Pirms teikt jebko citu – 16. marta norises Rīgas centrā jau ilgstoši ir izteikts mediju notikums. Tā vēsta manis pirms četriem gadiem rakstīta publikācija šajā pašā portālā "Delfi". Diemžēl nekādā veidā necentīšos iepriekš rakstīto apstrīdēt. Raugoties uz ikgadējiem notikumiem šajā datumā, ir skaidrs, ka pasākums pie Brīvības pieminekļa primāri ir nepieciešams dažādiem politiskajiem aktīvistiem savu vai naudas devēju mērķu sasniegšanai, bet Otrā pasaules kara un tā veterānu pieminēšana jau pasen ir atvirzījusies otrajā plānā. Ja nepieciešams vēl kāds pamatojums šai tēzei, tad katrs interesents arī šogad var pamēģināt aprēķināt triju grupu – gājiena dalībnieku, drošības nodrošinātāju un mediju pārstāvju – savstarpējo skaitlisko attiecību Brīvības pieminekļa pakājē. Pēc tam salīdzinājumam to pašu var izdarīt Lestenē.
Atšķirībā no iepriekšējā mēģinājuma šī raksta nozīmīgākais mērķis gan nav norādīt uz pasākuma formu, bet gan akcentēt veidus un iemeslus, kādos šis 'notikums' nodarījis un turpina nodarīt būtisku kaitējumu Latvijas tēlam. Šī kaitējuma nodarīšana, bez mazākajām šaubām, ir mērķtiecīga un organizēta. Ierastie šie pasākuma varoņi (ne jau leģionāri, saprotams) – Josifs Korens, Tatjana Ždanoka un citi domubiedri – nav laiduši garām ne mazāko iespēju norādīt uz mazākumtautību problēmām un, vēl jo vairāk, šķietamu nacistiskas/fašistiskas (atkarībā no auditorijas) ideoloģijas un politiskās sistēmas atdzimšanu Latvijā. Šie ļaudis ir ļoti precīzi pamanījuši Otrā pasaules kara un konkrēti – holokausta nozīmi tā dēvētās "vecās Eiropas" vērtību hierarhijā.
Pavisam vienkārši – pēckara Eiropa, kurai, domājams, joprojām tiecamies un vēlamies piederēt, tika būvēta ar primāru mērķi nepieļaut vēl vienu iznīcinošu karu un kaut vai mēģinājumu pilnībā iznīcināt kādu sociālu grupu. Laikam ejot, uzsvari Eiropas kopatmiņā pārvirzījās no pirmā uz otro, 20. gadsimta vidū 'veco eiropiešu' kolektīvās atmiņas centrā kara vietu ieņēma tieši genocīda nepieļaujamība. Bet jebkurā gadījumā idealizētajā eiropiešu vērtību kodolā šajā laikā ir bijušas indivīda tiesības un iecietība pret dažādību, ko 'nekad vairs' nedrīkst pakārtot kādiem sistēmiskiem uzlabojumiem un abstraktām progresa idejām. Pamatojums šo prioritāšu savstarpējai neapmainīšanai vietām ir nacistiskā rasu genocīda piemērs, bet to simbolizējošais ļaunums – Hitlers un viņa iedibinātais nacionālsociālistiskais režīms.
Mūsu platuma grādos, lai gan kopumā saprasta vai vismaz apjausta, šī ideja tomēr nekad nav bijusi tik pašsaprotama kā tālāk uz Rietumiem. Mūsu kopatmiņas priekšplānā vienmēr bijis cits ļaunums ar citiem tēliem un nedaudz citiem uzsvariem. Šis citādais skatījums uz pagātni vairākkārt flirtu ar nacionālsociālisma 20. gadsimta mantojumu Latvijas publiskajā telpā padarījis pieļaujamu vai vismaz pieļaujamāku nekā daudzviet Rietumeiropā. Diemžēl, lai kā arī uz šo jautājumu neparaudzītos un lai cik skrupulozi neiedziļinātos mums šeit tik acīmredzamajā leģionāru dienas kontekstā, 'tajā pasaulē', kurai mēs tiecamies piederēt, vismaz tuvākajā laikā neviens nesapratīs karogotu soļošanu par godu Hitlera armijā karojošajiem.
