Lai atrisinātu pretrunas un iegūtu uzticamu informāciju un secinājumus, pašvaldība izlēma lūgt Beļģijas zinātniekiem izveidot starptautisku pētnieku grupu, lai tā izvērtētu situāciju un ieteiktu, kā pašvaldībai rīkoties turpmāk. Šā gada novembra nogalē starptautiskā pētnieku grupa tikās, lai apskatītu kādreizējās karagūstekņu nometnes teritoriju un pieminekli, vērtētu situāciju, apspriestos un pieņemtu lēmumu. Pēc divu dienu kopīga darba 15 temata eksperti no Beļģijas, Vācijas, Lielbritānijas, ASV, Zviedrijas un Latvijas vienojās par ieteikumu pieminekli pārvietot. Pētnieku grupas ziņojuma pilns teksts lasāms šeit.i
Zinātnieku grupa arī aicināja lēmumos par pieminekļa tālāko likteni balstīties un ņemt vērā ne tikai iesaistīto pušu intereses, bet arī neatkarīgu ekspertu, tas ir, zinātnieku, viedokļus. Svarīgi, ka pētnieku grupa ne tikai secināja, ka piemineklis noklusē būtisku vēstures daļu un neidentificē noziedzniekus, bet arī norādīja, ka Zedelgemas jaunbūvju ciematiņa nomalē ievietotais piemiņas objekts var kalpot par platformu neonacistu un citu ekstrēmistu aktivitātēm.
Kāpēc vietējiem aktīvistiem un pašvaldības deputātam savulaik šķita interesanti Zedelgemas pilsētas nomalē, 3 km no kādreizējās karagūstekņu nometnes, jaunbūvju zonā izveidot pieminekli "Latvijas stāvstrops brīvībai", nav nemaz tik viegli iztēloties, bet projekts tika īstenots.ii Nepieciešamo simts tūkstošu eiro finansējumu vienādās proporcijās nodrošināja Zedelgemas pašvaldība un Latvijas Okupācijas muzejs, kas līdzekļu iegūšanai organizēja publisku ziedojumu kampaņu. Cik lielā mērā muzejs izvērtēja sadarbības partneru negaidīto interesi godināt latviešu neatkarības centienus un leģionāru piemiņu, būtu jautājams par projektu atbildīgajām personām.iii
Problēma
Būtiskākā ar pieminekli saistītā un tajā neidentificētā problēma ir tā, ka Zedelgemas nometnē atradās ne tikai mobilizētie "latviešu leģionāri", bet arī tie brīvprātīgie, kas dažādu bruņotu formējumu sastāvā piedalījās civiliedzīvotāju masveidīgā un sistemātiskā iznīcināšanā. Nacistiskās okupācijas laikā, jo sevišķi intensīvi 1941. gada otrajā pusē, visā Latvijas teritorijā norisinājās rasistiski un eigēniski motivēta civiliedzīvotāju – Latvijas ebreju, romu, cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem un citu upuru – masveida slepkavošana. Viskonsekventāk un sistemātiskāk nacisti organizēja ebreju vajāšanas, kuru rezultātā Latvijā tika nogalināti 70 tūkstoši jeb teju 99% no tobrīd okupētajā Latvijas teritorijā ieslogotajiem un nacistu nāvei nolemtajiem Latvijas ebrejiem, kā arī vairāk nekā 20 tūkstoši no Rietumeiropas deportēto ebreju.iv
Ārkārtējo traģēdiju, kuras ietvaros, nošaujot bedru malās un aprokot masu kapos, Latvijas teritorijā tika nogalināti vairāk par 90 tūkstošiem civiliedzīvotāju, tostarp bērni un sirmgalvji, vēl skaudrāku padara fakts, ka šajā masu slepkavošanas ārprātā dažādās lomās piedalījās arī vietējie iedzīvotāji. Daļa no kolaboracionistiem un noziedzniekiem vēlāk tika nodarbināti arī iedzīvotāju slepkavošanā ārpus Latvijas robežām, piemēram, Baltkrievijas teritorijā. Latviešu vienības arī piedalījās Ļeņingrādes (Ļeņingradas – red.) blokādē, kur gāja bojā simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju un ko vācu historiogrāfija mūsdienās vērtē kā kara noziegumu.
