Dainis Lemešonoks: 'www.sia-puses.kremlin.ru'
Foto: DELFI

Var jau būt, ka Sergejam Lavrovam – kaut nopelniem ļoti bagātam, taču impērijas varas sistēmā tik un tā algotam darba ņēmējam – ir kāda Kaimanu salu "tumbočka, par ko sieva nezina" un ko viņam būtu sāpīgi zaudēt. Piemēram, ietaupījumi no komandējumu dienasnaudām. Taču šķiet smieklīgi iedomāties, ka Sadamam Putinam – tfu, pārteicos! – Vladimiram Putinam – kā pagājušā gadsimta latīņamerikāņu vai afrikāņu diktatoriem – kaut kur tur slēptos "pensijas fonds", ja nāktos pret savu gribu pamest Kremli.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Cik efektīvs līdzeklis sankciju apturēšanai var būt ES Ārlietu padomes pagājušās nedēļas lēmums iesaldēt Krievijas prezidenta un ārlietu ministra personiskos ārzemju aktīvus? Baidos, tikai pilnīgi demonstratīvs.

Šajā ziņā Krievijas patvaldnieks ir pat līdzīgs britu karalienei (ceru, Viņas Majestāte un Apvienotās Karalistes vēstniecība piedos vaļību – nesalīdzināmu personu salīdzināšanu), kuras somiņā naudai vieta atrodoties vien svētdienā, kad jāiet uz dievkalpojumu. Krāmēties ar monētām, naudaszīmēm vai plastikāta maksājumkartēm, kā smejies, nav monarha – vienalga, kronēta vai ne – cienīga nodarbe...

Protams, Putins ir bagāts un superbagāts, jo viņa varas kapitalizēšana – kā jebkurā režīmā, kas sakņojas autoritārismā, – ir teju vai automātisks process. Taču šo kapitālu ir uzticēts glabāt, apsaimniekot un vairot partneriem, kuru lojalitāte ir pietiekami pārbaudīta. Tāpēc arī Krievijas valdnieks var bez bēdām un šaubām iemest daždesmit tūkstošus vērtu pulksteni – "uz labu laimi" – jaunas HES būvbedrē. "Zvans draugam" – un labās plaukstas locītava atkal nav plika.

Kāds draugs, kurš Briselē notiekošajām sanāksmēm seko daudz profesionālākā centībā par mani, stāstīja, ka tieši to arī mūsu ārlietu ministrs vajadzīgajā brīdī atgādinājis ES kolēģiem: nevajag Putina naudu meklēt pa kaut kādiem slepeniem kontiem, bet pie viņa draugiem, pieblatotajiem, uzticības personām. Pats es šādu atsauci gan nekur neatradu, bet kāpēc gan Edgars Rinkēvičs ko tādu nevarēja teikt? Mums pašiem Latvijā šāda shēma ir veiksmīgi darbojusies un droši vien darbojas joprojām.

Vai patiesībā mūs izbrīna, ka cilvēks, kura manta un nauda ir ar tiesas lēmumu aprakstīta, bez īpašām mocībām un vaimanām pats savās iekšējās rezervēs atrod legālus 100 tūkstošus eiro, ko iemaksāt drošības naudā? Jā, tas pats, kurš, ASV sankciju spaidīts, reiz publiski žēlojās, ka bailīgās Latvijas bankas ir iesaldējušas pat viņa pensiju, tā liedzot ģimenei iztiku.

Putina un viņa naudas apsaimniekotāju taktika ir gluži vai "kopīpeists" no Aivara Lemberga un viņa biznesa partneru attiecībām. (Ticamāk, abām ir kāds kopējs "klasisks" paraugs.) Vulgarizējot: tā būtu shēma "Man puse, tev puse – un par to vēl pilna atbildība par manējo". Vai nav zīmīgi, ka vienu no uzņēmumiem, ko saista ar Lemberga un Ventspils biznesa varenības aizsākumu, sauca SIA "Puses"?

Protams, pa šiem gadiem tika izcīnīts "ventspilnieku karš", viņu attiecības kārtojās gan skaļi, gan zem "deķa", īpašumi dalījās un pārdalījās. Taču diez vai sākotnējās saites, ko radījušas "puses", tiktu sarautas vai vispār ir saraujamas. Tāpēc arī mūsu likumsargiem, šķiet, būtu lieki meklēt Puzes ezerā nogremdētas vai apkārtnes mežos noraktas zelta lādes. Gan jau viss tiek gādīgi apsaimniekots citur, pildot senas un nelaužamas vienošanās. Tur arī jāmeklē.

Aivars Lembergs jau kļuva par savas neiegrožotās pašpārliecinātības upuri – ar smagām sekām sev, līdzgaitniekiem, viņa varas bastionam Ventspilij. Nu gluži kā aktualitāti sen zaudējušais Tuvo Austrumu diktators, kura vārdā mūsu oligarhu – ne tikai ūsu un platmales dēļ – mēdza dēvēt Jēkabielas kuluāros.

Patlaban vara turpina birt caur Hūtesvīra pirkstiem kā saujā pagrābta pludmales smilts. Jau pašsaprotami – viņa rokas sasaista tiesu darbi. Ventspils pašvaldība tiek atrauta no brīvostas resursiem. Politiskā klientūra – cītīgi izravējot no tās pretimrunātājus – Saeimā ir tik žēlīgi tizla, ka dilst cerības to iedabūt valdībā (arī nākamajā Saeimā). Taču viņš ir dzīvs – tāda ir demokrātijas un (nesmejieties, lūdzu!) tiesiskas valsts priekšrocība.

Kompetenti cilvēki man ir kategoriski teikuši: Lembergam ar Putinu – kam tagad tiek izrakstīts rēķins par savu visvarenības ilūziju apmierināšanu – bez "pušu" biznesa esot vēl kāda līdzība – "rokas asinīs". Pats neesmu kompetents to ne noliegt, ne apstiprināt, ne piekrist tam, ne apstrīdēt. Ne arī varu jebkādi "atbildēt par bazāru". Ziniet, ir arī tāds viedoklis...

Tātad: ja mēs, Eiropas Savienība, gribam sāpīgi sodīt Putinu, mums nav jāpieņem labskanīgas deklarācijas, solot iesaldēt hipotētiskus kontus, bet gan ir jāsameklē un jāatņem viņa reālā nauda partneru "tumbočkās". Tāpat arī pašu mājās.

***

P.S. Vienmēr esmu viegli apskaudis karikatūristus (Gati Šļūku, Ēriku Ošu, Romānu Vitkovski, "Newsweek" autorus), kuri spēj pavisam vienkāršā zīmējumā nežēlīgi skaidri un saprotami pateikt to, kas man pašam var sapīties un pazust vairāku tūkstošu zīmju labirintā. Visu par Krievijas iebrukumu Ukrainā – un par to, ko mēs (ne)darām upura labā, – ir pateicis Zemgus Zaharāns. Viss sašutums par viņa zīmēto ir ne jau tāpēc, ka "bērni var redzēt", nē, mums, pieaugušiem onkuļiem un tantēm ar zildzeltenām lentītēm vai sirsniņām pie krūtežas un sociālo tīklu profilos, ir svelošs kauns skatīties uzzīmētajā patiesībā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Krievijas iebrukums Ukrainā Ukraina
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form