Valsts galvas reputācijas un pašcieņas sakopšanai ir vajadzīgas stipras zāles. Ja vien kāds Rīgas pilī uzklausītu skribentus ar sašmucētām biogrāfijām, tad es silti ieteiktu tur nemāžoties ar visādām vēsturiskajām zemēm – ko veikli, galīgi un neatdzīvināmi nobendēja ATR – vai citiem nekaitīgiem niekiem. Levitam ir steigšus jāpieķeras kaut kam valstiski nozīmīgākam, dramatiskam un pat viegli pašnāvnieciskam.
Ilggadējais Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, kura kompetenci un pieredzi vietējās Temīdas kalpiem būtu riskanti apšaubīt, manuprāt, ir ideāli piemērots varbūt šobrīd vistraģiskākās nacionālās problēmas risināšanai. Tā ir Latvijas tiesu sistēmas atbrīvošana no pagātnes grēku nastas. Pieļauju, mantijās tērptie kungi un dāmas teatrāli pašūmētos, bet sirds dziļumos būtu Levitam pateicīgi.
Protams, vairāk nekā pārmērīgi no viena jurista (turklāt labi audzināta un delikāta) būtu prasīt hēraklisku vērienu, iztīrot šos Augeja staļļus pilnībā. Taču Levits sev vēl atlikušajā pusotrā gadā spētu vismaz paraut vaļā vārtus, izvēdināt, aizvākt dažas lielākās s%du čupas, palīdzēt pašai tiesu varai radīt un iedarbināt pašattīrīšanās mehānismu. Cita lieta: kā viņam ir ar spējgribu?
***
Cik zinu un jūtu, pati latvju Temīdas kalpu saime smagi izjūt savu toksisko nastu. Visu šo "tiesāšanos kā ķēķi", iztopot studiju biedriem un čomiem, gadiem "marinējot" apsūdzētos, padevīgi pildot politiķu vai speckantoru napoleoniņu rīkojumus "manā vārdā un Francijas labā", kalpojot partejiskās cīņās...
Tas tiešām, zobārstnieciski izsakoties, turpina būt postoša tiesiskā "zobu puve", procesuāls kariess. Tiek turpināts tērēt nodokļu naudu, darba stundas un nervus (nereti, šķiet, arī slimības lapas), izmisīgi cenšoties sapiņķerētas, neskaidrībām pārpilnas krimināllietas pārvērst spriedumos, lai tikai "ievilktu ķeksīti", piesedzot senu un svešu politisko vai korporatīvo pasūtījumu. Tikmēr tiesās iestrēgst citas lietas, radot nesaprātīgus to izskatīšanas termiņus.
Vienkāršākais risinājums mums šķiet izlikties to aizmirstam. Ak, jāpagaida tikai vēl desmit, nu labi, divdesmit gadi, lai šīs lietas pārklājas ar putekļiem, lai pensijā aiziet postpadomiskā vecā gvarde... Mediju bezzobainība vai angažētība un "labi audzinātā" sabiedrība rada ilūziju, ka tas ir iespējams.
Taču mūsu tiesu sistēma ir tīrums, kam pāri gājis karš, – vēl pēc gadu desmitiem arumā parādās šķembas vai kas nopietnāks. Vispārēja amnēzija nenosargās Temīdu, valsti un sabiedrību no pagātnes "mīnu" eksplozijas. Pārmērīgi ilgā tiesvedība ir ES, EDSO un OECD dalībvalsts nacionālais kauns, un tikai dzelžaina "strausa politika" palīdz problēmu ignorēt. Cik ilgi?
***
Man "mīļš" dežūrpiemērs ir Kārlis Miķelsons, bijušais "Latvenergo" prezidents, kuru 2010. gada vasarā – "Vienotības" vēlēšanu kampaņas ietvaros – uz tiesu namu publiski vazāja rokudzelžos. Nākamā tiesas sēde viņam – joprojām pirmajā instancē! – ir nozīmēta šī gada 22. februārī. Pieļauju un pat ceru, ka Miķelsona "maratons" beigsies ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, ka viņam no Latvijas valsts pienākas pamatīga sāpju nauda par lietas iztiesāšanu nesaprātīgos termiņos.
Mūsu Temīdas tīruma dzīlēs slēpjas ne tikai "mīnas", bet arī ļoti postošas "aviobumbas". To detonācija var satricināt un sagraut dažas politiskās vai citas karjeras, apraut partiju cerības uz gaišu nākotni arvien jaunās Saeimās. Taču sabiedrības, valsts un tiesu varas patiesās interesēs ir tikt ar tām nežēlīgā skaidrībā.
