(Vēlos izvairīties no totalitārisma piesaukšanas: valdības lamātāju-gāztsapņotāju rakstos tas jau ir novazāts štamps. Taisnība politiķim, kurš teica: sen karu neesam redzējuši! Briesmīgi vai spēcīgi vārdi izcūkojas "komentos", un dažam viņa paša paģiras jau šķiet genocīds...)
Šķiet acīmredzami, ka pašvaldību reforma reālas attīstības iespējas nenodrošina. Īpaši – "dziļai provincei". Pēc tam, kad valdība vietvarām atņēma 5 procent(punkt)us no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, tagadējie novadu un pilsētu domnieki veltīgi cerēja, ka zudības kompensēs ar ES fondu naudu. "Smart shrinking rules!" Cik esmu manījis, visa valdības žēlastība ir atvēle pašvaldībām līst dziļākos parādos. Un tās lien, kur liksies, – deputāti grib pārvēlēties.
Kamēr Covid-19 nesāka braši bradāties pa koalīcijas krāšņo ieceru lecektīm, pašmērķīgi savtīgā varas koncentrācija valdības rokās vedās veikli un raiti. Varas partiju "kolektīvi pusanonīmais Orbāniņš" guva sekmes gan pašvaldību, gan augstskolu "sakārtošanā". Par "ceturto varu" vai "pilsonisko sabiedrību" labāk paklusēšu.
Džordžs Orvels romānā "1984" pieteica Lielo Brāli (radot aizmetni TV realitātes šovu grandiozai franšīzei) un spoži atbildēja uz politologu ilūzijām par totalitāras (velns, tomēr!) iekārtas dzīvotnespēju. Tā nevarot ilgi noturēties, jo nespēj pirkt sev pakļauto cilvēku lojalitāti ar dzīves līmeni, kas līdzinātos brīvā pasaulē pastāvošajam. Rakstnieks attēloja, kā lojalitāti "nopērk" cilvēka bailes zaudēt labklājības drusku, kas viņam vēl ir atstāta.
Tā nu latvju demokrātijā tiek delikāti īstenota šī ideja. Nav vajadzīga lupa, lai pamanītu, ka agrāk pašapzinīgā pašvaldībnieku saime ir apklususi un steidz rast sev vietu jaunajā politiskajā (ne)kultūrā. Tādas rupjības kā Eiropas vietējo pašvaldību hartas piesaukšana arī vairs nedzird.
Izrādās, viss bija tik vienkārši: drusciņa hipsteriskas nekaunības, drusciņa administratīvas šantāžas, drusciņa tukšu pasolījumu – un vietvara pati bikli pārvērtās valdības kāju pameslā... Drausmīgi, ja Jānim Škaparam ("A kas tas tāds?") mūža nogalē jānoskatās, kā viņa darbs stipru Latvijas pašvaldību veidošanā tiek galīgi izķēzīts.
Nekādas pilsētu galvu amatķēdes vairs netiek kaltas. Tās trīs, kas jau ir, būs nobāztas dziļāk atvilktnēs, lai netulzno valdības lielmaņiem acis. Mārtiņš Staķis vien pavirpināja savējo pirkstos, lēti aizbildinoties – neesot pelnījis.
Viņš noteikti zina, ka šī amata zīme jebkurā kaut cik normālā Eiropas valstī simbolizē pilsētas pārvaldes suverenitāti. Gluži kā augstskolu rektoru ķēdes (te ir smuka bilde) – to autonomiju. Tiekoties ar ārzemju delegācijām, tāda rota ir vairāk nekā obligāta. Protams, ja mums šķiet svarīgi tām atgādināt savu neapstrīdamo piederību Eiropai, senās Hanzas mantojumu, augstos tautvaras standartus utt.
Baidos, ka daža Bavārijas sūnu ciema birģermeistaram uz krūtežas var ieraudzīt lepnāku "bižutēriju" nekā Jūrmalas domes priekšsēdētāja amata ķēde. Tās dēļ Gati Truksni savulaik pašvaldību ministrs un domes "pareizā" opozīcijat ukši, bet dimdoši vainoja izšķērdībā. Jūrmalnieka urrā patriotismā atļaušos pārfrāzēt valsts galvas janvārī pavisam citā sakarā teikto: ziniet, ministri nāk un iet...
