Didzis Bērziņš: Sasmacis gaiss — pārdomas pēc LU rektora vēlēšanām
Foto: LETA

Aizvadītajā nedēļas nogalē norisinājās ne tikai Eiropas Parlamenta, bet arī Latvijas Universitātes rektora vēlēšanas. Domāju, ka tāpat kā pirmās arī otrās bija nozīmīgs notikums ne tikai pašas organizācijas, bet arī mūsu valsts nākotnei. Manuprāt, LU rektora vēlēšanas skaidri norādīja, ka daudzsološam turpinājumam ir nepieciešama izlēmīga rīcība un būtiskas pārmaiņas, kuras kopīgi īsteno, atbalsta un virza Latvijas Universitātes saime.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Latvijas Universitātē runā, ka 2019. gada LU rektora vēlēšanas vēl nav noslēgušās, jo amata pretendents profesors Gundars Bērziņš gatavojas vēlēšanu rezultātus apstrīdēt. Lieta tāda, ka no 286 klātesošajiem LU Satversmes sapulces dalībniekiem 141 balsoja par profesoru Indriķi Muižnieku, bet par profesoru Gundaru Bērziņu savas balsis atdeva 128 delegāti. Tātad I.Muižnieks ieguva par 13 balsīm vairāk nekā G.Bērziņš, bet līdz vairākuma atbalstam Muižnieka kungam pietrūka triju balsu. Rektora vēlēšanas reglamentējošos dokumentus iespējams interpretēt pretrunīgi, līdz ar to visdrīzāk gaidāms juridisks strīds par vēlēšanu iznākumu ar centrālo jautājumu – vai rektors uzskatāms par ievēlētu, ja nav saņēmis vairākuma atbalstu?

Tomēr šis raksts ir par ko citu. Vēlēšanas skaidri apliecināja, ka neatkarīgi no tā, kurš no pretendentiem šajā sāncensībā gūs virsroku, mūsu Alma Mater ir jāmainās. Šī bija īpaši neglīta kampaņa, kas nozīmīgi grāva Latvijas Universitātes prestižu un izgaismoja virkni problēmu, kuru noklusēšana universitātes attīstību padara sarežģītu. Kampaņas centrā bija amata pretendentam profesoram Bērziņam veltītie apvainojumi plaģiātismā. Savukārt viņa komanda profesoram Muižniekam pārmeta konkurenta nomelnošanas kampaņas organizēšanu, kā rezultātā esošais rektors dienu pirms vēlēšanām izplatīja paziņojumu, kurā noliedza savu un kolēģu saistību ar "nomelnojošo kampaņu".

Arī rektora vēlēšanām veltītās debates no konstruktīvas diskusijas par nākotni pārvērtās savstarpēju apvainojumu straumē. Īpaši izcēlās Datorikas fakultātes domes priekšsēdētājs Juris Borzovs, kurš rektoru Muižnieku nodēvēja par marioneti. Precīzākas detaļas izlaidīšu. Savstarpēja skaidrošanās un apvainojumu sērija turpinājās, bet prof. Muižnieks vēlreiz apgalvoja, ka ar prof. Bērziņa disertācijas skandālu saistīts vien kā rektors, kuram ar to jāmēģina tikt galā.

Kā Latvijas Universitātes absolvents un darbinieks varu noticēt, ka rektors šo kampaņu neiniciēja un neorganizēja. Varbūt ir iespējams, ka par to varēja arī nezināt. Bet diemžēl mani nekādi neizdosies pārliecināt par to, ka tā dēvētā Lielā māja (atsauce uz LU centrālo ēku Raiņa ielā 19) šajā procesā nebija iesaistīta. Neizdosies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ ka arī es kā Satversmes sapulces dalībnieks no Rainīša (vēl viena atsauce uz LU centrālo ēku un tās darbiniekiem) vertikālei pietuvinātām personām saņēmu ziņojumus ar saitēm uz "Bērziņa disertācijas skandālu", kas tobrīd bija atainots tādā zīmīgā portālā kā "Dzentlmenis.lv".

Otrkārt, šajās rektora vēlēšanās pieredzētais diemžēl nav kāds nesaprotams izņēmums citādi jaukā stāstā. Nežēlīgas, iznīcinošas kampaņas pret nosacītajiem opozicionāriem jeb varas centram nevēlamajiem pretendentiem ir bijusi daudzkārt pieredzēta Latvijas Universitātes prakse dažādos tās līmeņos. Tostarp arī rektora amata vēlēšanu iezīme. Vistuvāk savulaik pieredzēju kampaņu, kas tika veltīta 2011. gada rektora amata pretendentei prof. Intai Brikšei. Viņa bija Sociālo zinātņu fakultātes izveidotāja, tā brīža dekāne un šķietami mūžīgs dzinējspēks. Pēc LU rektora vēlēšanām viņa acīmredzami mainījās, nespēja slēpt savu sarūgtinājumu par šajā periodā piedzīvoto un dažkārt atzina, ka nespēj noticēt, ka pašu cilvēki tā spēj rīkoties.

