Diāna Hamkova: Bioētika un cilvēka cieņa  (1)

Terminu "bioētika" ir ieviesis amerikāņu onkologs Van Rensslers Potters, kurš ar šo kategoriju saprata jaunu zinātnes disciplīnu, kas sevī apvieno bioloģijas atziņas un cilvēciskās vērtības.[i] Van Renslers Poters aicināja humanitāro zinātņu pārstāvjus un biologus apvienot spēkus, lai nodrošinātu cilvēkiem cienījamus dzīves apstākļus. Viņš uzsvēra, ka "izdzīvošanas zinātnei jābūt ne tikai vienkārši zinātnei, bet gan tādai, kura sevī apvienotu divus svarīgus elementus - bioloģijas atziņas un vispārcilvēciskās vērtības". [..]

Bioētikas aizsākumi tiek saistīti arī ar gadījumu, kas norisinājās 20. gs. sešdesmitajos gados kādā no Sietlas (ASV) slimnīcām, kur tika uzstādīts pirmais dialīzes aparāts "mākslīgā niere". Ņemot vērā, ka tas bija vienīgais visā klīnikā, saasinājās izvēles probēma: kuram no pacientiem dot pieeju ierīcei. Ārsti kategoriski atteicās uzņemties atbildību lēmuma pieņemšanā un ierosināja izveidot komisiju no cienījamu personu loka. Šāds ārstu lēmums lika pārskatīt vienu no normām, kas ir iekļauta Hipokrāta zvērestā, proti, ka visi jautājumi, kuri ir saistīti ar pacienta ārstēšanu, atrodas ekskluzīvi ārstu kompetencē.[ii] Tā tika likti pamati atklātai diskusijai par ētikas principiem, kurā iesaistījās ne vien ārsti un zinātnieki, bet arī politiķi, baznīcas kalpotāji, juristi, žurnālisti un citi sabiedrības locekļi. [..]

Cieņa pret cilvēka autonomiju

[..] Mūsdienu pētījumi, kā arī zinātniskā, politiskā un ekonomiskā vide atklāj arvien jaunas problēmas, kas saistītas ar bioētikas izpratni un uzdevumiem.    

F. Fukujama tālredzīgi paredzēja, ka "nākotnē mēs iemācīsimies radīt cilvēkus, līdzīgi kā šobrīd to darām ar dzīvniekiem, tikai daudz zinātniskāk un efektīvāk, izvēloties, kādus gēnus nodosim bērniem".[iii] Patiesības labad jānorāda, ka eigēnikas konceptuālos pamatus licis jau Platons, kurš uzskatīja, ka laulībai jāveidojas uz mākslīgās atlases pamata, kas savukārt novedīs pie sugas pilnveidošanās. Lai sasniegtu šo mērķi, Platons aicināja valdnieku savā starpā pārot pašus cienīgākos, proti, augstākās raudzes (sugas) pilsoņus, savukārt tām savienībām, kuras var novest pie nevēlamu tipu iemūžināšanas, Platona skatījumā, jārada visi iespējamie šķēršļi.[iv] Z. Bžezinskis šajā kontekstā pamatoti pauž bažas, apgalvojot, ka var rasties sarežģījumi un jautājumi, ko politiskā plāksnē saprotam ar cilvēcisku būtni. Tradicionālā politiskās brīvības un vienlīdzības saikne, kas veido demokrātijas pamatu, veidojās no idejas, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, kā arī no pārliecības, ka cilvēka attīstības process savā būtībā ir egalitārs. Selektīva cilvēku uzlabošana, izmantojot ģenētiskos kodus, var novest pie iepriekš paustās idejas apšaubīšanas. Z. Bžezinskis pamatoti jautā: "Kas paliks pāri no vienlīdzības aksiomas, ja atsevišķu indivīdu intelektuālās un pat morālās īpašības mākslīgi tiks daudzkārtēji uzlabotas, salīdzinot ar citiem sabiedrības pārstāvjiem?"[v]