Turklāt 'šī pasaule' ne reizi vien ir pamācoši un nepārprotami norādījusi – mums izdevīgā ekonomiskā saprašanās paredz arī mums dažkārt ne pilnīgi pašsaprotamo vērtību apguvi. Latvijas joprojām aktuālajos centienos NEnostiprināties otrā ātruma vai perifērajā Eiropā, iespējams, ir būtiski mazināt norādes, kas nepārprotami vēsta: "Mums jūsu vērtības nav saprotamas un mēs tā īsti netaisāmies tās respektēt!" Manuprāt, aptuveni tā mūsu draugiem no 'vecā kontinenta' varētu izskatīties latviešu soļošana 16. marta pasākumā. Lai gan par savu pozīciju dažkārt tiešām ir būtiski pacīnīties un tas attiecas arī uz mūsu pagātnes precīzāku izpratni Eiropas Rietumu pusē, šis nepārprotami nav tas gadījums un forma, kādā to būtu vērts vai vajadzētu darīt. Leģionāru dienas vēstījums tādās izpausmēs, kā tas tiek mediēts ārvalstīs, mūs nepārprotami nostāda Eiropas vērtību citādi izprotošajā 'vecā kontinenta' daļā. Bet – īpaši būtiski tikai ekonomikas mērvienībās domājošajiem – tas savukārt mūs krietni pietuvina citiem nevēlamiem statusiem kā, piemēram, iepriekš minētajai zemāka ātruma vai nomales Eiropai.
Daudzi jo daudzi gājiena dalībnieki, tai skaitā tiešām traģisku likteni piedzīvojušie karavīri un viņu tuvinieki, protams, var pamatoti apgalvot, ka viņi 16. marta gājienu pie Brīvības pieminekļa uzskata par piemiņas pasākumu un tajā piedalās ar totalitārismu nosodošiem saukļiem un latviešu leģionāru pieminēšanas motivāciju. Tomēr pasākuma dalībnieki un atbalstītāji arī nevar un nedrīkst neapzināties, ka šādi viņi veido platformu dažādiem radikāļiem, kas var soļot tajā pašā gājienā ar pilnīgi citiem lozungiem un vēstījumiem. Turklāt vēl kādai citai – ietekmīgākai – grupai Hitlera padotībā karojušo un to atbalstītāju karogotais gājiens dos kārtējo iespēju šo notikumu ierāmēt tā, lai jebkuram rietumniekam ar šī mediju notikuma starpniecību atkal varētu iebakstīt acī: "Redziet, šeit Latvijā ir citas vērtības, kas būtiski atšķiras no jūsējām!"
Šā gājiena jau tradicionālie, publiskie un skaļie opozicionāri Otrā pasaules kara traģēdijas nozīmību šā brīža Rietumu morāles horizontā apzinās tiešām labi. Tieši tādēļ kopš pasākuma nokļūšanas mediju dienaskārtību priekšplānā virkne prokremlisku aktīvistu visdažādākajos veidos – tostarp skaļos protestos, izprovocētos policijas arestos, holokausta upuru attēlu izstādēs, starptautisku konferenču rīkošanā, grāmatu atvēršanā – ir centušies pievērst iespējami daudz ārvalstu uzmanības tam, ka Latvijā it kā tiek popularizētas nacistiskas idejas un piekoptas šim režīmam atbilstošas prakses. Retorika, kuras centrālais vēstījums "Latvija ir fašistiska valsts", no Krievijas Federācijas puses ar dažādu satelītorganizāciju starpniecību (redzamākā no tām ir Latvijas Antifašistiskā komiteja) īpaši agresīva kļuvusi kopš 2013. gada. Savukārt kopš Krimas aneksijas arvien acīmredzamāk pret Latviju un Ukrainu vērstie propagandas vēstījumi pārklājušies.
