Dainis Lemešonoks: Valsts stratēģija sakaros – 'fiksi nopārdot'?
Foto: Publicitātes foto

Tagad gribas gluži vai nožēlot, ka zudis tas, kas reiz šķita esam drauds, pār nacionālajām interesēm pacelts Damokla zobens. Šķiet, vismaz publiski un līdz šim brīdim, mazinājusies vai pat pilnībā zudusi "TeliaSonera" vēlme atpirkt mūsu valstij piederošās "Latvijas Mobilā telefona" un "Lattelecom" kapitāldaļas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Starptautiskā uzņēmuma uzstājība bija galvenais dzinulis, kas piespieda Māra Kučinska valdību "ieraudzīt" ļoti nozīmīgu Latvijas ekonomikas nozari un nopietni tai pievērsties. MK solīja sabiedrībai ne tikai izlemt, ko darīt ar divu sakaru uzņēmumu valsts akcijām un pašiem uzņēmumiem (tos ne-/apvienot?), bet arī izstrādāt valsts aktīvas rīcības politiku telekomunikāciju nozarē. Rīcības, nevis pārdošanas.

Pagājušajā rudenī, kā tika solīts, šādai stratēģijai jau vajadzēja būt gatavai. Atbildību par tās izstrādi uzņēmās ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Bieži vien klusēšana, turklāt vēl tik bezgaumīgi ieilgusi, ir ļoti daiļrunīga atbilde. Ministra izvēlētā stratēģija sakaru nozarē patlaban ir klaja strausa politika – nervozākos prātos radot aizdomas pat par izdevīga brīža sagaidīšanu "Citadeles" pārdošanai nr. 2.

Pateicoties "TeliaSonera" uzstājībai, arī Saeimā un medijos tika izvērsta plaša publiskā diskusija par nozares tālāko attīstību. Tās galvenais rezultāts: tika nobremzēta sabiedrisko domu kārdinoša*, bet daudzus biznesa riskus provocējoša iecere par LMT un "Lattelecom" apvienošanu nozares "superuzņēmumā" (Jura Gulbja uzstājīgajā piedāvājumā – otram "aprijot" pirmo).

Pērn notikušajā publiskajā diskusijā cita starpā tika piesaukti – un valdībā atzīti – arī iespējami drošības riski Latvijai, valstij atsakoties no klātbūtnes divos galvenajos Latvijas sakaru uzņēmumos. Dažādu faktoru iespaidā tā dēvētā hibrīdkara uzturētā spriedze gada laikā Latvijas sabiedrībā ir jūtami noplakusi – taču tādēļ šo apsvērumu svarīgums nemazinās, drīzāk tikai pieaug.

Ir pagājis jau vairāk nekā gads pēc toreizējām kaislībām. Valdība tikmēr ierokas arvien dziļāk jaunos darbos un problēmās, aizmirstot līdz galam padarīt vecos – vai uzskatot, ka šodienas "čelendžu" dramatisms atbrīvo no pērn uzņemtajām saistībām. Tāpēc premjeram derētu reizēm atraut savu skatu "no vagas" un kritiskāk palūkoties, ar ko viņam aiz muguras ne-/nodarbojas ministru komandā sapulcētie cilvēki.

Ne tikai es, bet arī Latvijas telekomunikāciju nozare (un citi ar to saistītie biznesi), masu mediji un sabiedrība noteikti grib tomēr beidzot uzzināt Kučinska valdības nostādnes sakaru politikā. Turklāt mēs esam tiesīgi vēlēties tās dzirdēt, mazākais, paša ekonomikas ministra Ašeradena atbildīgā izklāstā. Viņam nevajag nogrūst savu pienākumu kādai jau pa pusei atmirušai, kompetencē nepārliecinošai un sabiedrības vispār senaizmirstai iestādei.

Privatizācijas aģentūras viedoklis tāpat vienmēr būs skaidrs: fiksāk nopārdot tai uzticēto. Vislabāk, protams, ar šīs iestādes iemīļotā sadarbības partnera – fondu biržas "Nasdaq Riga" – palīdzību. Bet vai tāds tiešām ir arī MK un Latvijas valsts viedoklis?

Vēl jo vairāk valdība/ministrs nevar pilnvarot Privatizācijas aģentūras nolīgtu auditorfirmu, lai tā tagad mums noteiktu Latvijas sakaru nozares politiku. Ja valdība patiešām pilnībā uzticas "KPMG Baltics" ekspertu noslepenotajiem secinājumiem un gatava atbilstoši rīkoties, tad ministram Ašeradenam tas noteikti ir skaidri un gaiši, ex catedra, jāpasaka sabiedrībai.

Tāpēc valdība/Ašeradens mums joprojām ir parādā skaidrību dažos banālos jautājumos par abu valstij daļēji piederošo uzņēmumu nākotni. Gribētos to dzirdēt jau jūlijā, kā solīja ekonomikas ministrs. Īpaši tajos jautājumos, par ko "pieklājīgi cilvēki nerunā".

Piemēram, vai LMT un "Lattelecom" apvienošana tiešām nenozīmēs to, ka mūsdienīgāks sakaru tehnoloģiju uzņēmums tiek spiestā kārtā padarīts par finanšu donoru problemātiskam "drāšu" tehnoloģiju uzņēmumam?

(Starp citu – kāpēc LMT un tā vadītājs Juris Binde nekad neproponē apvērstu ideju, ka šim uzņēmumam būtu jāaprij "Lattelecom"? Varbūt tāpēc, ka saredz tajā vienīgi apgrūtinošu balastu, nevis treknu trofeju?)

Turklāt pa šo laiku ir uzradušies vēl citi nepatīkami jautājumi. Piemēram, valdībai un jo īpaši ekonomikas ministram būtu politiski jānovērtē, ko valstij daļēji piederošā "Lattelecom" vadītājs reiz tika meklējis – un varbūt pat bija atradis! – viesnīcas "Rīdzene" specnumura apmeklējumos. Lai kā to izliktos nemanām Juris Gulbis un labi audzināti politiķi, tas viņus apzīmogo ar sava veida Kaina zīmi.

Vai tiešām tagadējo "nacionālā sakaru superuzņēmuma" ideju virza tikai un vienīgi paša Gulbja ambīcijas un aprēķini? Varbūt tās pamatā joprojām ir kādu latvju galveno politbiznesmeņu jeb "oligarhu" reiz izstrādāta valsts īpašuma pārņemšanas shēma, kurai Gulbis ir tikai lojāls īstenotājs? Atmiņas par "digitālgeitu" nav izgaisušas, tās šodien met pavisam nelāgu aizdomu ēnu pār viņa virzīto projektu.

Varbūt Ašeradenam vajadzētu uz šādiem un citiem jautājumiem atbildēt sabiedrībai operatīvāk – vēl pirms tam, kad savus vērtējumus sniegs Saeimas izveidotā izmeklēšanas komisija "Rīdzenes" sarunu izpētei. Tajā strādājošie parlamenta deputāti (īpaši piedomājot par nākamā gada oktobra pirmo sestdienu) nebūs noskaņoti ceremonēties ne ar kādreizējo Latvijas "saimnieku" klientiem un sabiedrotajiem, ne ar tīši vai netīši tūļīgiem ministriem.

* Manuprāt, to vienmēr ir ļoti viegli var padarīt sabiedrībā bīstami populāru. Galvenokārt tāpēc, ka latviskais mazvērtības komplekss bieži vien tiek iluzori ārstēts, mums ļaujoties dažādām lielummānijas izpausmēm, piemēram, hipertrofētiem karogkātiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form