Tādējādi, ja cilvēkiem parādīsies reāla iespēja radīt ģenētisku paša vai cita indivīda kopiju, nākotnē būs jārisina fundamentāli jautājumi, kas skar cilvēka neaizskaramību un cieņu. Kaut arī minētās tehnoloģijas vēl pagaidām nav aprobētas praksē, tomēr ir virkne citu jomu (eitanāzija, audu un orgānu transplantaloģija, mākslīgā apaugļošana u.c.), kurās jautājums par cilvēcisko cieņu ir aktuāls jau šobrīd. Tā krievu tiesībspeciāliste N. Krilova pamatoti vērš uzmanību uz to, ka, no vienas puses, bioloģijas un medicīnas straujā attīstība ļauj risināt sociāli svarīgus jautājumus, bet, no otras puses, izraisa negatīvas sekas.[vi] P. Tiščenko, pievēršoties bioētikas jautājumiem, akcentē kādu būtisku niansi: ja indivīds veselības vai vecuma dēļ nespēj pilnā mērā atbilst savam augstajam statusam, viņa cieņas aizsargāšana ir vecāku, sabiedrisko organizāciju, aizbildņu un citu personu vai institūciju pienākums.[vii] Tieši šis fakts mūsdienu biomedicīnā iegūst īpašu nozīmi un satur vispārcilvēciskās cieņas principu. Neraugoties uz to, ka tas šķiet pašsaprotami, tomēr šā principa īstenošana bieži vien cieš neveiksmi. Cilvēciskās cieņas princips biomedicīnā prezumē to, ka:

1) katrs cilvēks ir cienīgs saņemt līdzjūtību. Tāpēc mūsdienu medicīnai ir jāgarantē katram indivīdam medicīniskās palīdzības minimums. Par cilvēka cieņu pazemojošu tiek atzīta jebkādu eksperimentu veikšana ar cilvēku, nesaņemot personas piekrišanu;

2) ir nepieļaujami pret cilvēkiem attiekties kā pret laboratorijas izmēģinājuma dzīvniekiem;

3) par cilvēka cieņu pazemojošu biomedicīnā tiek atzīta pieaugošā tendence cilvēka ķermeni (tai skaitā pēc nāves) vai tā daļas uzskatīt par preci - mantu, kuru var pārdot un nopirkt.[viii]

Tātad cilvēks nedrīkst uztvert sevi kā mantu, kuru var iztirgot, un cilvēkam nevajadzētu pieļaut šādu attieksmi pret sevi arī no sabiedrības puses.

Ģenētiskās manipulācijas un cilvēka cieņa

Ņemot vērā medicīnisko tehnoloģiju iespējas un veidus, cilvēka cieņa var tikt pazemota ar atšķirīgām manipulācijām. Vesels problēmu loks būtu attiecināms uz medicīnisko ģenētiku. Panākumi ģenētikā ir izraisījuši diskrimināciju pēc ģenētiskajām pazīmēm, nesankcionētu iejaukšanos cilvēka genomā. Veicot šāda rakstura darbības, paši zinātnieki apzinās savas rīcības iespējamās sekas, par ko liecina Ž. Dosē vārdi: "Jauno tehnoloģiju nesaprātīga izmantošana cilvēka ģenētikas jomā var novest pie katastrofālām sekām."[ix] Saskatot ģenētikas perspektīvas, tiek pamatoti akcentēts, ka tās iespēju izmantošanā jāņem vērā visu cilvēku intereses un morāle.[x] Jānorāda, ka Spānijas kriminālkodeksa 159. pantā noteikta atbildība par ģenētiska rakstura manipulācijām. No šīs normas izriet, ka ģenētiska iejaukšanās ir pieļaujama tikai gadījumos, lai veiktu ārstēšanu vai smagu slimību atvieglošanu.[xi] Par vienu no neviennozīmīgākajiem sasniegumiem ģenētikā atzīst dzīvu būtņu klonēšanu.

Mūsdienu kultūrā terminu "klonēšana" saista ar dzīvu organismu pavairošanas tehnoloģiju, kuras rezultātā no vienas šūnas rodas ģenētiski identa dzīva būtne. Ja mākslīgā apaugļošana cīnās par dzīvības rašanos un ar ģenētikas palīdzību mēģina risināt jautājumu par tās kvalitāti, tad klonēšanas aicinājums ir cīnīties par dzīvības ar noteiktiem raksturojošiem parametriem rašanos. Literatūrā klonēšana tiek definēta kā "aseksuāls reprodukcijas process, kura rezultātā tiek radīta identiska dzīva būtne jau esošai".[xii] Izšķir divus klonēšanas veidus - reproduktīvo un nereproduktīvo (terapeitisko) klonēšanu. Atšķirībā no reproduktīvās klonēšanas, proti, tādas klonēšanas, kas parasti beidzas ar jaunas dzīvas būtnes dzimšanu, terapeitiskā klonēšana parasti gūst kā mediķu un biologu, tā arī plašākas sabiedrības atbalstu. Terapeitiskās klonēšanas mērķis ir iegūt un pavairot embrionālās cilmes šūnas.[xiii]

