Dainis Lemešonoks: Tūļāšanās slavinājums
Foto: Publicitātes foto

Tagadējās valdības dialogs ar savu biznesa partneri "TeliaSonera" līdz šim ir noritējis ļoti veiksmīgi. Tāpēc, ka tā konsekventi pieturējās pie vienīgās savam izdevīgumam iespējamās taktikas: vilcināšanās. Jā, publiskā politika ir tāds mākslas žanrs, kurā nekānedarīšana reizēm var būt pati veiksmīgākā rīcība. Tiesa, tas prasa pietiekami stipras iekšas, jo publika var ilgi nesaprast manevra jēgu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Protams, nervozākiem cilvēkiem - piemēram, šo rindu autoram - krietni agrāk gribējās dzirdēt atkārtoto paziņojumu par to, ka "Lattelecom" un "Latvijas mobilā telefona" likteni izlems patlaban veidojamā valdība un neviens cits. Piemēram, uzreiz pēc jaungada, nevis ziemeļvalstu uzņēmuma piesūtītajā "ultimātā" minētā termiņa pēdējā brīdī - 22. janvārī.

Pēc "Citadeles" pārdošanas epopejas ir vispārpieņemts automātiski šaubīties par Laimdotas Straujumas kabineta lojalitāti Latvijas ekonomiskajām interesēm. Šķita iespējams, ka arī tagad, valdot portfeļu dalīšanas jezgai, varētu sagaidīt kādu dīvainu pretimnākšanu. Tāpēc arī sākotnējais ekonomikas ministres paziņojums (publiskots decembra sākumā), ka pašreizējā valdība par valstij piederošo LTC un LMT akciju un par abu uzņēmumu likteni nelems, man nešķita pietiekami kategorisks un vērā ņemams.

Atviegloti secinu, ka bažas izrādījās pārspīlētas - valsts nejūtas ieinteresēta "par sviestmaizi" atbrīvoties no sava īpašuma, un diskusija ar TS par uzņēmumiem uz kādu laiku tiek garantēti nobremzēta. Jāsāk pat domāt, ka Straujumas demisija ir devusi vismaz kaut kādu praktisku labumu - tiem, kuri dažādas motivācijas dēļ vēlas pēc iespējas ilgāk saglabāt LTC un LMT status quo.

Kategoriski iebildumi pret valstij piederošo kapitāldaļu pārdošanu TS tiek pamatoti, piemēram, ar drošības apsvērumiem: kāpēc mums jāatdod noteikšana par saviem sakariem pārjūras kainiņiem (un varbūt ne tikai viņiem)? Vairums politiski ekonomisko (un arī psiholoģisko) argumentu par/pret pārdošanu, manuprāt, ļoti atraktīvi tika izklāstīti diskusijā, ko nesen augstā līmenī sarīkoja studentu debašu klubs "Quo tu domā?" Tās videoieraksts būtu sabiedriskās TV raidlaika cienīgs. Cita starpā debates stiprināja manī pārliecību, ka sabiedrība un valdība tika tīši biedētas ar nesenām runām par uzņēmumu vērtības kritumu, lai sekmētu valsts daļas sasteigtu pārdošanu.

Tomēr bez šiem strīdiem ir vairāki tīri politikāniski apsvērumi, kas veido sabiedrisko viedokli un līdz ar to arī valdības partiju taktiku. Pirmkārt, pašreizējā lietu kārtībā ir pilnīgi izdevīga pašai valdībai - ik gadu abas "vistiņas" valsts budžetam izdēj "zelta oliņas" dividendēs. Par šo summu izlietojumu sabiedrība īpaši nesatraucās. Pārdodot savas kapitāldaļas, valsts saņemtu iespaidīgu un publiku fascinējošu summu, kas būtu steidzami kaut kur jāiegulda (vai jāmaksā parādos) - ļaujot politiskiem oponentiem, medijiem un vilšanos piedzīvojušiem vēlētājiem atzīt, ka līdzekļi tikuši "noēsti", neradot atdevi utt. Kam tas valdībā ir vajadzīgs? Ja nu tikai kādam piesardzību pilnīgi pazaudējušam "otkata" tīkotājam...

