Pētījums par sabiedrības izteikto vērtējumu valdībai un tās ministriem, ko nesen veica socioloģiskā firma "Rait Group", ir savlaicīgs un delikāts suflējums koalīcijai, ko tai steigšus darīt sevis saglabāšanai un rīcībspējas vairošanai.
Protams, pašai koalīcijai – un jo īpaši par steigšus nomaināmām figūrām nosauktiem ministriem Dzintaram Rasnačam, Jānim Reiram, Kārlim Šadurskim – tā drīzāk šķiet rupja polittehnoloģiska manipulācija.
Manuprāt, šādu "špikeri" ir radījuši centieni Māra Kučinska valdību stabilizēt, nevis to gāzt. Varbūt ideju izprātoja Rīgas pils vai pati premjera komanda? Varbūt DRO? (Viens no šaha spēles pamatelementiem ir savu figūru racionāla upurēšana uzvaras izcīnīšanai...)
Politikas loģika ir nepielūdzama: ja koalīcija tiešām vēlas vēl paveikt kaut ko paliekošu – piemēram, īstenot finanšu ministres pieteiktos nodokļu sistēmas pārkārtojumus, vispirms ir nepieciešams atbrīvoties no nelāgas slavas, ko valdībai radīja pērnā gada muļļāšanās un brutālā valsts budžeta stiķēšana.
Ministru kabinetam atkal ir jāiegūst kaut neliels sabiedrības uzticības avanss, un tieši tāpēc ir jāveic tā pārkārtošana, "restartēšana". Šis process neizbēgami ietver atbrīvošanos no paša smagākā balasta valdības reputācijai – publikas nemīlētiem ministriem. Šķīstīšanās un atdzimšanas rituāli, kas tiešām spēj fascinēt sabiedrību, nav iedomājami bez grēkāžiem/upurjēriem.
Nežēlīgā procedūra būtu vieglāk paveicama, ja ikkatrs no valdības partneriem uzsvērti koleģiāli atbrīvotos no sava vājākā kabineta locekļa (vai no tā, ko par tādu uzskata sabiedrība – kas gan praktiski ir viens un tas pats).
Protams, zaļzemnieki varētu partneriem neuzkrītoši atgādināt, ka viņi jau ir izlikuši uz valdības reputācijas ziedokļa pietiekami brangu upuri – bijušo veselības ministru Gunti Belēviču. Taču diez vai abas pārējās partijas tas aizkustinās: kas jau bijis, tas vairs neskaitās!
Tagad "Vienotībai" un Nacionālajai apvienībai ir milzu kārdinājums "par jebkādu cenu" sargāt savus potenciālos grēkāžus. Diemžēl neizskatās, ka abas partijas gribētu atzīt, ka to ietiepības reālā cena būtu Māra Kučinska valdības sabrukums. Turklāt, visticamāk, tas tiktu piedzīvots kādā visiem – sabiedrībai, valstij, pašiem koalīcijas partneriem – pavisam neizdevīgā brīdī.
Vienotība jau ir tiktāl apskādējusi pati sevi, ka maniakāli baidās no jebkura iespējamā trieciena savai reputācijai. Turklāt Reirs un Šadurskis tiešām ir šīs jau izdziestošās partijas būtiski pīlāri.
Savukārt Nacionālā apvienībai, īpaši tajā dominējošiem "lāpnešiem", šķiet, joprojām ir grūti aprast ar domu, ka kāds partijas cilvēks varētu būt nemīlēts ne tikai tautā (galu galā, ne visa tā viņiem ir "pietiekami latviska"), bet – ak, šausmas! – arī tās elektorātā.
Taču NA zaļoksnā vitalitāte varētu palīdzēt partijai izšķirties par drosmīgu soli valdības rīcībspējas labā: nomainīt tagadējo tieslietu ministru Rasnaču, kurš nereti izrāda gluži aizkustinošas lielummānijas izpausmes, pret kādu citu politiķi. Partijā atrastos vēl citi šādam amatam kvalificēti cilvēki, ne tikai Baiba Broka un Gaidis Bērziņš.
NA no šāda soļa tikai iegūtu. Noteikti celtos partijas reitings, un tas ir būtiski pirms pašvaldību vēlēšanām. Premjeram un ZZS rastos šāds tāds pateicības parāds par svarīgo ieguldījumu valdības rīcībspējas nosargāšanā. Tāpēc jaunais tieslietu ministrs spētu efektīvāk rūpēties par maksātnespējas administratoru un citu ar NA saistītu juristu vajadzībām... Šāds ziedojums izrādītos visai ienesīgs.
Diemžēl vēsturiskā pieredze liecina, ka Latvijas politiskajā kultūrā upurēšanas/uzupurēšanās prasmes un tradīcijas ir ļoti vājas. Biežāk ir gadījies, ka principu "savējos nenodod" partijas pūlās novest līdz letālam konsekvencei – spītīgi sargājot grēkāžus no publikas dusmām, tās pašas izdeldē savu reputāciju.
Demokrātiskā partija "Saimnieks" ātri iznīka arī tāpēc, ka uzskatīja zem sava goda norobežoties no odiozi slavenā Valda Krisberga. Korupcijā apsūdzētais Āris Auders paguva papostīt Jaunā laika reputāciju. Pēc tam "Vienotībai" nācās ciest no Dzintara Zaķa, nodokļu optimizētāja un Latgales vēlēšanu apgabala fenomena. Ivara Godmaņa valdība gluži pelnīti sabruka arī tāpēc, ka premjers vajadzīgā brīdī nesasparojās padzīt no ministra amata partijas biedru Oskaru Kastēnu.
Šķiet, drīz mēs visi varēsim pārliecināties, vai mūsdienu politiķi ir rafinētāki un elastīgāki par saviem priekštečiem – vai arī viņi joprojām nespēj vajadzīgajā brīdī izmest balastu aiz borta.