Tas ir izcils panākums. Sīkumainu un sarežģītu ES tiesību aktu transponēšana ir komplicēts un laikietilpīgs process. Tādas Eiropas lielvalstis kā Itālija (27 vietā 2014.gadā), Francija (23 vieta) un Vācija (21 vieta) ar to acīmredzot nespēj tikt galā. Bet Latvija, ar savu salīdzinoši mazo un gados jauno birokrātisko aparātu ir starp Eiropas līderiem. Kā to izskaidrot?
Avots: Eiropas Komisija (2015). Ziņojums par pienākumu neizpildes lietām 2014.gadā: Komisija gādā par ES tiesību aktu pareizu īstenošanu. http://europa.eu/rapid/press-release_IP-15-5326_lv.htm
Zinātnieki apgalvo, ka ES direktīvu transponēšanas ātrumu ietekmē tas, cik puses ir iesaistītas nacionālās likumdošanas rakstīšanā.[i] Jo vairāk ieinteresēto grupu - dažādas ministrijas, politiskās partijas, nozaru associācijas, uzņēmēji un citi -, jo lēnāks ir process.
Vecās ES valstis pirmkārt, intensīvi analizē ES direktīvu ietekmi uz tautsamniecību un uzņēmēju konkurētspēju, un, otrkārt, iesaista vairākas puses lēmumu pieņemšanā. Kāpēc tā? Jo ātra un neapdomāta direktīvu īstenošana var uzlikt papildus izmaksas uz uzņēmēju pleciem un mazināt uzņēmēja starptautisko konkurētspēju. Piemēram, Vācijas valdība iebilda pret 1993. gadā pieņemto ES darba laika direktīvu, kas bija pretrunā ar valdības vienošanos ar darba devējiem un ņēmējiem, un vienkārši pilnībā atteicās to ieviest. Tātad slikti eiropieši, bet labi vācieši.
Kļūst skaidrs, kāpēc Latvija tik ātri pārņēm ES likumdošanu. Pirmkārt, politiskām partijām, likumdevējiem un daļēji arī ministrijām trūkst zinātniski-pētnieciskā kapacitāte, tāpēc jauno transponējamo likumu ietekme uz tautsaimniecību netiek pienācīgi analizēta. Otrkārt, salīdzinot ar Vāciju, Itāliju vai Franciju, Latvijas valstsvīri ir mazāk ieinteresēti Latvijas uzņēmumu starptautiskā konkurētspējā un vairāk ieinteresēti "labā Eiropieša" tēla spodrināšanā.
To uzskatāmi parāda Finanšu Ministrijas un Saeimas Budžeta komisijas noraidošā attieksmē pret uzņēmēju iebildumiem attiecībā uz 2016.gadā paredzētajām izmaiņām nodokļu likumdošanā. Vēl konkrētāks piemērs - Latvija ir apņēmusies ievērot 2009. gada direktīvu par atjaunojamo energoresursu izmantojuma veicināšanu, kurā Latvijai noteikts individuālais mērķis - panākt, ka atjaunojamā enerģija 2020. gadā veido 40% no kopējā bruto enerģijas galapatēriņa (lai arī 2005. gadā no atjaunojamajiem resursiem iegūtās enerģijas īpatsvars Latvijā jau bija 32,5 procenti un bija otrs augstākais rādītājs Eiropas Savienībā).
Nepieciešamās valsts subsīdijas tiek finansētas nevis no valsts budžeta, bet tā dēvētās obligātās iepirkuma komponentes (OIK) veidā - subsīdiju izmaksas jāsedz elektroenerģijas patērētājiem proporcionāli to enerģijas patēriņam. Ņemot vērā to, ka lielāko daļu no kopējā elektroenerģijas patēriņa rada rūpnieciskie ražotāji, tiem būtiski pieauga enerģijas izmaksas. Energoietilpīgākie ražotāji, piemēram, AS "KVV Liepājas metalurgs", AS "Valmieras stikla šķiedra", AS "Cemex" un AS "Latvijas Finieris" no pieauguma cieta visvairāk. Rezultātā AS "Valmieras stikla šķiedra" uzcēla jaunu rūpniecību ASV Džordžijas štatā, kur elektrība izmaksā 3,6 eiro centus par kilovatstundu, savukārt Latvijā izmaksas būtu aptuveni trīs reizes lielākas.
Protams, ka Latvijai ir jāievēro ES direktīvas. Dalība Eiropas Savienībā ir Latvijas nākotnes ekonomiskās attīstības stūrakmens. Tomēr varbūt nenāktu par sliktu dziļāk analizēt direktīvu ietekmi uz nacionālo tautsaimniecību - attīstot likumdevēja un izpildvaras pētniecisko kapacitāti un, kas ir vēl būtiskāk, veicinot ciešāku sadarbību ar sociāliem partneriem. Un kādreiz varbūt tos arī uzklausot.
[i] Michael Kaeding. (2006). Determinants of Transposition Delay in the European Union. Journal of Public Policy, 26(3), 229-253.