot, ka šādā veidā ir tikai izdevies "pazaudēt Latviju". Ja premjerpartija principiāli nerevidēs savu retoriku, tad no ilūzijas par rusofobijas efektivitāti neatbrīvosies arī zaļzemnieki, tāpat Einara Repšes vārdā nosauktais lietišķo aprindu politprojekts un citi "laimes lāči", ko stiķēs uz parlamenta vēlēšanām.

Mani māc bažas, ka Latvijas sabiedrība ir pārāk pasīva un liekulīga, lai spētu sadūšoties skaidram un skaļam vēstījumam, ka katra Latvijas iedzīvotāja un kopējā nācijas labklājība, tās vitalitāte ir krietni būtiskākas lietas nekā tas, vai pilsētas galva, valdības ministrs, Rīgas domes komiteju vai Saeimas komisiju vadītāji ir ne tikai pietiekami etniski tīri, bet arī "pareizi" latvieši. (Toties nācijai netrīc roka izpildīt negaidīti ātrus "nāves sodus" apnikušiem politiskiem spēkiem.) Pilsoņi, šķiet, pat pieraduši, ka vara voluntāri nosaka sev dienaskārtību un iebaro to sabiedrībai kā nacionālās intereses.

Kā man ar dziļu nīgrumu teica gudrs cilvēks, pats latvju vēlētājs nu jau sagaidot no politiķiem tikai cīņu par latvisko Latviju, vairs neko citu. Savukārt, ja viņu interesē veiksmīga sociālās drošības, nodarbinātības vai uzņēmējdarbības veicināšanas politika, tautietis sakravājot čemodānus un pārceļoties uz valsti, kur parlamenta deputāti un ministri nodrošina attiecīgus likumus, nodokļu vai algu likmes un pabalstu izmaksas. Turklāt bieži emigrants, baudīdams šādas politikas augļus, ierodas vēstniecībā Saeimas vēlēšanās balsot par sarakstu, kas vissīvāk sola cīnīties par latviskumu - kas tēvzemei var būt svarīgāks?

Apšaubāma ir nacionālo mediju varēšana un gribēšana piespiest partijas atteikties no etnonaida un pāriet uz ekonomisko ideju sāncensību. Partijas tos pašus uzskata par saviem instrumentiem. Arī tāpēc, ka vairāki mediji savu pirmdzimtību - patiesu, mobilizējošu ietekmi uz auditoriju - jau notirgoja vai tirgo par lēcu virumu.

Cerīgs skats uz Rīgas pili

"Vienotība" ar vienu roku mētā sērkociņus, ar otru roku dzēš uguni: tā satraucas par Latvijas eiroprezidentūru 2015. gada pirmajā pusē (taisni "kalendāra nemieru" laikā!) un grib slēgt Saeimas partiju vienošanos, ka visas šajā laikā rātni uzvedīsies. Kaut var gadīties, ka 2014. gada oktobrī tagadējai premjerpartijai šīs rūpes zaudē aktualitāti. Mums ir tikai viena institūcija, kam ir pilnvaras un autoritāte, lai piespiestu partijas pārslēgties no etnokašķa uz racionālu politiku sabiedrības (precīzāk, tās interešu grupu) labumam. Latvijas Valsts prezidenta komandas spēkos ir nosēdināt vairumu Latvijas partiju pie apaļā galda un - izmantojot par ieganstu kaut eiroprezidentūru - uzstādīt tām ultimātu.

Piemēram: "Dāmas un kungi! Kamēr ekonomiskā migrācija vēl nav izsūkusi no valsts iedzīvotāju lielāko daļu, jums pilnībā jāīsteno Latvijas reālās prioritātes - lūdzu, saraksts! - un pilnībā jāatmet visa "vaņku - gansu" un "okupantu - fašistu" māžošanās! Lai avīzes turpina rakstīt/gānīties, kā tās ieradušas; lai vēsturnieki brīvi pētī "baltos plankumus", lai kaimiņi turpina lamāties savā starpā un pat mazgadīgie lai turpina rakstīt rupjības uz sienām - taču jums, pretendentiem uz valsts varu un tās īstenotājiem, pašu un nācijas labumam ir vajadzīgi cieši iemaukti! Te jums ir vēl viens saraksts ar lietām, par ko jūs vienkārši nedrīkstiet runāt - ja turpināsiet lekties, es kā valsts galva un arī mani pēcteči darīsim visu, lai izslēgtu naida cēlājus no valsts pārvaldes un liegtu tiem politisko ietekmi!"