Ja holokausta traģēdija, pateicoties valstiski un sabiedriski veicinātai pieminēšanas politikai un tematikas atainojumam populārajā kultūrā, arvien biežāk nonāk Latvijas sabiedrības uzmanības lokā (sevišķi tas attiecas uz glābēju tematiku), tad vietējo iedzīvotāju līdzdalības jautājums genocīda īstenošanā (mazākā mērā izpētē, bet krietni spēcīgāk publiskās diskusijās) bijis ar līkumu apejamais temats.
Cik noziedznieku bija Zedelgemā?
Pateicoties Kara muzeja vēsturnieka Jāņa Tomaševska apkopotajiem un sniegtajiem datiem, pētnieku grupa bija informēta par to, ka, pēc šā brīža aplēsēm, Zedelgemas nometnē atradās vismaz 69 SD vienībām piederīgie.v Arī cits temata eksperts Valdis Kuzmins norādījis, ka Zedelgemā varētu būt bijuši internēti 100 SD vienību karavīri.vi Lai gan vēsturnieks norāda, ka šie aprēķini vēl ir jāapstiprina, par kara noziedzniekiem Zedelgemā Kuzmins saka: "Ir zināms, ka tur bija. Ir noteikti zināms, ka tur bija".vii Ir skaidrs, ka no teju 11 tūkstošiem nometnē savulaik internēto latviešu karagūstekņu kara noziedznieku īpatsvars ir salīdzinoši neliels, tomēr vai tādēļ aizmirstams?
Neraugoties uz nepilnīgo pētniecību, šobrīd ir zināms, ka ap 100 par masu slepkavošanu vistiešāk atbildīgās grupas (SD) pārstāvju atradās Zedelgemas nometnē. Arī negatīvā ziņā zināmākais no viņiem – Viktors Arājs. Taču jāņem vērā arī tas, ka SD grupa, lai arī nepārprotami un tieši iesaistīta,viii bija tikai daļa no nacistiskās civiliedzīvotāju slepkavošanas mašinērijas. Tajā ietilpa un kara noziegumos piedalījās arī kārtības policijas, policijas bataljonu un citu struktūru pārstāvji. Piemēram, par policijas bataljoniem, kuros kopumā varēja dienēt līdz 15 tūkstošiem Latvijas valstspiederīgo, ir zināms gan tas, ka daži no vairāk nekā 40 bataljoniem noteikti kara noziegumos nav vainojami, gan tas, ka citi bijuši šo noziegumu tiešie īstenotāji.ix
Taisnība, ka to Latvijas piederīgo precīzs skaits, kas atradās Zedelgemas karagūstekņu nometnē un bija vainojami kara noziegumos un holokaustā, vēl būtu sistemātiski pētāms un zinātniski pamatojams. Iepriekš raksturotie dati liecina, ka skaits varētu būt virs simta, bet varētu sasniegt arī vairākus simtus.x
Domāt un rīkoties valstiski
Domājams tomēr, ka valstiski ir pieminēt upurus, nosodīt noziedzniekus un nošķirt vienus no otriem. Tāda ir bijusi valsts politika. Jau 1990. gada 19. septembrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju "Par genocīda un antisemītisma nosodījumu un nepieļaujamību Latvijā", tostarp secinot: "Ar dziļu nožēlu ir jāatzīst, ka to vidū, kas palīdzēja realizēt okupantu ierosināto teroru, ir bijuši arī Latvijas pilsoņi. Nav un nevar būt nedz attaisnojuma, nedz sodāmības noilguma asiņainajam genocīdam pret ebreju tautu kā noziegumam pret cilvēcību. Latvijas Republika uzņemas rūpes par ebreju – genocīda upuru – piemiņas iemūžināšanu, kā arī par to Latvijas pilsoņu piemiņas saglabāšanu, kuri mēģināja glābt un glāba nelaimīgo fašisma upuru dzīvības, riskējot ar savējo."xi
Pēdējā desmitgadē valstiski ir bijis arī, piemēram, 16. martā nedoties gājienā uz Brīvības pieminekli. Temata eksperti Latvijas medijos ir daudzkārt norādījuši uz šī pasākuma problemātiskumu, tostarp aicinot izvēlēties pieminēt leģionārus ikgadējā atceres pasākumā Lestenes kapos, kas primāri veltīts Otrā pasaules kara upuru pieminēšanai un ko regulāri apmeklē valdības ministri. Cita starpā valsts politiku "leģionāru jautājumā" raksturo 2014. gada notikumi, kad par dalību 16. marta gājienā premjerministre Laimdota Straujuma pieprasīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Eināra Cilinska demisiju. Pēc šā notikuma ne tikai valsts augstākās amatpersonas, bet arī valdības ministri 16. marta gājienā uz Brīvības pieminekli nav piedalījušies.
