Tieši tāpat arī reformas pretinieki nepiedāvā aprēķinus par to, kā, saglabājot esošo pārvaldes modeli, panākt straujāku attīstību un apturēt reģionu iztukšošanos. Lai kurā pusē arī nebūtu patiesība, pie šādiem aprēķiniem mēs, visticamāk, arī nenonāksim. Ja jau ministrijas ierēdņi ar viņiem pieejamo statistiku nav piedāvājuši šo redzējumu, tad tāda arī, visdrīzāk, nebūs. Cerēt uz to, ka pašvaldības nāks klajā ar pamatotiem aprēķiniem būtu vēl naivāk. Un nav arī svarīgi.
Visā šajā troksnī, ko sacēlušas valsts un pašvaldību puses ir aizmirsts mērķis – iemesls, kāpēc vispār pastāv valsts un pašvaldība un ministrija ar visiem ministriem un reformām. Iedzīvotājs. Cilvēks, kurš dzīvo, strādā, audzina bērnus un atpūšas. Pēc absolūti aukstas un Satversmē aprakstītas loģikas visam valsts un pašvaldību darbam ir jānotiek tā un tāpēc, lai cilvēks justos aizsargāts, atbalstīts un novērtēts. Lai viņam būtu iespēja strādāt ģimenes un sabiedrības labā. Visām reformām jābūt pakārtotām tam.
Kā, ņemot vērā šo pamatu, izskatās pašvaldību sadalījums šobrīd un piedāvātā reforma – mēģināsim vērtēt.
Viss paliek kā ir
Esošajā pašvaldību sadalījumā ir gan vājās, gan stiprās puses. Esošās pašvaldības, it īpaši mazās, ir "tuvu tautai". Iedzīvotāju skaits un teritorijas ir salīdzinoši nelielas, tādēļ lielākajā daļā gadījumu pašvaldība pārzina problemātiskās teritorijas un jautājumus. Tā paša iemesla dēļ iedzīvotājiem ir arī salīdzinoši vienkārši iesaistīties pašvaldības darbā un ietekmēt tās lēmumus savās interesēs. Tas veicina lokālpatriotismu un ir viens no faktoriem, kas notur cilvēkus konkrētajā dzīvesvietā. Tomēr nelielais iedzīvotāju skaits un nelielā teritorija daudzām pašvaldībām ir arī izaicinājums, jo pašvaldības teritorijā dzīvojošo cilvēku skaits ir nepietiekams, lai tās ģenerētie nodokļu ieņēmumi spētu samaksāt par visām vajadzībām. Bieži nepietiek ne skolu ēkām, ne ceļu sakopšanai, ne sociālajam darbam. Pārsteidzošā kārtā tomēr nav dzirdēts, ka kādā pašvaldībā būtu pietrūcis naudas domes administrācijas algošanai. Lielā daļā pašvaldību trūkst tieši apjoma, lai varētu nodrošināt atbalstu izaugsmei, tādēļ skaidrs, ka šādi palikt nevar – kaut kādas izmaiņas ir nepieciešamas. Iedzīvotāju skaits visās mazajās un vidējās pašvaldībā samazinās. Esošais modelis nav dzīvotspējīgs, jo pašvaldībām arvien grūtāk būs nodrošināt atbalstu saviem iedzīvotājiem.
Aprakstītās problēmas gan nav aktuālas lielajās pašvaldībās – pilsētās. Tām resursu pietiek. Tomēr esošajā pašvaldību modelī pilsētu teikšanu ierobežo tās robežas. Visās lielajās pilsētās ievērojama pilsētā strādājošo cilvēku daļa tomēr dzīvo ārpus tās robežām. Loģiski, ka šajā gadījumā gan mājokļu, gan ceļu infrastruktūra būtu jāplāno saistīti ar teritorijām, starp kurām notiek iedzīvotāju kustība ikdienā. Tomēr sadrumstaloto pašvaldību dēļ tas šobrīd nenotiek. Piemēram sadarbība starp Rīgu un apkārtējām pašvaldībām ir tuvu nullei, kuras rezultātu ikdienā var aplūkot milzīgajos sastrēgumos pie Rīgas robežām. Ja atceramies, ka attīstībai jānotiek iedzīvotāju labā, skaidri redzams, ka šāda situācija palikt nevar, izmaiņām jābūt.
35 rajonu modelis
Augstāk aprakstītās problēmas ir arī daļēji pamatā piedāvājumam, kuru šobrīd galdā likusi VARAM. Kā zināms, tas piedāvā Latvijas teritoriju sadalīt 35 vienībās, principā atgriežoties pie PSRS laiku rajonu modeļa. Mēģināsim saprast, kādas problēmas šāds piedāvājums risina un kādas nē.
Diezgan droši, ka taisnība ir apgalvojumam, ka, palielinot pašvaldību teritorijas, vairāk naudas paliks pāri pašvaldību pakalpojumu sniegšanai. Patiešām - lielākā teritorijā ir iespēja veidot mazāk infrastruktūras vienību. Piemēram, piedāvātajā Siguldas novadā būs seši peldbaseini, kuri noteikti varētu nebūt seši, ja vien to izveide sākotnēji būtu plānota lielākai teritorijai, nevis sešās pašvaldībās atsevišķi. Arī iespēja aizstāt 4-6 administrācijas ar vienu ietaupītu zināmus līdzekļus. Pievienojot lauku teritorijas attīstības centriem, pilsētas iegūs iespēju pārvaldīt teritoriju, kurā dzīvo liela daļa tajās strādājošo cilvēku. Vajadzētu uzlaboties transporta un ceļu plānošanas kvalitātei. Vairāk koncentrēta un tādēļ arī kvalitatīvāka kļūtu izglītības un sporta infrastruktūra.
