Dainis Lemešonoks: 'Vēstures beigām' pienāk beigas
Foto: Publicitātes foto

Pašvaldību vēlēšanu kampaņa kā, rakstu vārdiem runājot, mazā lapsa jau plosās pa "Vienotības" iekopto vīna kalnu. Tomēr valsts pārvaldes režīms, ko premjerpartija restaurēja pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām, joprojām jūtas esam stabils, tautā autoritatīvs un pat "mūžības elpas skarts".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jā, vēl pirms dažiem mēnešiem pat plašākā sabiedrībā šķita gluži pašsaprotami domāt, ka Ministru prezidents 2014. gada rudenī atkal pats sev nodos varas stafeti. Arī patlaban pie apvāršņa joprojām nav saredzams nekas – vai varbūt gandrīz nekas – tāds, kas spētu apdraudēt Valda Dombrovska valdību un viņa partijas dominanci tajā. Katrā ziņā tas noteikti nav dažu varas nepietiekami apmīļoto miljonāru izlolotais laika kavēklis "Eināra Repšes topošā partija". Kaut tāpēc vien, ka latvju elektorātam nekad nav paticis politiskais "sekondhends". Patlaban ir tikai priekšnojautas, ka pašvaldību vēlēšanas gluži kā leduslaikmeta šļūdonis var krietni pārveidot Latvijas politisko ainavu. Piemēram, reģionu un novadu grupējumi kopā ar abiem Saeimas opozicionāriem – saskaņiešiem un zaļzemniekiem – atstums valdības partijas no vietvaras, un tas sabiedrības apziņā kļūs par nopietnu triecienu koalīcijas leģitimitātei. Valsts varai jau tagad nav stipru sakņu pašvaldībās, turklāt tā pati savā rīcībā un retorikā ar stulbu labpatiku pretnostata sevi municipālpolitiķiem. Līdz pašvaldību vēlēšanām ir palikuši tikai astoņi mēneši, bet visvadošākajai partijai "Vienotība" joprojām nav kaut cik jēdzīgu piedāvājumu, uz kā veidot tās braši pieteikto cīņu par galvaspilsētas domi. Vēl vairāk, partijas spices paziņojumi par iespējamām no augšas nosūtītu "laimes lāču" personālijām Rīgas domes vēlēšanās liecina par pilnīgu nerēķināšanos ar pašas tagadējo frakciju – ar sīkstiem cilvēkiem, kuri jau ceturto gadu izmisīgi cenšas būt vērā ņemama opozīcija pilsētniekos populāram varas režīmam – un ar galvaspilsētas nodaļas biedriem. Tādēļ vien "Vienotības" municipālpūliņiem tiek likts pavisam ļodzīgs pamats. Toties ušakovieši varēs apmierināti berzēt rokas – jo juceklīgāk uzvedīsies premjerpartija, jo pilsētā atradīsies vairāk latvisku vēlētāju, kuri piespiedīs sevi norīt etnisko krupi un balsot par SC sociāli akcentēto piedāvājumu, daudz nesatraucoties, cik tieši tas "izmaksā kvadrātmetrā".

Protams, pašvaldību vēlēšanas nemaina spēku samēru Saeimā, taču acīmredzams vēlētāju atbalsta trūkums var vienā mirklī pārvērst "Vienotību" no tagadējā valsts hegemona, no visvaldošākās partijas, par "klibu pīli". Tad Saeimas priekšvēlēšanu laika stabilitātes meklējumos tagadējie visvaldošākie bramaņi var izmisumā mesties pie jaunas un sev pietiekami komfortablas koalīcijas veidošanas, bez sentimentiem atbrīvojoties no "balasta". Par kādu riskē kļūt reitingu pastarīši – zatlerieši. (Šie ļaudis nez kāpēc naivi domā, ka pašvaldību lietu ministra amats viņiem var jebkādi palīdzēt nākamā gada 1. jūnijā.) Tāpēc zemsaviešiem panākumi pašvaldībās – ja tādi būs, jo vietējie projekti tiem pašiem būs sīvi konkurenti – var beidzot rezultēties ar ZZS kāroto dalību valdībā. Otrkārt, bez priekšnojautām man ir arī kolorītas atmiņas par to, kā palēnām vai strauji sabruka citas it kā stipras, dziļi varā iesakņotas un pašpārliecinātas partijas. Gan "ceļiniekus", gan "oranžos" (gan tēvzemiešus kā agrāko Rīgas hegemonu) saēda "čigānu lāsts": nepamatota lepnība, kas padarīja tos aklus un kurlus pret realitāti, pret sabiedrības noskaņojumu – un līdz ar to arī nespējīgus cīņai par varu. Tagad "Vienotība" knaši virzās pa to pašu skuju taku, un man šķiet, ka vairs nav tāda spēka, kas liktu tai atjēgties. Kā mēdz teikt amerikāņu multfilmās: sameklējiet vārdnīcā šķirkli "Iedomība", un jūs pie tā atradīsiet Solvitas Āboltiņas foto...