Baltijas metropoles jaunais "lordmērs" Staķis, šķiet, zina, ka Lielajam Brālim no Peldu ielas tāda zīmēšanās var nepatikt. Nu, jūs paši zināt, kam, – Jurim Plešam (pareizi, ja?)... Varbūt drīz arī vajadzība pēc pilsētu un novadu karogiem tiks revidēta? Jau Ušmerika laikos zili baltajā Rīgas flagā modri ļaudis saskatīja nevajadzīgu separātismu.
***
Turies tuvāk pie lietas, muldoņa! Tātad: tik sakārtotā pašvaldību sistēmā ir neizbēgami jāsakārtojas arī tās šobrīd svarīgākajam elementam – jauno domju vēlētājiem. No visa valdības lielbrālisma viņām un viņiem ir jāizdara konstruktīvs secinājums, lai piedzīvotu – nekādu īpašo, bet tomēr – savas dzīvesvietas sakoptību, varbūt pat izaugsmi. Skaidrs, ka apzināti vājinātās, badinātās un reformā šā tā sadiegtās pašvaldības būs pilnībā atkarīgas no "Rīgas onkuļu" atbalsta. Tāpēc vēlētājiem jau ir vienalga, kādi novada ļaudis tiek katras partijas listē, – galvenais ir zināt, kāds tai ir resurss valdībā. Iespējams, pat dažā valstspilsētā tāpēc likvidēsies dziļi sakņotie opozīcijas "perēkļi".
Vēlēšanu loģika tiek apgriezta kājām gaisā. Kategoriski izsakoties, tajās nevis partijām ir jāpārliecina vēlētāji par savām tiesībām uz varu pašvaldībā, bet viņiem ir tās jāpārliecina: Rīgas kungi, centīsimies būt jums lojāli un derīgi, attaisnosim jūsu pamesto žēlastību!
Tāpēc – kamēr paristi un progresisti vismaz publiski norobežojās no Artūra Toma Pūces (tā būs pareizi?) sašmucētiem attīstībniekiem, praktiski municipālpolitiķi steidza stāties "VARAM partijā". Protams, tā nevaldīs Peldu ielā saules mūžu. Taču kas gan no tā mums, kuru DNS ieaudušies arī seno lībiešu gēni: aizgājušā politiskā cikla ticību nomazgājam, aktuālajā kristāmies!
***
Nobeigumā – vēl viens absurds vēlēšanu aspekts ar garāku ievadu. Joprojām atceros zīmīgo ziņu, ka šīs Saeimas vēlēšanās Lielbritānijā un Īrijā 53,53 procenti nodoto balsu bija, atvainojos, samestu suņubūdā. Manuprāt, izsmeļošs arguments, kāpēc emigrējuši LR pilsoņi kategoriski nav pielaižami pie vēlēšanām (kā jau piesauktajā Īrijā). Tobrīd sajutu ļaunu prieku par jaunveco "Vienotību", kas reiz milzu entuziasmā centās veidot no ārzemju tautiešiem savu "balsu apcirkni". No tā trekni pagrāba citi.
Tagad valdībai rūp, vai emigranti varēs pietiekami ērti balsot pa pastu, lai vēlētu domes novados vai pilsētās, kur viņi it kā dzīvo. Neskatoties uz to, ka šo cilvēku priekšstati par to, kas te notiek, varētu būt stipri fragmentāri vai pat dezorientēti. Valdībai vēl mazāk interesē, ka no šiem tik apzinīgajiem pilsoniskā pienākuma veicējiem jaunā vietvara nesaņems pat ne 3/4 centa iedzīvotāju ienākuma nodoklī (un valsts budžets – savu ceturtdaļu). Vēl viena paņirgāšanās par jau tā piesmietajām pašvaldībām – tikai iesaiņota etniskās solidaritātes kruzuļos.
Tāpēc man, sacenšoties absurdā, ir piedāvājums nākamajai, varbūt pat ne tik tālai, ATR: vajag izzondēt iespējas juridiski un finansiāli pievienot tagadējo Vārkavas novadu, piemēram, Dublinas lauku teritorijai (iespējams, tāda tiešām ir). Varbūt citu trūcīgu novadu vai pat visu austrumu pierobežu varēsim noformēt kā Gērnsijas salas eksklāvu?