Tomēr šim piedāvājumam ir arī ēnas puse, turklāt visai iespaidīga. Ja skatāmies no mazo pašvaldību, lauku iedzīvotāju puses, noteikti mazināsies iesaistes iespēja pašvaldību darbā. Lielākas teritorijas dēļ, jaunajās pašvaldībās būs grūti panākt sava pagasta pārstāvja ievēlēšanu, šī problēma redzama jau pie esošā novadu modeļa. Mazināsies pašvaldības izpratne par problemātiku attālākajās teritorijas nomalēs. Līdz ar to pastāv risks, ka pašvaldība kļūs atsvešinātāka no iedzīvotājiem, to iespēja piedalīties savas teritorijas pārvaldē un attīstības plānošanā samazināsies.
Arī pilsētu iedzīvotāji, kuru pilsētām tiks pievienotas lauku teritorijas, diez vai būs ieguvēji. Pirmkārt, esošie budžeta līdzekļi būs jāpārdala par labu apkārtējām teritorijām, pašām pilsētām naudas paliks mazāk. Otrkārt, pilsēta ir pilsēta ar savām specifiskām problēmām un vajadzībām. Tai ir jāplāno sabiedriskais transports, jārūpējas par dārzu un parku labiekārtošanu. Jāattīsta tūrisms un uzņēmējdarbība, jāuztur pilsētai specifisks dzīvojamais fonds. Tagad, pēc apvienošanas ar lauku teritorijām, to obligāti vajadzēs darīt arī ārpusē, un pašvaldība daudzos gadījumos konkurēs pati ar sevi – piemēram, nāksies izvēlēties, vai atbalstīt ražošanas objektu izveidi pilsētā vai ārpusē. Pilsētas attīstībai vēlētiem deputātiem būs jādomā arī par lauku teritorijas attīstību. Tādu universālo kareivju nav pārāk daudz. Katrā gadījumā, šāda vienkārša teritoriju apvienošana attālina varu un pašnoteikšanos no iedzīvotājiem, tomēr tas ir pretrunā ar ļoti daudziem izteikumiem un solījumiem par to, ka Latvijas valsts pārvaldei jākļūst arvien decentralizetākai.
Viens, otrs, vai abi kopā?
Nenoliedzot, ka pozitīvas lietas vērojamas gan esošajā pašvaldību modelī, gan piedāvātajā reformā, ir vērts padomāt kā tās saglabāt un izvairīties no negatīvajām pusēm.
Ņemot vērā visu aplūkoto, ir diezgan skaidri redzams, ka arvien jēdzīgāks un loģiskāks piedāvājums ir pašvaldību reforma, izveidojot divu līmeņu pašvaldības, kurās augstākais līmenis atbildīgs par teritorijas attīstību, investīciju piesaisti, ceļu, izglītības, sporta un kultūras infrastruktūras plānošanu un izveidi. Tās tiešām ir lietas, kuras var un vajag plānot, skatoties uz "lielo bildi". Augstākā līmeņa pašvaldībām būtu jānodod arī daļa no valsts veiktajām funkcijām, piemēram valsts vietējo autoceļu plānošana un uzturēšana. Savukārt pašu izglītības, kultūras un sporta pakalpojumu saturu jāatstāj zemāka līmeņa pašvaldības pārziņā – pēc iespējas tuvāk iedzīvotājam. Tikai tā iespējams piedāvāt iedzīvotājiem īstu, reālu atbalstu, balstītu tajā, kas tiem patiešām nepieciešams.
Labā ziņa ir tā, ka visa nepieciešamā infrastruktūra šādas reformas veikšanai jau principā ir mūsu rīcībā. Augstākā līmeņa pašvaldības var veidot uz esošo plānošanas reģionu bāzes. Dodot tiem vēlētu pārvaldi, pārdalot resursus gan no valsts, gan esošo pašvaldību puses, iespējams iegūt spēcīgu reģionu pārvaldes instrumentu. Zemākā līmeņa pašvaldības var būt esošo novadu robežās, atsevišķos gadījumos pieļaujot sīkāku dalījumu, iegūstot vienības ar ne mazāk kā 1000 iedzīvotāju katrā.
Ja atceramies, ka iedzīvotāji ir visu pārvaldes veidu pastāvēšanas iemesls, tad šāds modelis atrisina gan resursu nepietiekamību lielās sadrumstalotības dēļ, gan varas centralizācijas problēmu. Tas dod iespēju ikvienam piedalītīes savas apkaimes attīstībā, nodrošinot tam arī attiecīgus resursus. Cerams, ka loģika un saprāts būs pārāks par savtīgām interesēm, un reformas rezultātā mēs tiksim pie pašvaldību modeļa, kurš strādās iedzīvotāju, cilvēku interesēs.