Aigara Graubas filmas "Rīgas sargi" pirmizrāde 11. novembrī Kongresu namā tika uzņemta ar sajūsmu. Prominentie viesi piecēlās kājās un aplaudēja, bet vēlāk daudzi atzina filmas lielo nacionālo nozīmi arī televīzijā un presē. Iespējams, ka gan tiem, kam "Rīgas sargi" patika, gan tiem, kam patika mazāk, dažas epizodes no filmas iespiedās atmiņā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Man tādas bija divas. Nakts vidū uz Dzelzs tilta Kārlis Ulmanis ar savu paziņu, filmas galveno varoni Mārtiņu, diskrēti iemalko šņabi. Ulmanis uz etiķetes ievēro vārdu "Sibirskaja", bet Mārtiņš tikai nopūšas: "Tik tālu mani aizveda streļķu ceļi!" Otra epizode bija simboliskā Lāčplēša un Melnā bruņinieka divkauja, kuru Mārtiņš ar dūrēm izcīna pret vienacainu vācieti baznīcas zvanu tornī. Šis nobeigums stipri atgādināja Alfrēda Hičkoka "Vertigo", turklāt, atminoties "Rīgas sargu" ievadu, kur Mārtiņš pastaigājas pa baznīcas jumta kori, šķita, ka arī viņa "lāča ausis", līdzīgi "Vertigo" varonim detektīvam Skotijam Fergusonam, slēpjas drosmē pārvarēt savu akrofobiju.

Abas epizodes man bija it kā atgādinājums par latviešu traģēdiju (sarkanie strēlnieki, alkoholisms, Ulmaņa nāve) un par nacionālās atmodas izredzēm. Piedevām tas bija arī atgādinājums, ka filmas var vispār kaut ko atgādināt, kā arī atgādinājums, ka vēsturiskas kara filmas ir ieprogrammētas atgādināt.

Bertolda Brehta lugā "Kaukāza krīta aplis" vienam no varoņiem uzdod viltīgu jautājumu: "Kāpēc cilvēki mīl savu valsti?", uz ko viņš, padomājis, atbild: "Tur maize un vīns vienmēr garšo labāk, tīkamāk smaržo gaiss, balsis skan skaļāk, debesis ir augstāk, bet zeme ir vieglāk minama!" Radniecīgus uzskatus attiecībā uz valsts kino nesen žurnālā Total Film pauda francūži, par savu patriotiskāko filmu izvēloties Žana Pjēra Ženē "Amēliju", un arī amerikāņi pārvarēja savas simpātijas pret nacionālajiem varoņiem, pirmajā vietā ierindojot Maikla Kērtiza "Kasablanku". Iepriekš gan Umberto Eko bija atzīmējis, ka "Kasablankai" šis gods pienākas, tika pateicoties "Marseljēzas" motīvam filmas sākuma titru laikā. Abas nekaitīgās filmas bija vienīgās starp lielo vairumu kara vēstījumu, kam cilvēki bija devuši priekšroku, neskatoties uz to, vai tie uzskatāmi par patriotiskiem, izglītojošiem vai propagandiskiem. Izvēle bija kritusi uz tām filmām, kurās pastāv konfrontācija – liberālā pasaule pret totalitāro, civilizācija pret barbarismu utt. – jautājums bija tikai par to, kura tauta (vai tās daļa) pret kuru.

Šāda attieksme vēlreiz apliecināja patiesību, kas atklājās jau agrīnās Holivudas laikā. Tur 20. gadsimta 20. gados lielākās studijas apvienojās kopīgam pētniecības projektam, lai noskaidrotu, kā veidot produkciju cilvēkiem, kas uz kino vispār neiet. Tika veikta milzīga aptauju kampaņa un, kā izrādījās, lielāko atsaucību guva uz ekrāna redzamās batāliju ainas, jo sevišķi tādas detaļas kā kareivis ar ieroci uzbrukumā, kareivis ar karogu, arī kara tehnikas demonstrējums – karakuģi un bruņuvilcieni. Projektā vēlāk iesaistījās arī Vašingtona, un tas tika neoficiāli iekļauts valdības Praktiskā patriotisma plānā. Cik noprotams, praktiskuma šajā plānā bija krietni par daudz, jo atsevišķi kinoteātri pirms filmām sāka atskaņot valsts himnu, bet reiz kāds ASV flotes jūrnieks pat nošāva vienu no skatītājiem ar trim šāvieniem mugurā tādēļ vien, ka nelaimīgais bija atteicies piecelties himnas dziedāšanas laikā. Publika par šo eksekūciju esot bijusi sajūsmā.

