Uz Sīriju devos Latvijas Universitātes atbalstītā komandējumā ar uzdevumu apzināt neizpostītos bibliotēku un arhīvu resursus, kā arī uzsākt sarunas par akadēmisko sadarbību. Mans Jordānijas draugs senāk bija strādājis par Damaskas Universitātes profesoru, un viņa sievai, Sīrijas pilsonei, Damaskā pieder dzīvoklis. Tas atviegloja vīzas iegūšanu. No medijiem zinu, ka Latvijas pārstāvji uz Sīriju jau ir devušies kultūras misijā UNESCO ietvaros, tāpat arī žurnālisti utt. Nelaimīgā kārtā pirms manas vizītes, janvārī, bija notikusi Damaskas bombardēšana Sīrijas un Izraēlas konflikta rezultātā, nedaudz skarot arī lidostu. Lidot uz Sīrijas galvaspilsētu nebija iespējams, braucām ar autobusu no Jordānijas.
Šis brauciens apstiprināja vai izmainīja tavu iepriekšējo priekšstatu par notiekošo?
Dzīves apstākļi izrādījās grūtāki, nekā biju iztēlojies. Pat galvaspilsēta Damaska ziemā nav nekāda laimes saliņa. Kaut arī Sīrijā pastāv sociālisms, nav iespējams vienmēr nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzības. Elektrostacijas ir sabombardētas, un, lai elektrības pietiktu visiem, tā visiem arī oficiāli tiek atslēgta uz vairākām stundām katru dienu. Diemžēl tehnisku kļūmju rezultātā elektrība var neatjaunoties vairākas dienas pēc kārtas, ko ziemā sevišķi izjūt ģimenes ar maziem bērniem: ļaudis salst un slimo. Februārī pilsētas nomalē – kalnos, kur mēs dzīvojām, – temperatūra noslīdēja zem nulles, un šādās krīzes situācijās apstājas visa normālā ikdienas dzīve.
Elementāras ērtības tad kļūst gandrīz nesasniedzams sapnis. Vienlaikus viss kaut kā funkcionē. Publiskais transports kursē par spīti izpostītajai infrastruktūrai, veikali strādā sveču gaismā vai ar ģeneratoru spuldzītēm, kontrolposteņi visu nevainojami pārrauga utt. Cilvēki ir ārkārtīgi disciplinēti, spējīgi visu paciest, sadarboties, nemitīgi viens otram palīdzēt, turklāt dzelžaini ievērojot pieklājības normas. Pat sēžot gandrīz viens otram klēpī autobusiņā ar vaļējām durvīm, nedzirdēsit zākāšanos vai kurnēšanu. Sīriešu pieklājības sarkanās līnijas kategoriski izslēdz jebkādu savstarpēju aizskaršanu ar vārdiem, tāpēc Eiropas kolēģi, kas mazākā sīkuma dēļ konfrontē it visur, noteikti nav paraugs. Atceros Latviju padomju laikos, kad transportā un veikalu rindās nācās saspiesties. Toreiz mūsu ļaudis lamājās tāpat kā šodien – ego tika visur nests pa priekšu, lai kāda būtu iekārta...
Vai universitātē un citās mācību un kultūras iestādēs kara apstākļos ir iespējams pilnvērtīgs darbs?
Universitātes un kultūras iestādes, tostarp bibliotēkas, strādā nevainojami. Kopēšana bibliotēkās, starp citu, notiek par brīvu. Studenti mācās, pārvaldes personāls dara savu darbu, skolēni tiek vesti ekskursijās uz muzejiem – nekas nekur nav apstājies. Varu spriest objektīvi, jo visur devos kopā ar arābu draugu privātā kārtā, nevis kā ārzemju delegācijas pārstāvis. Mēs neatšķīrāmies no citiem, un neviens neko netēloja. Bija iespējams paraudzīties uz dzīvi vietējā iedzīvotāja acīm. Protams, katrā iestādē beigu beigās iepazīstinājām ar sevi, bet tad jau viss bija redzēts un piedzīvots.
Līdzīgi kā Rietumos, universitātēs daudzos atbildīgos amatos ir sievietes. Damaskas Universitātes ārējos un kultūras sakarus, tāpat kā vairākos muzejos informācijas birojus, menedžē dāmas. Neviena no viņām nevalkāja lakatu. Visas bija ļoti labi sagatavotas speciālistes, turklāt ar sīriešiem raksturīgo daudzšķautņaino humora izjūtu un viesmīlību. Neskatoties uz drūmo un traģisko kontekstu, smējāmies līdz asarām. Šajā pasaulē, neskatoties uz visām šausmām, taču ir arī neticami daudz smieklīga...
Tu runā arābiski, vai sarunās ar dažādiem cilvēkiem uzzināji viņu patieso attieksmi pret Sīrijā notiekošo? Vai pastāv kāda kopēja galvenā versija par konflikta iemesliem, un vai konflikta izraisītāji ir sasnieguši savu mērķi?
