Pērnā gada 28. maijā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers iedarbināja 10. Saeimas atlaišanas procedūru, un politiķa sasteigtā rīcība sākotnēji raisīja aklu sajūsmu "no demokrātijas nogurušajā" sabiedrības daļā. Politisko tehnoloģiju pārzinātāji tobrīd saprata: par atkalievēlēšanu amatā nedrošais, bet to alkstošais Zatlers sāk postošu avantūru. Tikai vēl nebija skaidrs, kas tieši būs cietēji.
Tagad atklājas, ka eksprezidents pelnīti kļuva par vienu no savas avantūras upuriem. "Rīkojums nr.2" viņam nesniedza cerēto. Pirmkārt, Zatlers nepanāca sev prezidentūras otru termiņu. Otrkārt, steigšus ģenerētā partija, kurai vajadzēja politiski kapitalizēt viņa pēkšņo popularitāti, nekļuva par vadošo spēku valdībā un pat nedabūja premjera portfeli. Vēl vairāk, neskatoties uz saņemtajiem 22 deputātu mandātiem, tā kļuva par nīkulīgāko politisko spēku parlamentā. Treškārt, Zaltera reformu partijas līderis neguva solīto Saeimas priekšsēdētāja amatu "kompensācijā" par netikušo prezidentūru. Deputātu balsojums izvērtās viņa publiskā pazemojumā. Turklāt šo intrigu organizēja par galveno varas partiju atkal kļuvusī "Vienotība". Tieši premjerpartiju - protams, skaļi to nesakot - zatlerieši cerēja iznīcināt ārkārtas vēlēšanās, pilnībā pārņemot tās elektorātu.
Savu pēdējo iespēju kļūt par nopietni ņemamu valstsvīru eksprezidents zaudēja brīdī, kad sadumpojās ZRP statisti, kurus tikai viņa reitings ieveda Saeimā. Tie iznīdēja Zatlera mēģinājumu īstenot kaut cik pastāvīgu politiku, noārdot etnoideoloģisko žogu un kopā ar "Vienotību". beidzot izveidojot labējo dominances valdību, pieaicinot "Saskaņas centru" kā mazākuma partneri. Vienīgais, kas eksprezidentam tiešām izdevās: no sabiedrības apziņas izdzisa viņa agrākās saite ar saviem 2007. gada politiskajiem aizbildņiem, gaisa "zoodārza atradeņa" reputācija. Vai tādēļ bija vērts rīkot politisko krīzi?
Arī "Vienotība", kaut saglabāja Ministru prezidenta amatu un hegemoniju koalīcijā, cieš neatgriezeniskus zaudējumus. Krasi samazinājās Saeimas frakcija - no 33 uz 20 mandātiem. No politikas virsotnes ir gāzti pašai partijai nozīmīgi, kreatīvi un makiavelliski ciniski līderi. Tagadējie "Vienotības" vadoņi Solvita Āboltiņa, Valdis Dombrovskis un Dzintars Zaķis, protams, ir sajūsmā, ka tiek pasargāti no Ģirta Valda Kristovska, Sarmītes Ēlertes vai Aigara Štokenberga konkurences, taču partija kļuva idejās nabadzīgāka, ambīcijās kuslāka un mietpilsoniskāka.
Klajie meli, ka "rīkojums nr.2" tapis nācijas interesēs un atveseļojis Latvijas politiku, tagadējai koalīcijai ir obligāta dogma, tās "idejiskā bāze", un tāpēc melošana turpinās. Valdību sagrauž nepārtrauktā izlikšanās, liekulība un vāji slēpts savstarpējais naids. Zatlers lielās ar oligarhu atstumšanu no varas, tomēr Aināra Šlesera un Andra Šķēles partiju bankrots ir tikai viņu pašu destruktīvās rīcības sekas - jau 10. Saeimā "valsts apsaimniekotāju" klātbūtne bija drīzāk karikatūriska. Patiesībā eksprezidents deva smagu triecienu paša pārstāvētajai un divas desmitgades valdījušajai "latviešu labējai politikai". Sākotnēji to reprezentēja "Latvijas ceļš" un Tautas partija, bet kopš 2009. gada - "Jaunais laiks"/"Vienotība". (Tā dēvētais "latviešu pilsoniskais labējums" ir nacionāli iekrāsota, bet pragmatiska buržuāziska reālpolitika. Tā - atkarībā no ideoloģiskās modes, sākotnēji demonstratīvi liberāli, pēc tam pārsvarā konservatīvi iekrāsota - definē sevi atrodamies tuvāk politiskajam centram nekā nacionālradikālisms - kurā pilsoniskie politiķi saskata vienmēr neērtu, bet reizēm izdevīgu sabiedroto.)