Līdz 30. gadu beigām Holivudā jau bija nostiprinājusies sistēma, kā veidot ideoloģiski precīzas kara filmas, un šī sistēma tādā vai citā veidā pastāv vēl joprojām. Tās pamatā ir kārtības un integrācijas rituālu sapludināšana. Pieņemot, ka pastāv Dieva, providences vai materiālistiskās determinācijas dota karalauka kārtība, kur pretī "savējiem" stājas "svešie", filmas skatītājam paredzēts sajust konkrētu psiholoģisku apdraudējumu. Kareivji uz ekrāna ideoloģiski nestabilā vidē cīnās pret ienaidnieku, kura pagātnes darbība un noģiedamie uzskati ir politiski, ētiski, nacionāli vai pat rasistiski atšķirīgi no tiem, kurus ar pēdējiem spēkiem aizstāv "savējie". Tomēr autori parūpējas, lai lielāko daļu ekrāna laika skatītājs atrastos pareizajā ierakumu pusē, kur vardarbīgu impulsu vietā (tos filmā realizē epizodes no ienaidnieka pozīcijām) uzsvars tiek likts uz nacionālu vienotību un komandas darbu, tādējādi atbrīvojot skatītāju no iepriekšējās apdraudējuma sajūtas. Arī galveno varoņu tēliem tika pievērsta īpaša uzmanība. Visbiežāk tie nav tipiski mačo savrupnieki kā Hamfrija Bogarta privātdetektīvi vai Klinta Īstvuda kovboji. Uzskaitot cīnītāja īpašības, bija svarīgi, lai viņš būtu iepriekš pieredzējis karadarbību, būtu praktisks, ideoloģiski nelokāms, mazliet skarbs, elitei nepiederošs, relatīvi zemas pakāpes virsnieks. Apmēram tāds kā Džona Veina atveidotais pulkvedis Deivijs Krokets filmā "Alamo" (1960). Pateicoties viņam, patriotisko filmu shēmai pielipa palama love it or leave it jeb vārdi, ar kuriem Krokets filmā iedvesmoja ASV kareivjus cīņā pret meksikāņiem. Dīvaina ir sakritība, ka tieši "perfektajam varonim" Veinam daudzi Holivudā pārmeta gļēvulību, kad viņš neatsaucās aicinājumam pieteikties brīvprātīgajos Otrā pasaules kara sākumā.

Otrais pasaules karš pierādīja visu iepriekš uzskaitīto pasākumu efektivitāti, jo tad, kad valdībai nācās meklēt papildus līdzekļus kara turpināšanai, patriotiskās filmas kļuva par vislabāko reklāmu milzīgajiem kara vērtspapīru tirgošanas un rekrutēšanas pasākumiem. Tādu lielo režisoru kā Džons Fords, Frenks Kapra, Viljams Vailers, Džons Hjūstons 40. gadu pirmās puses daiļrade pārsvarā sastāvēja no "lentēm", kuru mērķis bija kara attaisnošana un amerikānisma ideoloģijas atbalstīšana.

Bet, kad, piemēram, izrādījās, ka tas pats Džons Hjūstons 1946. gadā ir uzņēmis dokumentālo filmu "Lai top gaisma", kas kalpoja par pierādījumu, ka apmēram 500 tūkstoši karavīru ir atgriezušies no kara ar dziļām psiholoģiskām traumām, režisoram politbiroja garā palūdza filmu novietot "uz plaukta" līdz pat 1981. gadam.