Par to, ka šī nots no prokremlisko ideju skandinātājiem neizzudīs, nevajadzētu šaubīties. Pavisam nesen, 20. februārī, Eiropas Parlamentā noorganizētā diskusijā ar zīmīgu nosaukumu "Politiskā vajāšana Baltijas valstīs" Tatjana Ždanoka apgalvoja: "Mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka krievi un krieviski runājošie [Latvijā] ir tādā pašā situācijā kā ebreji pirms Otrā pasaules kara. Mēs tiekam sodīti". Lai arī cik daudzās izpratnēs šis izteikums būtu nepatiess un nekorekts, Ždanokas kundzei šī pozīcija ir politiskās darbības neatņemama sastāvdaļa. Jautājums varētu būt, vai mums pārējiem nevajadzētu darīt visu iespējamo, lai šādiem izteikumiem nesagatavotu iespaidīgu skatuvi, nu, piemēram, ikgadējo 16. marta gājienu pie Brīvības pieminekļa. Ždanoka, Korens un viņiem līdzīgie, bez šaubām, ciniski izmanto šo situāciju, bet būtiski ir tas, ka viņi to nerada. Viņi tikai izdara visu iespējamo, lai šo pasākumu iespējami plaši 'noreklamētu'. Pasākums ir greizs pats par sevi. Nemānisim sevi, tas nav leģionāru piemiņas pasākums.Vismaz ne tas, kas notiek pie Brīvības pieminekļa.
Tas ir karogots gājiens par godu Hitlera armijā karojošajiem. Piemiņas vai sēru diena? Piedodiet, tukšas pļāpas. 16. marts ir militāras uzvaras diena, militāru panākumu diena. Hitlera armijas sastāvā. Ja gribam pieminēt leģionāru sūro likteni, tad to varētu darīt, piemēram, piespiedu mobilizācijas dienā. Tā tiešām bija traģēdija. Vienas augstienes iekarošana nebija. Mēs, latvieši, nekad nesapratīsim Uzvaras dienas svinības, bet pat tās tiek rīkotas kara noslēguma dienā, un tas ļauj apgalvot, ka tiek svinēts kara noslēgums. 16. marts savukārt ir militāru panākumu diena. Lai kāda bijusi motivācija, šie panākumi gūti Hitlera pusē. Tas ir tas pats Hitlers, kurš ir galvenais atbildīgais par genocīdu. Mēs nekad neiestāstīsim pēckara pasaulē uzaugušam eiropietim, ka šis pasākums ir, tā teikt, OK. Sajūtai, ko latvietis piedzīvo, redzot 9. maiju Pārdaugavā, vajadzētu palīdzēt to saprast.
Diezin vai mūsu nacionāli noskaņotie spēki nesaprot sekas, ko rituālais gājiens uz Brīvības pieminekli rada Latvijai. Domājams, saprot, bet laikam jau vēl labāk viņi saprot to, ka bez šādu jautājumu aktualizēšanas tas jau būtu cits politiskais spēks, kuram vismaz daļa elektorāta jāmeklē citur. Pavisam vienkāršs atgādinājums – viss šis mediju tracis ap 16. martu 1998. gadā aizsākās tāpēc, ka datumam tika piešķirts valstiskas nozīmes statuss. Lai gan tas drīz vien tika atcelts, 'mediju notikums' bija radīts un līdz tam nekādu būtisku kaitējumu valsts tēlam nenodarījušais pasākums ieguva starptautiskas uzmanības vērta skandāla statusu. Šajā kontekstā nacionālās apvienības rosinājums 16. martu atkārtoti iekļaut oficiāli atzīmējamo dienu sarakstā ir vismaz 'interesants'.