Vēl viens dežūrpiemērs. Tiesu varas "restarts" nav iespējams, noklusējot un izliekoties nemanām kriminālprocesu murskuli, ko, savstarpēji sapinoties, veido "sašūtas" lietas, pārpolitizētas apsūdzības, partejiskas intrigas un "mentu kari". To, kuru "vainago" bijušā muitas policijas šefa spridzināšana. Šī, atvainojos, tīšām samudžinātā "sāga" – banalizējot to patlaban varētu lakoniski dēvēt par "JēJē pret VēVē" – velkas jau pusotru gadu desmitu, un gals tai nav redzams.
(Tiem, kas tiešām nezina šo "bezgalīgo seriālu", varu piedāvāt zvērināta advokāta Artūra Zvejsalnieka biroja publiskotu lietas būtības izklāstījumu. Tas "nez kāpēc" atrodams vien LETA preses relīžu sadaļāvai"marginālos" portālos. Apskats gan rakstīts klientu interesēs, tāpēc viegla tendenciozitāte grauž aci – taču fakti ir patiesi un "brēcoši"!)
Protams, visiem šī "sāga" – vismaz oficiozajā versijā – ir sen apnikusi kā rūgta nāve. Taču skandālu nevar ne apiet, ne "norakt", ne aizmirst. Atļaušos apgalvot, ka tas ir spogulis, kurā uzskatāmi atainojas visa Latvijas trešā gadu tūkstoša pirmās desmitgades vēsture. Kaut kas no Dreifūsa lietas, no Džona Kenedija slepkavības (ne)izmeklēšanas, arī no itāļu "Propaganda Due", bet katrā ziņā – tāda "provinces tikumu ainiņa", ka nelabi metas.
***
Ja vien HBO šo sižetu pārzinātu, tā steigtos to monetizēt kādā jaunā "Černobiļā". Lietā par slepkavības mēģinājumu apsūdzētie ir pavadījuši 12 gadus apcietinājumā bez spēkā esoša tiesas sprieduma. Atentāts, kurā par vainīgiem sevi neuzskata ne tikai paši apsūdzētie, bet arī tajā ("uzbrukumā valstij", kā paziņoja toreizējais premjers) gandrīz bez kājām un dzīvības palikušais Vladimirs Vaškevičs. Senāts paziņo, ka tiesa, atzīstot apsūdzētos par vainīgiem, nav pienācīgi pārbaudījusi pierādījumus un izmantojusi nepieļaujamus pierādījumus!
Tas notika nevis burlakfilmā, bet šeit, pavisam nesen un par mūsu, nodokļu maksātāju, naudu. Trīs stundas pirms notikušā sprādziena – 2007. gada 21. maijā pulksten 14.21 – KNAB darbinieks ar lietotājvārdu "varajs1637" pieprasīja GPRS datus par Vladimira Vaškeviča (mobilā telefona) atrašanās vietu. Dažas minūtes pēc eksplozijas ar policijas lentēm norobežotajā notikuma vietā parādījās Aigars Sparāns, toreiz – "ietekmīgs" Satversmes aizsardzības biroja darbinieks. (Pērn novembrī prokuratūra nodeva tiesai krimināllietu, kurā viņu apsūdz valsts noslēpuma nelikumīgā vākšanā.) Tiesā Sparāns apgalvoja, ka sprādziena brīdī atradies sporta zālē blakus nozieguma vietai – taču tādas norādītajā adresē nekad nav bijis.
Turpat tuvumā atradies vēlāk aizturētais, bet – pēc odiozas bēgšanas mēģinājuma, lecot Daugavā, un "Jaunā laika" politiķu iesaistīšanās – atbrīvotais sprāgstvielu speciālists Edgars Gulbis. "Cilvēks, kura nav": Valsts prezidenta un Saeimas apsardzē viņš varēja dienēt ar viltotiem dokumentiem un sacerētu biogrāfiju! Vai tiešām kāds uzskata, ka šo šļuru padarītu nebijušu, teiksim, Nacionālās drošības padomes neoficiāls rīkojums?
Austrija, izskatot – citas ES dalībvalsts! – pieprasījumu izdot mūsmājās demonizēto Vaškeviču, uzskatīja viņu, terora aktā cietušo, par sargājumu no latvju Temīdas skavām. Gluži kā čečenu disidentu, kuru apdraud "padišaha" Ramzana Kadirova asasīni... Vai arī tas nav kauna traips Latvijai?
Šo lietu jau piekto reizi skata apelācijas instancē, taču kārtējā tiesas sēde no janvāra ir pārcelta uz martu.
***
Latvijas sabiedrībai un valsts varai pirmajā brīdī šķiet neiespējami atzīt cītīgi slēpto, bet nenoslēpjamo: kādreizējā speckantoru padarīšana par "valsti valstī" un partiju vēlme tos izmantot cīņā par varu gluži loģiski radīja šo iestāžu darbiniekos pārliecību, ka viņi var rīkoties "bez bremzēm" un, khm, monetizēt sava dienesta stāvokļa radīto ietekmi.