Zedelgemas karagūstekņu nometnei un 16. martam, protams, ir daudz paralēļu. Visacīmredzamākā ir tā, ka Zedelgemas gūstā tika dibināta aprūpes organizācija "Daugavas Vanagi". Šīs organizācijas valde 1952. gada aprīlī Londonā izlēma, ka "Latviešu leģiona" piemiņas diena būs 16. marts. Nekādi nedrīkst noliegt organizācijas devumu Latvijas karavīru atbalstā un cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tomēr tāpat nav noliedzams, ka organizācija veicināja idealizētu "Latviešu leģiona" paškoncepciju, kuras ietvaros skaidra un publiska norobežošanās no noziedzīgā mazākuma – nacistiskajiem kolaboracionistiem – nekad nenotika.xii Tā rezultātā nereti mūsu izpratne par leģionu tik tiešām balstās naivā provinciālismā, kā ekspertu diskusijā norādīja vēsturnieks Metjū Kots.xiii Zināšanas raksturo arī plaša neizpratne, ar ko atšķiras līdz šim nacionālromantiskā garā un vēlamībā sarakstītās "Latviešu leģiona" pašvēstures no zinātniskā pētniecībā un akadēmiskās zināšanās balstītas vēstures, kuras šajā tematā tik ļoti trūcis.
16. marts un piemineklis Zedelgemā identificē to pašu problēmu: daļas Latvijas sabiedrības vēlmi redzēt vēsturi, kurā būtiska patiesība tiek noklusēta. Taisnība, ka "leģions" kā struktūra tika izveidots pēc tam, kad holokausts – rasiski motivēta civiliedzīvotāju slepkavošana – Latvijas teritorijā lielā mērā bija noslēdzies. Tomēr tas nenozīmē, ka tie vietējie iedzīvotāji, kas aktīvi tajā piedalījās un šo noziegumu īstenoja, līdz ar iestāšanos "leģionā" vai izkļūšanu caur sabiedroto organizēto nacistisko kolaboracionistu identificēšanas sistēmai, kas cita starpā arī bija Zedelgemas karagūstekņu nometne, būtu pārstājuši eksistēt vai arī tādējādi zaudējuši atbildību par pastrādātajiem noziegumiem. Tas, ka mūsu kolektīvi noplicinātā zinātniskā izpēte šo jautājumu nav līdz galam precīzi atbildējusi, tomēr nenozīmē, ka šādu notikumu un cilvēku nav bijis.
Tieši nepilnīgās un pretrunīgās pētnieciskās informācijas dēļ ekspertu grupa pēc Latvijas un citu pētnieku iebildēm "mīkstināja" ziņojumā par pieminekli Zedelgemā sākotnējā tekstā iekļauto norādi uz tūkstošiem vietējo kolaboracionistu, kas piedalījās iepriekš raksturotajās masu slepkavībās pret civiliedzīvotājiem, konkrētus skaitļus jeb "tūkstošus" nenorādot. Tomēr tas nemaina faktu, ka šādi noziedznieki bija nacistiskajos militārajos formējumos, tostarp tie bija "Latviešu leģionā", tāpat kā tie atradās Zedelgemas nometnē. Pilnīgi noteikti nevienā no gadījumiem tie nebija "daži cilvēki", kā mēģina apgalvot pieminekļa idejas aizstāvji.