Konflikta izraisītāji bija ne tikai sīrieši, līdzīgi kā visos "arābu nemieros", tur savijās daudzas ārvalstu intereses. No visiem 19 nemiernieku militārajiem grupējumiem, kas ar Saūda Arābijas, Kataras, Turcijas un ASV atbalstu kopš konflikta sākuma 2011. gadā karoja pret valdības spēkiem, absolūtais vairākums bija islāmistu radikāļi, atšķirdamies tikai savā fundamentālisma pakāpē. "Musulmaņu brāļu" teroristiskā organizācija, kas aktīvi atbalstīja nemierus un ko Rietumos tik ilgi dēvēja par "demokrātijas cīnītājiem", šobrīd ir stingri aizliegta, piemēram, arī mums draudzīgajos Apvienotajos Arābu Emirātos.
Sīrijā tā jau kopš septiņdesmitajiem gadiem rīkoja teroraktu pēc terorakta, vēršoties pret jebkādu virzību uz sociālajām reformām, arī vitāli svarīgo agrārreformu. Negatīvās pieredzes rezultātā ASV vadītās koalīcijas veiksmīgā cīņa pret ISIS iedzīvotājiem vairs neasociējas ar konsekventu un ētiski motivētu nostāju. Sevišķi to varēja just, apmeklējot Sīrijas kristiešu centrus, piemēram, Malūlu, kur vēl joprojām runā aramiešu valodā. Kāds sarūgtināts kristiešu šoferis pavaicāja, kad, mūsuprāt, "Rietumi beigšot sponsorēt teroristus".
Vai savstarpējās sarunās cilvēki vaino viens otru šajā situācijā, vai arī ir kāds kopējs viedoklis?
Varēja just, ka cilvēki ir tik ļoti noguruši no konflikta, ka viņi vēlas mieru "par katru cenu", un diskusijas par pretrunām ir pilnīgi nobīdītas malā. Sarunas par šiem jautājumiem tik tiešām notiek it visur, bet viedoklis ir viens: karš un konflikts ir nepieņemams un bezjēdzīgs, miers un labklājība ģimenēm – visu lietu prioritāte. Tas ir pamata secinājums, ko ļaudis guvuši no ilgā kara. Postījumi tik tiešām ir drausmīgi: kādreiz biezi apbūvētos apgabalos turpat Damaskas tuvumā – nevienas nesagrautas ēkas...
Kā tu izjuti armijas, policijas un dažādu dienestu klātbūtni un ietekmi?
Armija un policija ir visur, kas pilnībā saprotams no kara laika noteikumu viedokļa. Visur ir kontrolposteņi un pārbaudes joslas. Tikai – nenācās piedzīvot nekādu piekasīšanos, tieksmi izkalpoties vai liekus jautājumus. Sevišķi, redzot manu pasi, varēja būt arī skarbāk. Bet pārbaudītāji reaģēja īsi: "No Eiropas? Mācībspēks? Skaidrs. Tad – laimīgu ceļu!"
Vai sarunās ar Damaskas Universitātes mācībspēkiem tika runāts par valsts nākotni?
Tika simboliski runāts par Sīrijas nākotni, labā ticībā cerot, ka mierīgā dzīve drīz atjaunosies un atkal notiks studentu un mācībspēku apmaiņas, konferences un investīcijas zinātniskos projektos, kas būtiski jebkurai valstij. Domājoši cilvēki saprot, ka ārkārtīgi svarīgi būtu nodrošināt normālas attiecības ar Izraēlu, kā tas jau sen izdevies kaimiņos esošajai Jordānijai.
Kas, tavuprāt, uzņemsies atbildību par valsts atjaunošanu?
Sīrieši negaida, ka kāds kaut ko uzņemsies viņu vietā. Iedzīvotāji tur ir ārkārtīgi rosīgi, un tiem netrūkst iniciatīvas jebkurā dzīves jomā: celtniecībā, tirdzniecībā, amatniecībā, transporta un loģistikas piedāvājumos. Depresija un psiholoģiska paralīze nebija jūtama nekur. Ja tā turpināsies un būs miers, bez jebkādas ārvalstu finansiālas palīdzības izpostītās dzīvesvietas tiks ātri atjaunotas. Starptautiskā Valūtas fonda "žēlastība" izrādīsies lieka.
Kā tev liekas, vai Sīrijas bēgļi varētu gribēt atgriezties no Eiropas valstīm?
Nevaru noteikti atbildēt uz šo jautājumu. "Bēgļu bizness" ir ļoti sarežģīta lieta, un zinām, ka daudzi "bēgļi" Eiropā ir no Āfrikas valstīm, kam ar nemieriem Sīrijas izpratnē nav nekā kopīga. Vienlaikus Jemenā, kur miljoniem iedzīvotāju šaušalīga kara rezultātā tiešām draudēja bada nāve, tika organizēta izceļošanas blokāde, un par viņu likteni Rietumu medijos īpašs satraukums nebija jūtams. Ar Sīrijas bēgļiem Eiropā neesmu kontaktējies. Mani sīriešu draugi Emirātos tiešām vēlas atgriezties. Pats redzēju, ka Sīrijas vēstniecība Berlīnē bija pilna ar ģimenēm, kas aktīvi kārtoja atgriešanās formalitātes.
Kāda mācība vai pieredze cilvēcei ir visbūtiskākā Sīrijas konflikta kontekstā?
Labs karš ir tikai tāds karš, kas atrisinās bez karošanas.