Visi krimināllietu labirinti, piesaistīto mediju rosība, iznīcinātie vai tiesas nepieņemtie pierādījumi, gadiem ilgie tiesu procesi nebūt nav pārliecinājuši sabiedrību par oficiozo versiju, ka viss šis murskulis tika radīts un sapiņķerēts "Latvijas labā". Drīzāk tikai uzskatāmi apliecina pretējo. To, ka daži jauni, enerģiski, nevaldāmu ambīciju un varaskāres uzlādēti cilvēki – izmantojot toreizējo politisko kaislību radītu konjunktūru – varēja ilgus gadus amata pilnvaras un sava dienesta resursus neierobežoti pielietot savtīgiem mērķiem un iegribām.
Tā veidojās specdienestnieku "kooperatīvs" savu iespēju apsaimniekošanai. "Cits ķēķis" (Lato Lapsa & Co). Tā "pajiniekos" parasti bez Sparāna un Gulbja min bijušos KNAB darbiniekus Juri Jurašu un viņa sievu Allu, nelaiķi Jutu Strīķi un viņas vīru Maiguru – bijušo militārās izlūkošanas darbinieku.
Protams, "kooperatīvs" ir jau labu laiku likvidēts, tā locekļiem paliekot bez ierastajiem resursiem, – te roku pielika arī politiķi, kuri pirms tam, izmisīgās bezvaras laikos, saredzēja un atrada viņos sabiedrotos. ("Vienotība" neizmantoja "oligarhu apkarotājus", labi viņus zinot, savu rindu papildināšanai – lai iekļūtu politikā, tiem nācās radīt savu partiju.) Taču tā atstātais "mantojums" turpina gandēt Latvijas tiesu varu.
***
Egils Levits – tieslietu profesionālis, pietiekamām pilnvarām nodrošināta amatpersona un joprojām godavīrs – ir ideāli piemērots, lai latvju Temīdu atbrīvotu vismaz no balagāna "JēJē pret VēVē". Jā, traģiskā, derdzīgā, briesmīgā, bet tomēr balagāna. Viņš nav no tā nekādi profitējis, nav arī saistīts ar tajā ierautajiem un samaltajiem. Valsts galva nav ne jaunlaicēns vai ēlertists, ne arī "oranžais" vai "lembergzaļais". Nav viņam vajadzības – vismaz to neredz – kādu pestīt, kādam atriebties.
Protams, Juris Jurašs – cilvēks, kurš tagad mazāk amnēziskas publikas acīs teju vientuļi personificē šo un citas "sāgas", kurš no tām ir centies profitēt ne tikai politiski, – tādējādi it kā varētu kļūt par kārtējo "valdības stabilitātes jautājumu". Levitam, kurš jūtas atbildīgs par Krišjāņa Kariņa kabinetu, tas it kā varētu būt attaisnojums bezdarbībai, ļaujot "kariesam" turpināties.
Taču gan jau viņš ir pamanījis: Jaunā Kristīgā partija, lai cik kareivīga retorikā, jau ir "papīra tīģeris". Tā pati, baidoties izkrist no koalīcijas, gļēvi un prasti atbrīvojās no sev vēl atlikušās "Žannas d'Arkas" – Ilgas Šuplinskas. (Es, protams, nevaru viņai – un Levitam – piedot barbariskos centienus piesmiet Latvijas Universitāti, bet viņas plintnieces konsekvence raisīja pat cieņu! Izlutušajai akadēmiskajai nomenklatūrai bargās ministres sarīkotā šoka terapija patiesībā gāja labumā.)
Arī pati JKP būs pamanījusi, ka tai no Juraša nesanāk nekāds "kaujas karogs". Nesaredz tauta pašapmierinātajā kundziņā, lai kā bordānisti censtos, varonīgu cīnītāju par taisnību! Pat ne nopietni ņemamu "Jutas Strīķes cīņas turpinātāju". Sen nav tie laiki, paldies D#vam, kad prasmīgi ļaudis spēja radīt publikas mīluli pat no tādas niecības kā Aleksejs Loskutovs!
Pats Jurašs savukārt būs sapratis, ka politiskās varas daļa, kas tikusi JKP (ieskaitot paša Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētaja amatu) un ko tā cenšas nosargāt, nav tik efektīvs resurss kā viņa KNAB izmeklētāja pilnvaras šīs iestādes un citu speckantoru "ziedu laikos".
Tā ir valsts galvas paša izvēle – mēzt Temīdas mēslus vai ne. Var jau turpināt veģetēt Rīgas pils galma komfortā, "staļļmeisteru", "slepenpadomnieku" un "favorīšu" appuišotam. Un palikt valsts vēstures annālēs lielākajam "vājonim".