Problēmas problēma
Ilgstoši nepietiekamais zinātnes finansējums un humanitāro – tātad arī vēstures – zinātņu pakārtotā loma finansiālā bada apstākļos noteikusi to, ka daudzi būtiski pagātnes aspekti joprojām ir mazpētīti. Holokausta izpētē neatsverams ir bijis vairāku organizāciju un indivīdu, muzeju un biedrību, kā arī Latvijas Vēsturnieku komisijas veikums, taču tas nav devis atbildes uz visiem jautājumiem,xiv turklāt pēc vēsturnieku komisijas darba izbeigšanas temata pētniecība Latvijā, neraugoties uz dažiem vērā ņemamiem izņēmumiem, stagnē.xv
Lai gan dažkārt ir ērti izlikties, ka zinātņu un jo īpaši humanitāro zinātņu ilgstošas diskriminēšanas sekas ir grūti saskatāmas vai vismaz atainojas tikai ilgtermiņā, tas tā nav. Par to, ka šādos gadījumos zinātnes vietu publiskajos diskursos ieņem dažādi nezinātniski izskaidrojumi, šobrīd uzskatāmi liecina ne tikai Otrā pasaules kara tematika, bet arī ikdienišķas šī laika sadzīves aktualitātes, piemēram, (ne)reakcija uz nepieciešamību vakcinēties. Lai gan ne tik spilgti, tomēr arī pagātnes izprašanā nezināšana un pseidozināšanu triumfs rada skaidri saskatāmas un identificējamas problēmas. Arī ekonomiskus zaudējumus, ja tas ir vienīgais, kā spējam redzēt zinātnes noderīgumu.xvi
Reakcija
Pēc Zedelgemas ekspertu grupas lēmuma publiskošanas Okupācijas muzejs izlēma diskreditēt pētnieku grupas secinājumus, publicējot vairākus muzeja vadošo amatpersonu tekstus, kas vērsti gan pret starptautisku universitāšu un institūtu pētnieku veidoto grupu kopumā, gan tiem zinātniekiem, kas lēmuma būtību centās skaidrot Latvijas auditorijai. Te jāpaskaidro: Latvijas Okupācijas muzejs diskusijās nebija pieaicināts divu saistītu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai nodrošinātu pētniecisku neitralitāti, nebija aicināti idejas iniciatori un īstenotāji, otrkārt, ekspertu grupu veidoja pētnieki ar starptautiskām publikācijām par tematu.
Latvijas Okupācijas muzejs ir nevalstiska organizācija, kas nodarbojas ar pagātnes izpēti un popularizēšanu, taču nedara to starptautiskā zinātniskā ietvarā. Tiešāk sakot un neapšaubot tā būtisko lomu Latvijas reprezentēšanā, it īpaši desmitgadē pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Latvijas Okupācijas muzejs ir nevalstiska institūcija, kas zinātniskajā sistēmā un apritē iekļaujas tikai nosacīti, jo primāri darbojas publiskās vēstures laukā, kas bieži nozīmē zinātnes radīto resursu izmantošanu, bet ne jaunu resursu (zināšanu) radīšanu.xvii
Muzejam gan ir taisnība, ka Latvijā ir vairāki vēstures eksperti, kas starptautiski zinātniskā līmenī pēta tematu un būtu tikai kuplinājuši pieaicināto pētnieku pulku.xviii Tomēr ir būtiski norādīt, ka pat gadījumā, ja pasākumā piedalītos citi pētnieki no Latvijas vai citām valstīm, tādu scenāriju, kurā neatkarīgu pētnieku grupa varētu neņemt vērā genocīdu pastrādājušo noziedznieku noklusēšanu jaunveidojamā piemineklī, ir tiešām grūti iztēloties. Tāpat vismaz dīvains ir LOM mēģinājums zīmēt pasaulainu, kurā pastāv tāda Otrā pasaules kara vēsture, kas būtu zināma un ko saprot tikai LOM darbinieki vai Latvijas pētnieki. Zinātne šobrīd ir atvērta.