Valsts prezidents tiešām var partijas "nolikt uz ausīm" - īpaši, ja sev sabiedrotajos iemanto lielākās reliģiskās konfesijas, ja pulcē ap sevi etniskās spriedzes atslābumā ieinteresētās lietišķās aprindas, ja pietuvina sev rūpīgi izraudzītus viedokļu līderus. Turklāt partiju pašcenzūras veiksmīgs piemērs ir Spānija pēc Franko diktatūras un demokrātijas iedibināšanas. Karaļa un katoļu baznīcas ierosmē valsts lielākās partijas noslēdza vienošanos: nerakņāties pagātnē, nemeklēt pilsoņkara terorā vainīgos, nedzīties pēc revanša pār frankistu režīma represiju veicējiem. Par šīs joprojām spēkā esošās vienošanās, ko tās mūsdienu kritiķi dēvē par "klusēšanas un aizmirstības paktu" (pacto de silencio y olvido), juridisko pamatu kļuva 1977. gada amnestijas likums.

Šī valsts pilsoņkara laikā (1936-1939), piedzīvojot ne tikai abpusēju teroru, bet arī rēķinu kārtošanu pašu republikāņu starpā, zaudēja pusmiljonu mirušu iedzīvotāju un vēl 450 tūkstošus bēgļu, bet pēc tam vairāk nekā trijas desmitgades bija pakļauta autoritāram režīmam, ekonomiskai un sociālai atpalicībai, sliktai globālai reputācijai. Spānijai nebija cita racionāla risinājuma, kā ātri tikt galā ar pagātnes brūcēm - vien ļaut tām sadzīt bez kasīšanas un plāksteru plēšanas. Jebkādas politiķu vēlmes "meklēt vēsturisko taisnību" novestu pie nepatrauktām parlamentārām krīzēm, partiju radikalizācijas, terorisma attaisnošanas un, protams, saimnieciskās postažas. Pateicoties partiju noslēgtam paktam un koncentrējoties uz valsts nākotni, Spānija kļuva par plaukstošu valsti ar augstu starptautisko reputāciju, par ietekmīgu "ES vēstnesi Latīņamerikā". 2007. gadā tā bija pasaules devītā lielākā ekonomika (Tas, ka nākamajā gadā tur plīsa nekustamo īpašumu tirgus burbulis, radot joprojām smagas finansu sekas, jau ir cits stāsts.)

Mums, paldies Dievam, nav vajadzīgs valsts attīstības vārdā tik dziļi "iesaldēt" savas nacionālās problēmas, kā tas bija jādara spāņiem. Kaut vai tāpēc, ka mūsu etnoverbālais "pilsoņkarš" tiešām ir vispārēja mutesbajārība, nevis patiess, ideoloģiski norūdīts naids. Domāju, ka Valsts prezidents ar to tiktu galā, ja tikai viņam ir vēlēšanās lauzt partiju retorikas nelāgo "trendu" - un ierakstīt sevi vēsturē. Manuprāt, Andrim Bērziņam ir šāda vēlēšanās, turklāt liela un pat dziļi personiska: diez vai viņam gribas post ekonomisko migrantu gaitām savu pastarīti un mazbērnus - projām no etnopartiju nomuldētas valsts. 

P.S. Mums jāatmet ilūzijas, ka laiks nolīdzina visas pretrunas. Tas, ka pēdējie leģionāri, policijas bataljonu vīri vai gaisa spēku izpalīgi ("flaki"), gluži tāpat kā padomju kara veterāni, drīz dosies aizsaulē, spriedzi nemazinās. Gluži otrādi - vēstures līdzdalībnieku trūkums ļauj politikāņiem spēlēt pirmo vijoli un brutāli piepildīt "varoņu pieminēšanu" ar sev attiecīgā brīdī vajadzīgiem saukļiem. Ziemeļīrijas lojālisti - britu tronim uzticīgie protestanti - turpina savu pārākumu vietējiem katoļiem, ik gadu 12. jūlijā ar skaļu parādi svinot "viņu" uzvaru kaujā pie Boinas upes, kas notika... 1690. gadā!
Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form