Didzis Bērziņš: Vēlēšanas, hibrīdkari un troļļi – vai mēs karojam?
Foto: LETA

Pagājušajā nedēļā Latvijas Universitātē viesojās sociālās komunikācijas eksperts, asociētais profesors Oleksandrs Kurbans no Ukrainas. Viņa lekcija bija veltīta nesen notikušo Ukrainas vēlēšanu detalizētai analīzei. Vienlaikus, atbildot uz jautājumiem, profesors Kurbans niansēti stāstīja par vēl kādu būtisku procesu – Krievijas dezinformācijas kampaņu, kas aktuāla ne tikai neseno vēlēšanu kontekstā, bet kopš konflikta Krimā kļuvusi par Ukrainas politiskās dienaskārtības jautājumu. Kurbana kungs labprāt atbildēja uz jautājumiem par personīgo un arī Ukrainas pieredzi šā jautājuma izprašanā, kā arī dalījās ar savu redzējumu par situāciju Latvijā.

Pēc Oleksandra Kurbana domām, Ukrainas līdzšinējā cīņa (kopš iebrukuma Krimā) ar Krievijas propagandu iedalāma trijās fāzēs: 1) problēmas apzināšanās; 2) oponenta komunikācijas vēstījumu/formu izpēte un pretpasākumu izstrāde; 3) plašas sabiedrības izglītošana. Pēc vieslektora domām, Latvijā šobrīd vērojamas visu šo posmu izpausmes, tomēr, viņaprāt, mūsu aktuālās norises visprecīzāk būtu salīdzināmas ar situāciju Ukrainā 2014. un 2015. gadā, kad precīzākā atbilde uz jautājumu, kā veicas informācijas karā ar Krieviju, būtu bijusi: "Grūti pateikt. Karš noteikti norisinās, bet mēs jau to nesaprotam un īsti nekarojam".

Par to, ka Krievija karo informācijas laukā gan Ukrainā, gan Latvijā, būtu jāšaubās arvien mazāk. Nav tā, ka mēs šeit Latvijā neko par to nebūtu dzirdējuši. Esam, turklāt diezgan daudz. Galu galā, Latvijā ir vairākas organizācijas un indivīdi, kas to uztver pietiekami nopietni – cenšas saprast, pētīt un arī skaidrot plašākai sabiedrībai. Tādējādi mēs pilnīgi noteikti vietējās norisēs varam saskatīt vismaz pa kādai izpausmei no visiem Kurbana kunga minētajiem procesa posmiem. Vienlaikus acīmredzami nepamatoti būtu apgalvot, ka pirmā fāze jeb šīs problēmas apzināšanās pie mums būtu tāds vispārēji vai vismaz galvenokārt noticis fakts. Joprojām ik pa brīdim varam novērot dažādus centienus pārliecināt citam citu un vienam otru, ka Krievijas propagandas karš pret Latviju ir jāuztver krietni nopietnāk. Turklāt ne tikai lozungu, bet arī konkrētu rīcības plānu izstrādes līmenī.

Krievija mērķtiecīgi izplata dezinformāciju Latvijā. Tā ir plānota, mērķtiecīga, sistēmiska un vērienīga darbība, kurā tiek tērēti milzīgi resursi. Vispirms jau finansiālie. Krievijas Federācijas budžets dažādām aktivitātēm, ko varam apkopot ar nosaukumiem "informatīvais karš" vai "hibrīdkarš", pēc dažādiem aprēķiniem tiek lēsts miljardos eiro. Karš informatīvijā laukā ir mūsdienu Krievijas militārās doktrīnas pilnvērtīga un arvien augoša sastāvdaļa. Šīs naudas iztērēšanai noteiktais mērķis ir šķelšana – ne tikai Latvijas sabiedrības, bet arī Eiropas Savienības šķelšana.

Analizējot norises Latvijas informatīvajā telpā, ir acīmredzams, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā ir būtiski palielinājies tādu vēstījumu skaits, kas diskreditē, kritizē, izsmej Eiropas Savienību, tostarp dažādos veidos akcentē gan šīs organizācijas kaitniecīgumu, gan pašu vēlēšanu bezjēdzību. Kremļa troļļi pēdējo četru mēnešu laikā (bet ne tikai) ir krietni nopūlējušies, lai ražotu un atražotu stāstus par ES veicināto dalībvalstu savstarpējo nevienlīdzību, "tradicionālo" vērtību iznīcināšanu, birokrātijas žņaugiem un galu galā – paverdzinošo attieksmi pret tādām valstīm kā Latvija. Visdrīzāk, šāda veida vēstījumus mēs pēdējā laikā esam redzējuši, dzirdējuši, apdomājuši itin bieži un tie diezin vai šī raksta lasītāju pārsteigs nesagatavotu.

Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu periodā veidotos Kremļa vēstījumus var iedalīt divās daļās. Vieni tiecas radīt vienaldzīgu, noraidošu, pat naidīgu attieksmi pret ES un skaidru pavadošo vēstījumu – piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās gluži vienkārši nav vērts. Otra daļa, lai arī neatceļ visu slikto par EP, tiecas auditoriju virzīt uz citu rīcību – piedalīšanos vēlēšanās, balsojot par "labākajiem kandidātiem". Veiksmīgai Eiropas Savienības graušanai no iekšpuses tiek piedāvāti spēcīgi un atbilstoši kadri. Tāpat ik pa laikam tiek atgādināts par "sliktākajiem kandidātiem", kas visvairāk simbolizē Eiropas birokrātiju un "viskalpīgāk pilda vergturu norādes". Bet tas ir alternatīvais ceļš. Centrālais maršruts šajā nedēļā, ja sekojam Kremļa dezinformācijas vēstījumiem, būtu došanās tieši garām EP vēlēšanu iecirkņiem.

Tai pašā laikā būtu naivi apgalvot, ka šādu Latvijas sabiedrībā sastopamu attieksmju un rīcību iemesls būtu tikai Krievijas propaganda. Noteikti nē, šī raksta mērķis nav idealizēt Eiropas Savienību. Vienlaikus ir droši apgalvot, ka Kremļa troļļi ir darījuši iespējami daudz, lai nepatiku pret ES veicinātu gan ilgtermiņā, gan, jo īpaši, priekšvēlēšanu laikā. Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu interpretāciju būtu naivi attiecināt tikai uz kādu vienu elementu, tomēr šīs nedēļas nogales iznākums būs būtiska indikācija Krievijas propagandas veiksmēm un neveiksmēm. Kremļa troļļu uzdevums 2019. gada EP vēlēšanu kontekstā nepārprotami bijis panākt iespējami nelielu Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju līdzdalību. Citiem vārdiem sakot, jebkādā veidā neizdevušās EP vēlēšanas Latvijā ir viena no Kremļa propagandistu taktikām plašāku stratēģisko mērķu sasniegšanā.

Vai mēs šeit, Latvijā, pievēršam pietiekami lielu uzmanību informatīvās kampaņas draudiem no Krievijas? Vai vispār esam gatavi kopīgi cīnīties pret šādiem draudiem? Arī šādi jautājumi tika uzdoti profesoram Kurbanam, kurš atbildēja, ka mūs ļoti labi saprot. Viņš atzīst, ka, neraugoties uz savu komunikācijas eksperta statusu, tāpat kā daudzi Ukrainas iedzīvotāji pret informatīvā vai hibrīdkara draudiem savulaik izturējies vismaz nedaudz vieglprātīgi. Tomēr tuvāko radinieku logos ik pa laikam ielidojošās šķembas arī uz šiem jautājumiem liek paraudzīties citādi gan individuālā, gan valstiskā līmenī. Tikai, pēc Oleksandra Kurbana domām, ir vērtīgi šos draudus apjaust iespējami savlaicīgi.

To, ka Latvijai varētu būt iemesls izvērtēt un novērtēt Ukrainas pieredzi kontekstā ar Kremļa dezinformāciju, apliecina žurnālists Atis Klimovičs, kurš daudz pētījis norises Ukrainā: "Šobrīd nav īpašu ilūziju par to, ka miermīlīgums varētu stāties militāra revanšisma vietā. Par to jau gadiem regulāri rūpējas lielās kaimiņvalsts mediji, un, kā redzams Latvijā, šiem propagandas ruporiem izdevies uzpumpēt ar naida pilnu uztveri daudzus mums līdzās dzīvojošos. No sarunas ar ukrainieti, kas ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Latvijā 2014. gadā: "Sākumā mēs īrējām dzīvokli Pļavniekos. Un ne viens vien tur dzīvojošais krievs nicīgi mūs sauca par banderiešiem un fašistiem. Attieksme pret Ukrainu un Latviju daudziem no viņiem ir līdzīga.""1

1 DELFI. (2019, 15. maijs). Atis Klimovičs: 8. un 9. maijs – nozīmīga robežšķirtne. Delfi.lv. Sk.: https://www.delfi.lv/news/versijas/atis-klimovics-8-un-9-maijs-nozimiga-robezskirtne.d?id=51088199.

Source

Tags

Eiropas Parlaments Eiropas Savienība
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form