Jānorāda, ka Eiropas Savienības harta par cilvēka pamattiesībām aizliedz vienīgi reproduktīvo klonēšanu. Atsevišķās valstīs likumdevējs ir paredzējis cilvēka klonēšanas aizliegumu krimināllikumā. Tā Francijas kriminālkodeksa[xiv] 511-1 un 511-18-1. pantā noteikta atbildība ne vien par reproduktīvo, bet arī par terapeitisko klonēšanu. Arī Gruzijā likumdevējs kriminālkodeksa 136. pantā ir ietvēris atbildību par ģenētiska rakstura manipulācijām ar cilvēku,[xv] savukārt Igaunijas Sodu kodeksa[xvi] 130. pantā noteikta atbildība par cilvēka klonēšanu, kā arī hibrīda vai himēriska cilvēka radīšanu. Embriju klonēšanas jautājums katrā valstī tiek risināts atšķirīgi. Eiropas Padomes Bioētikas konvencija nepieļauj cilvēka embrija radīšanu pētījumu veikšanai, savukārt tās papildu protokols, kurš pieņemts 1998. gadā, aizliedz cilvēka klonēšanu. Tai pašā laikā konvencija neaizskar pētījumus, kuri tiek veikti, izmantojot no cilvēka iegūtu bioloģisko materiālu, kā arī embrijus, iegūtus in vitro, kaut arī tā atrunā pētījumu aizliegumu, izmantojot embrijus, kas iegūti in vivo.[xvii] Cilvēka klonēšanas aizliegums ir spēkā ASV un arī Japānā, Šveicē likums aizliedz eksperimentus ar augli agrīnajās stadijās, Francijā ir atļauts strādāt ar jau radītām embrija cilmes šūnām un iegūt jaunas līnijas ar slima cilvēka orgānu un audu terapeitiskās klonēšanas mērķi. Beļģijā un Zviedrijā ir atļauti eksperimenti ar embrija cilmes šūnām ar mērķi veikt terapeitisko slima cilvēka šūnu klonēšanu, savukārt reproduktīvā klonēšana ir aizliegta. Indijā un Ķīnā aktīvi tiek veikti pētījumi, kā iegūt cilvēka embrija cilmes šūnas, kā arī tiek pētītas embrija cilmes šūnu iegūšanas iespējas no citiem bioavotiem.[xviii] Vācijā embrija tiesiskā aizsardzība ir viena no stingrākajām visā pasaulē. 1990. gadā Vācijā ar pārliecinošu balsu vairākumu tika pieņemts likums, kas faktiski aizliedza jebkādus embrionālus izmeklējumus, izņemot apaugļošanu, kurai sekos grūtniecība.[xix] Arī Igaunijas likumdevējs Sodu kodeksā ietvēris speciālu normu (131. pants), kurā kā vienu no kriminālsodāmām darbībām, kas apzīmētas kā nepienācīga apiešanās ar embriju, minēta cilvēka embrija radīšana ekstrakorporāli bez nolūka to pārnest dzemdē.[xx]

Pievēršoties cilvēciskās cieņas garantēšanai, jānorāda, ka Vācijas Konstitūcija, līdzīgi kā Latvijas Republikas Satversme, satur tiešu norādi, ka "cilvēka cieņa ir neaizskarama. To aizsargā valsts". Tomēr diskutabls ir jautājums, vai šī norma attiecas arī uz embriju? Vācijas Konstitucionālā tiesa šo jautājumu izvērtē, vadoties no tādas pozīcijas, ka tiesības uz dzīvību ir cilvēciskās cieņas būtības "dzīves bāze". Ko tad prezumē cilvēka cieņas aizsardzības garantija? Vācijas Konstitucionālā tiesa bieži šajā sakarībā izmanto formulējumu, kas balstās uz atziņu, ka cilvēka cieņa ir aizskarta, ja viņa personīgās īpašības tiek apšaubītas.[xxi] Lai arī šī interpretācija ir visai neskaidra, tomēr, neraugoties uz teorijā pastāvošajiem atšķirīgajiem viedokļiem, šis formulējums tika akceptēts kā tāds, kas satur cilvēciskās cieņas būtību. Atklāts tomēr paliek jautājums, vai embrijs mēģenē ir tiesīgs pretendēt uz cilvēcisko cieņu? Amerikāņu ārsts E. Hants savā laikā norādīja, ka apaugļota olšūna nav vienkārša šūnu masa. Šajā stadijā tā nelīdzinās nedz zieda pumpuram, nedz, vēl jo vairāk, dzīvnieka dīglim. Tā pilnīgi un absolūti ir cilvēciskas būtnes dzīvība, kurai ir tāda pati nozīme, kāda ir jaundzimušā, bērna, pusaudža vai pieauguša cilvēka dzīvībai.[xxii]

