Latvijas basketbols neticami īsā laikā no lieliskām pozīcijām un šķietami brīnišķīgām nākotnes prognozēm – jauniešu izlašu panākumi, Latvijas basketbolistu karjeras nepieredzēti augsta līmeņa klubos, lielo izlašu nenoliedzami milzīgais potenciāls, sieviešu klubu basketbola renesanse – ir nonācis teju līdz katastrofai, kuras spilgtākā izpausme ir straujš jaunatnes izlašu regress un abu tik nenoliedzami daudzsološo valsts izlašu izgāšanās kvalifikācijas cīņās.

Tas savukārt nozīmē, ka šīs paaudzes starptautiskajā arēnā tā arī neko grandiozu nesasniedza. Vēl vairāk, pat tā īsti nekvalificējās cīņā par iespējamajiem sasniegumiem. Pēc nonākšanas šādā nulles punktā atliek tikai darīt iespējamo, lai saprastu, kā un kāpēc tas ar Latvijas basketbolu varēja notikt un notika?

Sporta pasaulei, Latvijas basketbola videi un acīmredzot cilvēcei kā tādai ir raksturīga slīgšana neprecīzā, aptuvenā, vienlaikus spilgtā un līdzības raisošā valodā. Kaut kur starp sportistiem un žurnālistiem rodas realitāte, kurā uzvar tie, "kuri šodien vairāk gribēja", "kuru mestās bumbas grozi labāk pretī ņem" un "kuriem šoreiz smaidīja veiksme".

Šādi izteikumi nav galīgi aplami, taču tie liecina par sarežģītu daudzfaktoru procesu analīzes aizstāšanu ar vispārzināmām klišejām. Tām ir sava vieta. Kā tik izšķirīgajā atlases cīņā pret Bulgāriju sacīja spēles komentētājs: "Bumba negrib krist grozā". Jauks, alegorisks un pats galvenais – auditorijai saprotams secinājums par laukumā notiekošo. Šādai valodai gan nav vietas mēģinājumos saprast un skaidrot to katastrofu, kas piemeklējusi Latvijas basketbolu.

Latvijas basketbolam un izlasēm pietuvināti cilvēki itin bieži neveiksmes ir skaidrojuši kā nepārvaramu varu, neveiksmīgu apstākļu sakritību kopumu vai gluži vienkārši laimes mātes novēršanos. Tai pašā laikā sporta industrija un ne mazākā mērā basketbols arvien skaidrāk balstās sistēmiskā, iespējami precīzā un detalizētā, kā arī aizvien apjomīgākā un daudzveidīgākā datu un pieņemto lēmumu analīzē.