Kopš kara laikiem nekas nav mainījies – producentam jāzina, kas nācijai nepieciešams, vēl krietni pirms pati nācija to nojauš. Piemēram, Holivudas "dārgākais" mūsdienu producents Džerijs Brukheimers rēķinājās, ka 2001. gads ir 60. gadadiena kopš amerikāņu dalības Otrajā pasaules karā: tapa kārtējā filma par 1941. gada japāņu uzbrukumu Pērlhārborai. Filmas pirmizrāde notika 2001. gada maijā, bet jau trīs mēnešus vēlāk Brukheimers kopā ar citiem lielajiem producentiem pārorientējās uz jaunu vēsturisko tematu. Par iemeslu tam bija vienkāršais aritmētiskais aprēķins, ka Pasaules tirdzniecības centra darbinieki 11. septembrī nedienēja ASV karaspēkā, un tādējādi bija divkārt vai pat trīskārt lielākā mērā upuri, salīdzinot ar tiem karavīriem, kas krita Pērlhārborā vai Normandijas krastā. Pēc 11. septembra notikumiem tika panākta ASV valdības vienošanās ar lielajām studijām par kino atbalstu valsts jaunajam ārpolitikas kursam. Tādi producenti kā Brukheimers, kurš radīja seriālu "E-Ring", lai reabilitētu Pentagona antiterorisma kursu ārvalstīs, tikai atkārtoja agrākus piemērus. Jau 1984. gadā Paramount Pictures slēdza līgumu ar Pentagona karaflotes nodaļu par to, kāda būs transportkuģu un militāro uzlidojuma ainu hronometrāža filmā "Top Gun" (1986), kura, starp citu, arī ir iekļauta ASV patriotiskāko filmu desmitniekā. Izrādījās, ka tādējādi armija centās iegūt papildus līdzekļus no valsts budžeta iznīcinātāju F-14 iegādei. Beigu beigās, pēc šī un visiem citiem smalkajiem peļņas aprēķiniem, tie paši patrioti 2003. gada Oskara ceremonijas laikā izsvilpa režisora Maikla Mora pret Bušu un karu Afganistānā vērsto kritiku, bet studija Miramax atteicās producēt viņa "atmaskojošo" projektu "9/11 pēc Fārenheita" – lai gan Mors izmanto viņu pašu paņēmienus, vien citā nometnē.

Pasaule ir daudz mantojusi no šīs Holivudas pieredzes patriotiskajā audzināšanā. Jaunajās valstīs tagad zina, ka papildus pilsoniskajai funkcijai tas ir arī labs bizness – kurš gan prasa lielus finansiālus ieguldījumus. Tās vienmēr izrādās visu laiku dārgākās savas valsts filmas, un es pieņemu, ka šis psiholoģiskais nosacījums patriotiskās filmas padara saistošas arī tiem, kas kinoteātrus neapmeklē vispār. Elmo Nuganens 2002. gadā uzņēma visu laiku dārgāko igauņu grāvēju "Vārdi marmorā", vāji samistrotu filmu par brīvības cīņām 1918. gadā (ironiski, ka "Rīgas sargu" autori to vēlāk atzina par savu iedvesmas avotu, lai gan vieni no galvenajiem neliešiem filmā bija tieši latviešu strēlnieki). Tajā pašā gadā Geza Beremenī uzņēma visu laiku dārgāko ungāru filmu "Vienotājs". Filma stāsta par ungāru brīvības centieniem 19. gadsimta vidū, un tās 7, 5 miljonus dolāru lielais budžets krietni pārsniedza Ungārijas nacionālajam kino piešķirto gada finansējumu. Arī mūsu pašu "Rīgas sargi" izrādījās visu laiku dārgākā latviešu filma.

Tomēr ieguldījumi atmaksājas, jo "jaunie" jau dažkārt nenojauš pat par vecāku nopelniem dziesmotajā revolūcijā, kur nu vēl par gadsimtu seniem brīvības cīņu līkločiem. Tā tagad ir posttotalitārās Austrumeiropas prioritāte – atgādināt savējiem nacionālo vēsturi, lai, kā teica Valdis Zatlers savā uzrunā 18. novembrī, neviens nedomā mīlestību pret valsti saņemt pa pastu kā avīzi, bet labāk pamēģina uzmeklēt to savā sirdī. Un kino, kā teica Ļeņins, arī ir darbs ar sirdi.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form