Līdz ar to varam secināt, ka cilvēks ir apveltīts ar cieņu, kura piemīt indivīdam ne tikai kā eksistējošam subjektam, bet tā ir attiecināma arī uz dažādām tā eksistences (vai stāvokļu) formām.

Vācijas Konstitucionālā tiesa, velkot paralēles starp dzīvības aizsardzību un cilvēciskās cieņas aizsardzību un uzskatot, ka cilvēka cieņa ir "galvenais konstitucionālais princips un demokrātiskās iekārtas pamatvērtība", pamatoti konstatēja: "Tur, kur eksistē cilvēka dzīvība, ir pamats runāt arī par cilvēcisko cieņu, un nav svarīgi, vai tiesību subjekts to apzinās un zina par šo faktu vai arī nē."[xxiii] Jānorāda, ka Vācijas Konstitucionālā tiesa īpaši ir akcentējusi, ka cilvēka cieņa ir pamats visām citām cilvēka pamattiesībām.[xxiv] Vairākās valstīs likumdevējs ir kriminalizējis noteiktas darbības ar embriju. Diemžēl mūsu Krimināllikumā šāda regulējuma nav. Un te jāpievienojas profesores V. Liholajas teiktajam, ka ierakstam pirms tam minētajos nacionālajos likumos nav juridiska seguma, jo nekāda atbildība nav paredzēta. Ņemot vērā aplūkojamā jautājuma nopietnību, kā arī to, ka cilvēka auglis ir potenciālais cilvēks, un arī šajā stadijā tas ir cilvēciskās cieņas nesējs, cilvēka embrija tiesību aizsadzība jānodrošina arī Krimināllikumā.[xxv]

Pievēršoties cilvēku klonēšanai, jānorāda, ka baznīca šajā jautājumā ieņem visai nosodošu pozīciju. Patriarhs Aleksejs II akcentē, lai izaudzētu klonu, ir nepieciešama sieviete, turklāt nevis jebkura sieviete, bet gan sieviete grūtniece, jo tikai šāds organisms ir derīgs bērna iznēsāšanai. No grūtnieces organisma tiek izņemts viņas pašas mazattīstītais auglis, kurš tiek aizvietots ar citu - vajadzīgo klonēšanai. Aplūkotās procedūras rezultātā aizvietotais auglis iet bojā. Turpinot klonēšanas procedūras kritiku, tiek norādīts, ka jauna organisma radīšanas mērķis dažkārt ir kaut kādu bioloģisku vielu iegūšana, kuras nepieciešamas pētījumu veikšanai vai citu pasūtītāja vajadzību apmierināšanai.[xxvi] "Lai kādi arī būtu cilvēka klonēšanas mērķi, vieni cilvēki tiks nomirdināti citu cilvēku - "izredzēto" - vajadzībām". Baznīcas pārstāvji paliek uzticīgi uzskatam, ka cilvēka dzīvei ir sakrāla nozīme, katrs indivīds radīts kā unikāla personība. Tāpēc kristīgā ētika uzstāj, ka visas eigēnikas formas, ieskaitot manipulācijas ar cilvēka ģenētisko materiālu, izņemot vienīgi terapijas nolūkos, tikumiskā ziņā ir atbaidošas un savā būtībā ir cilvēka cieņu pazemojošas.

[i] Potter V.R. Bioethnics for Whom? The Social Responsibility of Scientists. Annals of the New York Akademy of Science. 1972. Vol. 116, p. 200.-205. Citēts pēc: Балакирев Н.А, Барабаш Б. (Польша), Колдаева Е.М, Рекиля Т (Финляндия), Симанов А.Л., Трапезов О.В., Тютюнник Н.Н., Хансен С.В. (Дания), Харри М. (Финляндия). Лабиринты Биоэтики.

http://www.philosophy.nsc.ru/journals/philscience/6_99/06_Lab.htm (aplūkots 12.12.2009.).

[ii] Юдин Б. Зарождение биоэтики. http://www.sciam.ru/2006/9/bioetica.shtml (aplūkots 12.12.2009.).