Vienlaikus ir neiespējami nepamanīt, ka vairākas valsts institūcijas ilgstoši ir krietni nopūlējušās, lai situāciju normalizētu un novērstu jebkādas eskalācijas draudus. Piemēram, sabiedriskie mediji jau vairākus gadus 16. martā ir centušies veidot citu dienaskārtību, kuras centrā ir daudz izteiktākā piemiņas noskaņā rīkotais pasākums Lestenē, nevis skandāli Rīgas centrā. Arī citi mediji ik pa laikam centušies skaidrot šīs dienas ģenēzi, politizāciju un potenciālos draudus. Papildus tam pat valsts institūciju kritikai tik pateicīgajā laikmetā būtu grūti apstrīdēt to, ka atbildīgajām iestādēm ar dažādu pasākumu kopumu ir izdevies novērst būtiskus ekscesus, kuru potenciāls nu jau divas desmitgades ir bijis augsts.
Ja sākotnēji šie pasākumi tika organizēti ar specdienestiem tradicionālākām metodēm, tad pēdējos gadus Drošības Policija jeb šobrīd Valsts drošības dienests ir aktīvi komunicējis ar sabiedrību, informējot to par riskiem un draudiem, jo īpaši – veidiem, kādos ar Krievijas Federācijas pastarpinātu finansējumu tiek organizēta un atbalstīta Latvijas diskreditācija. Papildus tam virkne saskaņotu valsts iestāžu darbību, tai skaitā "melnā saraksta" papildināšana,ii izmaiņas normatīvajos aktos,iii pretēju uzskatu paudēju nošķiršana, kā arī preventīva un koordinēta rīcība pasākumu laikā ir nodrošinājušas tādus secinājumus, kādu VP Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Artis Velšs izteica 2017. gadā, proti: "Varam konstatēt, ka sabiedrība ir iemācījusies ievērot citu cilvēku tiesības brīvi paust savu viedokli".iv Laikā, kad valsts kā institūts kritis vismaz daļējā vox populi nežēlastībā, būtiski atgādināt, ka sabiedriskās kārtības nodrošināšana ir viena no valsts būtiskajām funkcijām, kas 16. marta kontekstā līdz šim īstenota atzīstami, un publiskā informācija liecina, ka arī šogad atbildīgās institūcijas ikgadējam pasākumam un tā riskiem gatavojas atbildīgi, pārdomāti un koordinēti.v
Bet tā ir cīņa ar sekām! Lielā mērā problēma pastāv tieši tāpēc, ka šobrīd neeksistē efektīvi institucionāli mehānismi tās risināšanai. Tā vietā vairākas valsts iestādes birokrātiski, atbilstoši sev burtiski deleģētajām funkcijām 'lielos vilcienos un mazos vagonos' visiem spēkiem cenšas mazināt jau radīto kaitējumu. Salīdzinoši mazi resursi tiek likti lietā, lai mēģinātu radīt izpratni par problēmas būtību. Tik ilgi, kamēr mēs necentīsimies arī nedaudz paškritiski saprast 16. marta problemātiku, virkne valsts iestāžu turpinās darīt neizbēgami nepieciešamo un apkarot neizpratnes raisītos rezultātus – mobilizēt milzīgus finansiālos un cilvēkresursus kārtības nodrošināšanai un cīņai ar Latvijas tēlam radītajām blaknēm jeb strebt 'bāleliņu' sastrādāto. Tas, ka birokrātiska darbošanās, nemēģinot saskatīt plašāku kontekstu, var radīt ļoti, ļoti bēdīgas sekas, ir viena no holokausta pieredzes būtiskām mācībām, kas, protams, ne bez deformācijām, bet ir pēckara Eiropas intelektuālais kods. Bet mēs te gan holokaustu, gan tā mācības lielākoties esam bijuši gatavi apgūt tikai skarba politiska spiediena iespaidā un, piedodiet vēlreiz, īsti sapratuši tā arī neesam. 16. marta publiskās norises tam ir visredzamākais piemērs.