Varas šābrīža pašapmierinātais noskaņojums, ko tik "harizmātiski" izstaro "Vienotības" līdere, stipri vien līdzinās Rietumu elites vēlmju domāšanas gaisotnei pēc Aukstā kara beigām, kad šķita – liberālajai demokrātijai lemts drīz vien uzvarēt visā pasaulē. Šī ilūzija kristalizējās amerikāņu filozofa un politekonomista Jošihiro Frensisa Fukujamas toreiz ikoniskajā grāmatā "Vēstures beigas un pēdējais cilvēks" (1992) – mūsu pasaule esot sasniegusi sociokultūras evolūcijas augstāko virsotni un rietumnieciskais modelis kļūšot par valsts pārvaldes galīgo formu. Pēc divdesmit gadiem "vēstures beigu" teoriju piemin, pašu autoru ieskaitot, galvenokārt ironiskā toņkārtā. Vai pēc diviem gadiem, 12. Saeimas vēlēšanās daudz kas būs saglabājies no "Vienotības" šodienas pašapziņas? Lielā mērā premjerpartijas liktenis būs atkarīgs ne tikai no tā, vai pašvaldību vēlēšanās no latvju politikas sen noplicinātās augsnes vēl izdīgs (un netiks izravēti) dzīvelīgi asni, kas varētu kļūt par pamatu kādam nopietni ņemamam parlamenta vēlēšanu projektam, 2014. gada rudenī – vai, protams, agrāk – lielai daļai vēlētāju kļūstot par kārdinošu alternatīvu tagadējiem varas veidotājiem. Arī no tā, ka ”Vienotības” nesenajam vēlētājam partija būs vienkārši apnikusi. Taču, kamēr pērkons nav norībējis, krievu mužiks nepārkrustīsies un (jebkura) latvju varas partija neatteiksies no stagnācijas tvīksmes, ko raisa maldīga pārliecība par savas varas nesatricināmību.

"Vienotības" iedomībā un citās tās nelaimēs ir vainojama arī sabiedriskās domas nevarība, drīzāk jau tās neesamība. Šādu "lāča pakalpojumu" premjerpartijai un valdošai koalīcijai sarūpē liela daļa no mūsu "ceturtās varas". Pēc ”maijpuķīšu revolūcijas” un īpaši pēc (ne)divvalodības referenduma izrādījās, ka analizēt valdību un kritizēt to ir sliktais tonis, kas piedien tendencioziem "margināļiem" (informācijas portāli "pietiek.com" vai "puaro.lv") un "trubas presei". Savukārt komplimentāri aprakstīt valdības rīcību, noklusēt ministru parādus vai deputātu divkosību – nosvērtība, objektivitāte un ”valstiska stāja”. Tāpēc tagad par "vēstures beigu" nenovēršamību ir derīgi aizdomāties arī masu medijiem un tajos strādājošajiem, lai krasās pārmaiņas auditorijas noskaņojumā pēkšņi nenāktu pār viņiem kā auksta ūdens šalts. Mazāk tiem, kuri fanātiski vai arī, kā nesen bija moderni izteikties, proaktīvi piedalījās režīma veidošanā – pārpolitizētiem žurnālistiem nav, kur atkāpties, jo auklējumu viņi nevar nodod. Būtiski pārskatīt savu priekšstatu inerci der medijiem un to satura veidotājiem, kuri vienkārši pielāgojās "Vienotības" dominancei kontaktēšanās ērtību un "ekskluzīvu interviju" labad.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form