Abiem sakaru uzņēmumiem ir dziļi iesakņota vieta Latvijas biznesa ainavā un sabiedrības (paš)apziņā. Tie ir veiksmīgi savā nozarē, kā sponsori sniedz jūtamu ieguldījumu sabiedriskās aktivitātēs. LTC un LMT gluži demonstratīvā piederība Latvijai ir uzņēmumu reputācijas un to klientu lojalitātes svarīga sastāvdaļa. LMT turklāt joprojām ir pilnīgi latvisks nosaukums, un arī tas ir būtisks atspaids mūsu nacionālajai patmīlībai. Pat ziemeļvalstu uzņēmuma nozīmīgā līdzdalība šajos privātuzņēmumos (katrā TS ir pa 49 procentiem) nebūt netraucē mums patlaban lepoties ar to latviskumu un saskatīt abos košu apliecinājumu valsts ekonomiskajai neatkarībai.

Latvijas "suverenitātes zaudēšana" pār LTC un LMT (vai nu pārdodot valsts kapitāldaļas TS, vai arī apvienojot abus uzņēmumus vienā - tad tā iegūst 54 procentus akciju) spētu pamatīgi sanervozēt elektorātu. Cilvēkos nostiprinātos pārliecība, ka viņu nacionālā lepnuma objekti ir padarīti par analogu lielveikalu ķēdēm, kuru nestā peļņa pilnībā aizplūst projām no Latvijas. Ne velti starp Saeimas partiju politiķiem es nezinu nevienu, kurš atklāti sludinātu valsts kapitāldaļu pārdošanas lietderību.

Kam kārojas kļūt par "telekomunikāciju kangaru"? (Tiesa, nespēju izstrādāt savu pozīciju sarunām ar TS valdība aizbildināja ar darba grupā iekļauto ministru atšķirīgajiem viedokļiem - tātad vismaz teorētiski varam spriest, ka kāds no viņiem atbalstīja arī pārdošanu.) Aizvainojumu pilsoņi censtos izgāzt ne jau ar atteikšanos no "zviedriskoto" uzņēmumu pakalpojumiem, bet gan sodot šādu darījumu veikušās partijas - to biļetenus metot nevis balsošanas urnās, bet papīrgrozos. Jā, Straujumas valdībai tieši neatspēlējās manis jau piesauktais "Citadeles" darījums. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka Latvijas sabiedrība ir tiktāl izčākstējusi savā pilsoniskajā mazspējā, lai partijas drīkstētu uzvesties, kā vien tām ienāk prātā.

Nākamās vēlēšanas nav aiz kalniem. Protams, šķiet grūti noticēt, ka novada pašvaldības izraudzīšanā, piemēram, vietējo zemsaviešu saraksts varētu izgāzties tikai tāpēc, ka zaļzemnieku virsvadībā izveidotā valdība atdevusi mūsu nacionālos telekomunikāciju svētumus "zviedru kronim". Taču kurš dos garantiju, ka tā nevarētu būt? Lielo pilsētu domju vēlēšanas ir ļoti politizētas - to, kāda var būt Saeimas un valdības "grēkadarbu" ietekme uz balsojumu, labi apzinās gan topošā "premjerpartija" ZZS, gan Nacionāla apvienība, gan arī, protams, vismaz pagaidām opozīcijā paliekošā Reģionu apvienība.

Šī valdība, domājot par Latvijas sabiedrības sirdsmieru un savu cilvēku ievēlēšanas perspektīvām, rīkojās pilnīgi pareizi, stiepjot gumiju. Visticamākais, to turpinās darīt arī jaunā valdība, kamēr vien tas būs iespējams (ja nu vienīgi tagadējās kolaīcijas shēmas izgāžas un Valsts prezidents aicina kabinetu veidot Juri Gulbi, kurš uzstāj uz LTC un LMT apvienošanu, TS kļūstot par jaunā uzņēmuma mažoritāro akcionāru). Protams, TS ļoti labi apzinās, kas te patlaban notiek - uzņēmums darbojas teju divos desmitos valstu, un droši vien Kaukāzā ir piedzīvojis ne to vien.

Acīmredzami muļķīgi būtu valdībai sākt skaidroties, ka tai patīk status quo un nepatīk elektorāta nervozitāte - tad TS ātrāk varētu prasīt, lai Latvijas valsts atpērk tās akcijas. Nāktos steigšus zīlēt, pat minēt uz dullo: viņi blefo vai kā? Tagad partijām pietiek laika pārdomāt variantus, ko vajadzēs darīt tad, kad valdības tielēšanās gumija būs pilnībā izstaipīta.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form