[iii] Фукуяма Ф. Наше постчеловеческое будущее: Последствия биотехнологической революции. Перевод с английского М.Б. Левина, Москва: Издательство ACT, ЛЮКС, 2004, c. 127.

[iv]Трубецкой Е.Н. Труды по философии права. СПб. [b.v.]: РХГИ, 2001, c. 457-459.

[v] Бжезинский Зб. Выбор. Глобальное господство или глобальное лидерство. Пер. с англ. Москва: Международные отношения, 2004, c. 264.

[vi] Крылова Н.Е. Некоторые уголовно-правовые проблемы применения современных биомедицинских технологий. Российский ежегодник уголовного права №. 2. 2007. Под ред. д-ра юрид. наук проф. Б.В. Волженкина, Юридическая книга, 2008, c. 187.

[vii] Тищенко П.Д. Что такое биоэтика? http://www.ethicscenter.ru/biblio/tisch_2.htm (aplūkots 12.12.2009.).

[viii] Пациент. http://www.krugosvet.ru/articles/106/1010606/1010606a1.htm (aplūkots 12.12.2009.).

[ix] Доссе Ж. Научное знание и человеческое достоинство. Курьер ЮНЕСКО, 1994, c. 5.

[x] Nature Genetics  28, 297 - 298 (2001) Defining a new bioethics. http://www.nature.com/ng/journal/v28/n4/full/ng0801_297.html  (aplūkots 12.12.2009.).

[xi] Spānijas kriminālkodekss. Liholaja V. Kriminālatbildība Spānijā un Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2002.

[xii] Cezary M. Klonowanie czlowieka w pracach Unii Europejskiej. http://www.retina-forum.pl/pdf/klon19.pdf  (aplūkots 12.12.2009.).

[xiii] Ibid.

[xiv] Уголовный кодекс Франции. Санкт- Петербург: Юридический центр Пресс, 2002.

[xv] Уголовный кодекс Грузии. Санкт- Петербург: Юридический центр Пресс, 2002.

[xvi] Sodu likums. Krastiņs U., Liholaja V. Salīdzināmās krimināltiesības. Igaunija. Latvija. Lietuva. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 388. lpp.

[xvii] Юдин Б.. Возможности современной медицины и биологии ставят перед человечеством ряд сложных вопросов этического и правового характера http://www.sciam.ru/2006/9/bioetica.shtml (aplūkots 12.12.2009.).

[xviii] Эмбриональные стволовые клетки: фундаментальная биология и медицина. Репин В.С., Ржанинова А.А., Шаменков Д.А. http://lechebnik.info/501/10.htm (aplūkts 12.12.2009.).

[xix] Gesetz zum Shutz von Embryonen - EschG vom 13 December 1990.-BGBI, 1, 2748. Citēts pēc: Рерихт. А.А. Биоэтика и права человека. Научные исследования. Современное медицинское право. Сборник научных трудов. Москва: ИНИОН, 2003, c. 233, 235.

[xx] Sodu kodekss. Krastiņš U., Liholaja V. Salīdzināmās krimināltiesības. Igaunija, Latvija, Lietuva. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004.

[xxi] BwefGE 50, 166 (175). Citēts pēc: Рерихт. А.А. Биоэтика и права человека. Научные исследования. Современное медицинское право. Сборник научных трудов. Москва: ИНИОН, 2003, c. 239.

[xxii] Павленко И. Безмолвный крик. Здоровье. 1992, № 1, c. 17.

[xxiii] BwefGE 39, 1 (41), 88, 203(252), Citēts pēc: Рерихт. А.А. Биоэтика и права человека. Научные исследования. Современное медицинское право. Сборник научных трудов. Москва: ИНИОН, 2003, c. 240, 241.

[xxiv] Smith C. More Disagreement Over Human Dignity: Federal Constitutional Court's Most Recent Benetton Advertising Decision. http://www.germanlawjournal.com/print.php?id=278 (aplūkots 10.02.2009.).

[xxv] Plašāk par nedzimušas dzīvības aizsardzību: Liholaja V. Bioētika un krimināltiesības. Latvijas Universitātes raksti, 740. sējums. [B.v.]: Latvijas Universitāte, 2008., 7.-27. lpp.

[xxvi] Патриарх Алексий II из интервью для журнала "Русский дом". Клонирование человека противоестественный отбор. http://www.pravoslavie.ru/jurnal/010303103653 (12.12.2009.).