Nobeigumā
Tie latviešu karavīri, kas tika mobilizēti un spiesti karot okupācijas armiju sastāvā, ir pelnījuši cieņpilnu pieminēšanu. Tā dēvētajā Latviešu leģionā tādu bija vairākums. Tā nav saruna par kolektīvo vainu, bet par to, ka nedrīkst tikt aizmirsts noziedzīgais mazākums – slepkavas. Lai nesanāk tā, ka tiek uzbūvēts piemineklis, kas "simbolizē brīvību visos tās veidos"xix un vienlaikus ir veltīts arī Viktoram Arājam un citiem nacistu kolaboracionistiem.
Raksts ir sagatavots Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta "Holokausta diskursi un atmiņas infrastruktūra Latvijā, Nr. 1.1.1.2/VIAA/4/20/744" ietvaros.
Vēres
i https://www.belgiumwwii.be/de/debatten/the-legacy-of-the-british-pow-camp-on-the-vloethemveld-site.html.
ii Viens no piemiņas objekta izveides iniciatoriem ir Pols Denīss, partijas "Vlaams Belang" deputāts pašvaldības padomē. Par partiju un pašu Denīsa kungu Latvijā jau izskanējuši dažādi viedokļi. Man atliek darīt tāpat, kā neskaidrā situācijā rīkojās Zedelgemas pašvaldība, tas ir, uzticēties zinātniskajiem ekspertiem. Pētnieki, kas piedalījās seminārā, norādīja gan uz pieminekļa iniciatoru aktivitātēm pagātnē, gan uz nepieciešamību kritiski izvērtēt ar pieminekļa izveidi saistītās aktivitātes kontekstā ar neonacisma draudiem mūsdienu Beļģijā.
iii Šobrīd zinām tikai to, ka Okupācijas muzeja atbildes reakcija bija uzbrukums pētnieku grupai, tās secinājumiem un kompetencei.
iv Lai gan ilgstoši uzskatīts, ka Latvijas teritorijā gāja bojā ap 20 tūkstošiem Rietumeiropas ebreju, jaunākā pētniecība liecina, ka upuru skaits bijis būtiski lielāks. Par Vācijas ebreju likteni nacistu okupētajā Latvijā skat. vēsturnieka Kaspara Zeļļa publikāciju:
https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/mag/22549356.html?fbclid=IwAR2EX0NfKgpd3GKOuvJHzQw0BOwms0x1_nu6rpBKm53gm0ZY8YaAQcmp-pc.
v Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis pirms semināra norādīja, ka tas ir provizorisks saraksts un ieskaitīti tikai droši sakrītošie dati. Salīdzināts Kara muzeja rīcībā esošais "Daugavas Vanagu" arhīvs – Zedelgemas karagūstekņu nometnē ieslodzīto saraksts – ar vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa grāmatā "Holokausts Latvijā" publicēto "Latviešu SD locekļi 1941.–1944. g." sarakstu. Skat.: Ezergailis, A. (1999). Holokausts vācu okupētajā Latvijā, 1941–1944. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 480.–490. lpp. Ir pamatoti uzskatīt, ka, turpinoties izpētei, šie dati tiks papildināti. Šie dati tikuši prezentēti arī LOM veidotajās lekcijās darbiniekiem, kas gan organizētas tikai šī gada nogalē, pēc tam, kad piemineklis izraisījis protestus.
vi 13. Saruna ciklā "Sarunas par Latvijas okupāciju vēsturi": https://www.youtube.com/watch?v=mYh-27xGa9o. Skat. no 01:20:00.
vii.Turpat. skat. no 01:18:15.
viii Jāpatur prātā, ka ne visi SD grupām piederīgie bija iesaistīti civiliedzīvotāju slepkavošanā.
ix Sīkāk skatīt: Neiburgs, U. (2011). Latviešu militārie formējumi PSRS un Vācijas bruņotajos spēkos Otrajā pasaules karā. Grām.: Neiburgs, U., Zelče, V. (red.). (Divas) puses. Latviešu kara stāsti: Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās. Rīga: Mansards. 60.–67. lpp.