Starp citām lietām, arī toreiz tā sagadījās, ka tieši ap vēlēšanu laiku pie mums, Sociālo zinātņu fakultātē, viesojās šādos gadījumos noderīgu portālu pārstāvji un vēlēšanu cīņas karstumā sāka publicēt iznīcinošu rakstu sērijas, kas veltītas LU rektora amata pretendentei. Cilvēkam, kas savu mūžu bija veltījis universitātei, ar šādu kampaņu bija grūti samierināties. Šis diemžēl nav vienīgais piemērs pilnīgi amorālai cīņai par varu Latvijas Universitātes dažādos pārvaldības līmeņos.

Četrus gadus pirms Intas Brikšes uz augsto amatu pretendēja profesore Maija Kūle. Tā nu sagadījās, ka pēc tam Kūļu ģimeni skāra plašs plaģiātisma skandāls, kuru pati profesore Kūle publiski saistīja ar kandidēšanu uz Latvijas Universitātes rektoru amatu. Savukārt šā gada vēlēšanu debašu nokaitētākais brīdis, kā jau minēts, bija profesora Jura Borzova runa. Piekrītu, ka tā, ne normatīvi, ne deskriptīvi raugoties, neiederējās un neatbilda Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu debašu standartam. Taču, redziet, Borzova kungu cilvēcīgi nav grūti saprast – arī viņš četrus gadus atpakaļ kandidēja uz rektora amatu.

Latvijas Universitāte un tās darbinieki cīņā par varu jau atkal vērsusies pret saviem cilvēkiem un arī pati pret sevi. Ne pirmo un ne vienīgo reizi. Vajātie un vajātāji ir mainījušies lomām, bet publiska izrēķināšanās diemžēl kļuvusi par normu. Tas nav noslēpums arī tāpēc, ka šādas augstākajā vadības līmenī piekoptas prakses nevar neatbalsoties visā organizācijā – dažādos tās līmeņos un dažādās izpausmēs. Varbūt ir naivi uzskatīt, ka universitātei vajadzētu būt kvalitatīvi citādai nekā tai līdzīgas organizācijas? Varbūt ir naivi uzskatīt, ka tam zināšanu un intelekta kopumam, kas pulcēts akadēmiskajās sienās, vajadzētu rezultēties kvalitatīvi labākos, ētiskākos savstarpējās sadarbības un pārvaldes principos?

Tomēr nebūtu arī pareizi šādu naivu vīziju atmest pavisam. Latvijas Universitāte no pašiem pirmsākumiem ir bijusi cieši saistīta ar Latvijas valsti. Dažādās LU struktūrās ir pulcēti daudzi mūsu valsts gaišākie prāti, spējīgākie domātāji, kas itin bieži vērtē procesus, iesaka risinājumus, citiem vārdiem sakot, darbojas kā Latvijas sabiedrības stratēģiskais un arī morālais kompass. Noraugoties uz norisēm universitātes sienās, ik pa laikam ir nācies uzdot jautājumu, vai mūsu iekšējā kultūra un pārvaldības principi ir kvalitatīvi labāki par citās institūcijās piekoptajiem? Vai mūsu organizācijā valdošās attiecības dod morālas tiesības analizēt, vērtēt un komentēt citviet valstī notiekošos procesus?

Tāpat kā daudzi citi absolventi un darbinieki es sevi uzskatu par Latvijas Universitātes patriotu. Esmu absolvējis Latvijas Universitāti trijos studiju līmeņos, ieguvis bakalaura, maģistra un doktora grādu, kā arī desmito gadu strādāju kā mācībspēks. Kopumā 15 gadus esmu bijis cieši saistīts ar LU un uzskatu to par savu Alma Mater. Esmu mērķtiecīgi izvēlējies Latvijas Universitāti gan kā students, gan darbinieks, jo LU strādā savu jomu izcilnieki gan Latvijas, gan pasaules mērogā, norisinās auglīgas debates un augsta līmeņa zinātniskā darbība. Tā ir bijusi iespēja mācīties no izciliem zinātniekiem, pedagogiem un vadītājiem. Arī šobrīd ikdienā redzu daudzus gudrus, jaunus un ambiciozus cilvēkus, kuri savu akadēmisko un zinātnisko ceļu vēl tikai uzsāk.