Balstoties tā dēvētās Rietumu patērniecības pasaules pieredzē, deviņdesmito gadu vidū komunikācijas pētnieki Daniels Dajans (Dayan) un Elija Katcs (Katz) secināja, ka mediju notikumi pārtrauc ikdienas komunikatīvo rutīnu un darbojas kā sava veida "mediju brīvdienas". Ne tādā nozīmē, ka mediji neatnāk uz darbu. Tieši pretēji – tie uzaicina auditoriju tajās piedalīties, tādējādi iesaistot cikliskā, ritualizētā un performatīvā notikumā.vi Pieejas kritiķi norādījuši, ka šie pasākumi var kalpot dažādiem mērķiem – ne tikai vienotas apziņas veidošanai, bet arī sabiedrības šķelšanai. Nav jāpiemīt nekādām pārdabiskām spējām, lai secinātu, ka jau divas desmitgades vērojamie notikumi 16. martā pamatā pilda otro – sabiedrību šķeļošo un valsti diskreditējošo – funkciju.
Sasprindzinājuma novēršanai ilgtermiņā nepieciešama arī labāka vispārēja šī notikuma kontekstuāla apzināšanās, kas tostarp ietver bezkaislīgu paraudzīšanos uz pasākumu veidotāju motivāciju, tā reālajām sekām un pats galvenais, kā tagad aktuāli sacīt – 'patiesajiem labuma guvējiem'. Atgriežoties pie virsraksta, jānorāda, ka raksta būtība liecina, ka 16. marts jau nemaz 'nenāk', bet to 'atved'. Raugoties pagātnē, šķiet gandrīz droši, ka šie 'vedēji' savus rīcības modeļus vismaz tuvākajā laikā kardināli nemainīs. Visu pārējo Latvijas iedzīvotāju interesēs būtu censties nodrošināt, lai sabiedrību šķeļoši un provocējoši darboņi varētu izpausties mūsu valstij un tās tēlam iespējami nekaitīgi. Eiropiešu vērtībām tik nozīmīgais Aristotelis savulaik esot uzskatījis, ka tikums ir mērenība jeb tiekšanās pēc vidusmēra. 16. marta kontekstā tas nozīmētu nenonākšanu kādas puses radikāļos, kas mums to 'atved' nevis piemiņas pasākuma, bet skandaloza mediju notikuma formā.
i Bērziņš, D. (2015, 15. marts). 16. marts – mediju notikums. Delfi.lv. Sk.: https://www.delfi.lv/news/versijas/didzis-berzins-16-marts-mediju-notikums.d?id=45693980.
ii Barisa-Sermule, L., LSM.lv ziņu redakcija, Klūga, M., Roķis, K., Kalve, I. (2016, 16. marts). Policija: 16. marts aizvadīts mierīgi; Kozlovskis pieļauj Filipsu iekļaut melnajā sarakstā. LSM.lv. Sk.: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/policija-16.-marts-aizvadits-mierigi-kozlovskis-pielauj-filipsu-ieklaut-melnaja-saraksta.a173947.
iii LSM.lv ziņu redakcija, Fridrihsone, M., Miksons, K. (2017, 16. marts). Leģionāru piemiņas gājiena laikā aizturēti pieci cilvēki. LSM.lv. Sk.: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/legionaru-pieminas-gajiena-laika-aiztureti-pieci-cilveki.a228348/.
iv Bērziņa, S. (2017, 17. marts). Bez masveida protestiem. Diena. 5. lpp.
v Delfi.lv. (2019, 13. marts). Leģionāru piemiņas dienas pasākumu norisi grūti prognozēt, saka Ķuzis. Delfi.lv. Sk.: https://www.delfi.lv/news/national/politics/legionaru-pieminas-dienas-pasakumu-norisi-gruti-prognozet-saka-kuzis.d?id=50901791.
vi Sk.: Dayan, D., Katz, E. (1995). Media Events. The Live Broadcasting of History. Cambridge: Harvard University Press.