Acīmredzot problēma tomēr ir, tikai cita. Tās vārds – Latvijā partiju vietā ir mazskaitlīgas interešu grupas bez konkrētas ideoloģijas, tādi partiju izstrādājumi. Nosaukums ir, būtības nav. Un šo problēmu nerisina, vienkārši astoņkāršojot naudas daudzumu. Rezultāts būs pretējs. Partijas, kuras jau tā "nespīd" ar profesionalitāti, intelektu, jaunām politiskām iniciatīvām, tūkstošos mērāmu biedru skaitu, ieslīgs šļauganā pašapmierinātībā, jo to ikdienas eksistence būs bagātīgi nodrošināta. Gluži kā pēc Ostapa Bendera maksimas par naudu no rīta un krēsliem vakarā. Nodokļu maksātāji avansā samaksās par vēl pat neuzsāktu darbu.
Politika ir ideju, vērtību sacensība. Politiskās partijas ir šo ideju ģenerēšanas laboratorijas. Demokrātijā jeb tautas varā katram no mums ir viena balss, par kuru partijas cīnās. Gan biedru, atbalstītāju piesaistīšana, gan naudas gādāšana partijas stiprināšanai ir normāla politiskā procesa sastāvdaļa. Ja ar savu balsi vēlēšanās cilvēks vēl ir gatavs riskēt, eksperimentēt, tad ar naudu gan ne. Savu naudu pilsonis gatavs dot cilvēkiem, kam uzticas, par kuriem ir pārliecināts, ka viņi savas politiskās idejas spēs realizēt, partijai, kuras ideoloģiju atbalsta. Politiķiem ir jāspēj pārliecināt potenciālos naudas devējus neatkarīgi no tā, vai miljonārs ziedo maksimāli atļauto summu vai darba ņēmējs 50 eiro. Komunikācija ar savu elektorātu un ziedotājiem ir nebūt ne vienkāršs politiķu ikdienas darbs, jo paredz arī atbildību par padarīto un nepadarīto. Tā tas ir gadījumā, ja sabiedriskajām organizācijām – partijām – lauvas tiesu naudas ziedo pati sabiedrība.
Pagājušajā Saeimas vēlēšanu gadā, kad partiju izdevumi objektīvi ir lielāki, ZZS no ziedotājiem spēja piesaistīt 714 tūkstošus eiro, "Saskaņa" – 540 tūkstošus, JKP – 195 tūkstošus, "Latvijas attīstībai" – 190 tūkstošus, "KPV LV" – 153 tūkstošus, "Jaunā Vienotība" – 60 tūkstošus eiro. Gados, kad nav jāfinansē priekšvēlēšanu kampaņas, šīs summas ir krietni pieticīgākas. Ja plānotās likuma izmaiņas Saeima pieņems, "Saskaņa" varēs rēķināties ar apmēram 800 000 eiro ik gadu, pusizjukušās "KPV LV" un JKP – ar 600 000 gadā. Arī mazāk vietu Saeimā ieguvušajiem nebūs, par ko žēloties. Provizoriski rēķinot, varā esošie spēki sev no nodokļu maksātāju naudas vien būs garantējuši gan partiju aparāta uzturēšanai, gan kampaņām nepieciešamos līdzekļus visā vēlēšanu periodā. Naudu partijām garantēs likums.
Politiķi valsts finansējuma palielinājumu pamato ar cīņu pret korupciju politikā. Tas ir viņiem izdevīgs mīts. Politisko partiju legālai finansēšanai ar politisko korupciju nav nekāda sakara. Partijām pat ir jābūt labā nozīmē atkarīgām un atbildīgām naudas devēju priekšā, jo tie ir domubiedri, ideoloģijas atbalstītāji. Turklāt publiski redzami un pārbaudāmi. Politiskā korupcija – negodīgs politiķis un negodīgs uzņēmējs vienojas par konkrētu darījumu, nopērk balsojumu. Bez nekāda atbalsta partijas idejām. Negodīgs cilvēks nekļūs godīgāks par astoņkārtīgi lielāku atlīdzību. Te darbs ir KNAB.