Dzīvojot melos un pašapmānā, labējie politiķi sevi novājina, un pašvaldību vēlēšanas skaidri apliecinās, ka nesenie apjūsmotāji viņos ir pilnībā vīlušies. Taču partejiskie zaudējumi nav salīdzināmi ar problēmām, ko "rīkojums nr.2" radīja Latvijas sabiedrībai. Mēs visi, arī tie, kuri uzgavilēja Zatleram, esam viņa avantūras upuri. Ekonomiskās krīzes laikā tika atlaista valdība, kas centās un, iespējams, arī varēja īstenot kaut cik racionālu saimnieciskās atveseļošanās politiku, apturēt tautas grimšanu nabadzībā. Neraugoties uz agrāko naidpilno retoriku, "Vienotības" koalīcija ar Zaļo uz Zemnieku savienību apliecināja abu gatavību atšķirīgu politisko spēku reālistiskai sadarbībai nācijas interesēs.
Ārkārtas vēlēšanas radīja vāju valdību, kurai nav ne potenču, ne pat vēlmju kaut ko darīt ekonomikas un tautas pārticības labā. Valsts vara neuzklausa pat tautsaimniecībai nozīmīgu uzņēmumu vadītājus un ekonomikas nozaru pārstāvjus, tāpēc arī agrāk tai lojālie un pietuvinātie uzņēmēji cenšas ar Eināra Repšes palīdzību sastiķēt kaut ko līdzīgu opozīcijai. Valdības partiju galvenā prioritāte ir pūliņi uzkurināt konfrontāciju Latvijas sabiedrībā un "tiesiskuma" vārdā pārkārtot likumus, lai radītu sev priekšrocības nākamajās parlamenta vēlēšanās un ierobežotu pilsoņiem alternatīvas izvēles iespējas. Tas ir īpaši cinisks karātavu humors: politiķi, atklāti kropļojot Latvijas likumus savtīgās interesēs, lepni dēvējas par "tiesiskuma koalīciju".
Toties Saeimas kreisā opozīcija ir ieguvēja no ārkārtas vēlēšanām - kaut diez vai šobrīd tā šķiet pat pašiem "Saskaņas centra" politiķiem. Partiju apvienība ir un paliek 11. Saeimas vēlēšanu uzvarētājs, turklāt tā ir atbrīvota no jebkādas atbildības par valdības (ne)ekonomisko politiku. Jebkura nākamā politiska krīze, ko izraisīs koalīcijas strīdi, saimnieciskie faktori vai sabiedrības neapmierinātība, reāli būs atrisināma tikai ar SC līdzdalību izpildvarā. Turklāt ar tā (klaju vai drīzāk notušētu) dominanci.
"Tīrrocis" SC bauda patiesu savu vēlētāju uzticību, un pašvaldību vēlēšanas atnesīs tam neapstrīdamus pierādījumus. Cita starpā apliecinot, ka kreisajam spēkam joprojām uzticas arī latviskie atbalstītāji. Jo Rīgas domes sociālā politika varbūt nepārtrumpos atmiņas par Nila Ušakova pozīciju referendumā, tomēr tās krietni vien līdzsvaros.
Nacionālās apvienības radikālpolitiķi var būt visapmierinātākie ar "rīkojuma nr.2" sekām. (Protams, kamēr vien pastāv šī valdība.) Politiskie margināļi tagad ir valdības līdzveidotāji ar plašām iespējam uzspiest savas intereses koalīcijas partneriem. Pirms februāra referenduma valdības sarīkotā truli nacionālistiskā, rusofobiskā pretkampaņa - ārkārtas vēlēšanu radītā politiskā avantūrisma loģiska kulminācija - lēja ūdeni tikai uz viņu dzirnavām. Pagaidām radikāļi vēl neprot kapitalizēt visus klēpī krītošos panākumus, un NA lielas problēmas rada tās ministri, taču "apetīte aug ar ēšanu".
"Rīkojums nr.2" diemžēl paātrina labējās politikas bankrotu. Tas var īstenoties kā koalīcijas brīvprātīga bezspēcības atzīšana, "varas sviešana zemē" - vai arī kā pēkšņs izpildvaras sabrukums, ko, piemēram, izraisītu valdības partiju centieni prāta aptumsuma brīdī vēlreiz "uzputot" savu popularitāti ar etnisku konfrontāciju.
----------
P.S. Te ir manas agrākās versijām par zatlerismu. Pašam bija interesanti pārlasīt. Ceru, ka Jums arī.
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/dainis-lemesonoks-lohotrona-lidzdalibnieki.d?id=42079818
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/dainis-lemesonoks-mi-za-odin-zatlers.d?id=38005067