x Pret šādu skaitļu minēšanu asi iebildis LOM. Pēc muzeja domām, kamēr nav precīzi saskaitīts, šādus skaitļus publiski nosaukt nedrīkst. Bet izveidot pieminekli, kas, pašiem to neapzinoties vai arī apzinoties un ignorējot, vienlaikus godina arī neidentificētos noziedzniekus, būtu ētiski un valstiski?
xi https://likumi.lv/ta/id/72591-par-deklaraciju-par-genocida-un-antisemitisma-nosodijumu-un-nepielaujamibu-latvija.
xii Bez šaubām, trimdas sabiedrība nav viendabīgs veidojums, un trimdā ir bijušas kritiskas balsis. Uz atbildīgāku holokausta atminēšanos savulaik aicinājuši, piemēram, literatūrzinātnieks Valters Nollendorfs un vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Tomēr nedrīkstētu ignorēt arī to reakciju, ko šie retie kritiskie mēģinājumi raisījuši, un citus vispārzināmus faktus, kas skaidri parāda, kāda ir bijusi tendence.
xiii Citējumu skat.: https://www.delfi.lv/news/national/politics/piemineklis-legionariem-belgija-parak-toksisks-latvijas-pozicija-palikusi-otraja-plana.d?id=53847599. Vēsturnieka Metjū Matīsa Kota viedokli jautājumā iespējams izlasīt šeit.
xiv Par holokausta izpēti un atminēšanos Latvijā sīkāk sk.: Bērziņš, D. (2017). Holocaust Historiography in Latvia: The Road Toward Research Infrastructure. Dapim: Studies on the Holocaust, 31 (3), 276-284. https://doi.org/10.1080/23256249.2017.1395526.
xv Par aktuālo ainu vēstures pētniecībā Latvijā vēsta šī "Delfi" publikācija: https://www.delfi.lv/news/national/politics/trukums-latvijas-vestures-instituta-izdzivot-mes-isti-nevaram-bet-nomirt-ari-negribam.d?id=53895623.
xvi Valsts kontrole šā gada nogalē publicējusi atzinumu par zinātnes finansējuma izlietojumu, no kura noprotams, ka ierobežotais finansējums izlietots pārāk plaši un tostarp zinātnes projektiem, kuru pienesums ekonomikai ir nepietiekami pamatots. Sk.:
https://www.lrvk.gov.lv/lv/revizijas/revizijas/noslegtas-revizijas/vai-petijumu-projektu-planosana-un-konkursu-organizesana-atbilst-tiesibu-aktiem-un-veicina-zinatnes-politikas-merku-sasniegsanu.
xvii To apstiprina gan muzeja publiskā reakcija un komunikācija, gan arī fakts, ka LOM jau vairākus gadus vairs nedarbojas ne Pētniecības, ne Publiskās vēstures nodaļa, kas, lai arī dažādā kapacitātē, tomēr savulaik veica pētniecības darbu un tā rezultātu popularizēšanu Latvijas sabiedrībā.
xviii Par ekspertu izvēles un meklēšanas procesu zināms, ka bija pētnieki no Latvijas, kas tika uzrunāti, bet seminārā piedalīties atteicās. Domājams, ka Latvijas ekspertu apzināšanas process varēja būt aptverošāks. Jānorāda arī, ka vairākus no Latvijas temata ekspertiem LOM pēdējo mēnešu laikā aicinājis uz skaidrojošām lekcijām muzeja darbiniekiem. Tas ir apsveicami, bet vai šādas lekcijas un publiskas diskusijas ekspertu (tostarp starptautisku) starpā nebija jārīko pirms pieminekļa izveides?
xix Citēts pieminekļa "Latvijas stāvstrops brīvībai" plāksnes teksts. Sk: https://www.belgiumwwii.be/de/debatten/the-legacy-of-the-british-pow-camp-on-the-vloethemveld-site.html?fbclid=IwAR2tvYKR-H-DJpjp1t_lhHNwpUeLM2ItzEXnyyapbHRU6wPR2JT9WEYBrNY.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