Diemžēl šo pašu 15 gadu laikā esmu arī iepazinis universitāti, kur ļaunākais nodarījums ir pieteikšanās uz amatiem publiskos konkursos, kas ir plānoti un rezervēti kādam citam kandidātam. Es arī zinu universitāti, kur cilvēki baidās izteikt viedokli, kamēr nav sapratuši, vai tas ir pareizais un atklāti paužamais. Es arī pazīstu universitāti, kur cīņa par varu ir nozīmīgāka par jebkādiem zinātniskiem standartiem. Esmu redzējis universitāti, kur tiek īstenotas bezkompromisu, iznīcinošas kampaņas pret kolēģiem. Es esmu iepazinis universitāti, kuru tikai intrigu un klaji atriebīgu izrēķināšanos dēļ ir pametuši virkne akadēmiski un zinātniski spējīgu cilvēku. Tas taču neizklausās pēc izcilu zinātni veicinošas universitātes raksturojuma?

Vēlos uzsvērt, ka, neraugoties uz pārsteidzošo sakritību uzvārdos, es neesmu profesora Gundara Bērziņa radinieks un personīgi viņu nepazīstu. Tāpat gribu akcentēt, ka šis raksts nav veltīts tam, lai atbalstītu kādu no rektora amata kandidātiem vai vērstos pret prof. Muižnieku. Augstu vērtēju Muižnieka kunga paveikto gan zinātniskajā, gan arī administratīvajā darbā. Es biju pārliecināts, ka pēdējos gados tās izpausmes, ko šajā publikācijā kritizēju, mazinās, tomēr 2019. gada LU rektora vēlēšanas skaudri nodemonstrēja, ka laikam jau skaudri kļūdījos.

Promejot no Latvijas Universitātes rektora vēlēšanām, kāda kolēģe netālu no manis sacīja: "Biju domājusi vakarā vēl pastrādāt. Bet skaidrs, ka pēc kaut kā tāda strādāt vairs negribas". Tāpat kā daudziem citiem LU Satversmes sapulces dalībniekiem arī man bija kauns un žēl abu rektora amata pretendentu, mūsu universitātes līderu, pār kuriem pārgāzās naida un nomelnošanas kampaņa, kuras veidošanā piedalījās paši universitātes cilvēki. Man bija kauns un žēl to Latvijas Universitātē nodarbināto pasaules līmeņa zinātnieku, kuri bija spiesti šajā administratīvā tīklojuma radītajā farsā noraudzīties un netieši piedalīties. Tas ir nepieļaujami un nepiedodami. Diemžēl šādas prakses nav jaunums. Godīgi jāatzīst, mēs, Latvijas Universitātes saime, šādai "kopā būšanai" esam bijuši liecinieki gadiem, un tā turpināsies tik ilgi, cik vien mēs to būsim gatavi pieļaut.

Neatkarīgi no tā, kā noslēgsies šīs vēlēšanas, Latvijas Universitātei ir vajadzīgas būtiskas pārmaiņas. 2019. gada LU rektora izvēles process skaidri parādīja, ka tā savstarpējo attiecību kultūra, kas ir veidojusies gadu desmitiem, nepazudīs, pārceļoties uz jaunām ēkām vai mainoties darbiniekiem, kā arī neizvēdināsies lēnā, evolucionārā procesā. Latvijas Universitātei ir nepieciešama ārpus kārtas telpu un tradīciju vēdināšana, lai šis nomācošais nemateriālais mantojums, kas tik izteikti par sevi lika mainīt aizvadītajās vēlēšanās, tiktu aizstāts ar jauniem principiem un lai jaunie talantīgie cilvēki, kuru mums noteikti netrūkst, var attīstīties kvalitatīvi citā vidē. Tādā vidē, kur ļaudis nebaidās paust viedokli, kur pastāv brīva, argumentēta zinātniska diskusija, kur netiek rīkotas iznīcinošas kampaņas pret uzņēmīgiem un spējīgiem zinātniekiem tikai tāpēc, lai saglabātu esošo varas struktūru.

Šis ir simbolisks brīdis. Latvijas Universitāte iesoļo savā otrajā simtgadē. Pirmā nav bijusi vienkārša gan valstij, gan universitātei, tomēr abas var lepoties ar būtiskiem sasniegumiem, izciliem cilvēkiem un skaistām tradīcijām. Tai pašā laikā universitātē pastāv gadiem ierastās, aizgājušam laikam piederīgas savstarpējo attiecību prakses, kas kavē attīstību, neatbilst tagadnes un nākotnes pārvaldības principiem un tādējādi nodefinēto mērķi – ierindoties starp 500 labākajām pasaules augstskolām – padara neiespējamu. Tieši mums, Latvijas Universitātes saimei, ir tiesības un pienākums paust skaidru nostāju jautājumā par to, uz kādiem principiem būvētu nākotni vēlam savai Alma Mater un savai valstij otrajā simtgadē!

Scientiae et Patriae

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Latvijas Universitātes rektora vēlēšanas 2019
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form