Plašsaziņas līdzekļi nereti uzmanību vērš gadījumiem, kad augstiem amatiem izvirza personas bez piemērotas pieredzes un izglītības. Nekompetentus. Cilvēks nav slikts, personība spilgta, tik nav pārliecības, ka spējīgs pildīt konkrētos uzdevumus. Portālos tad komentē par korupciju, draugu būšanu un ierēdniecības zemo līmeni.
Kāpēc tā notiek tik bieži, skarot kā mazākas amatpersonas, tā iestāžu vadītājus, līdz pat kurioziem, pieļaujot, ka cilvēktiesības var analizēt bez augstākās juridiskās izglītības?
Pieļauju, ka pamata iemesli ir divi. Pirmkārt, ierēdņu atalgojums ir par mazu salīdzinot ar privāto biznesu. Kamēr valsts nemaksās tik, lai pārvilinātu spējīgākos no privātā sektora, tikmēr ierēdniecībā strādās entuziasti, studenti, kā arī ļaudis, kurus citur neņem un kuri atrod kā iedzīvoties no siltas vietas.
Otrkārt, uzskatu to par galveno iemeslu – mums joprojām ir pārāk zemi minimālie standarti augstu amatu pildīšanai. Var smīnēt par Eiropas Savienības sarežģīto konkursu procedūru birokrātiem, bet jāatzīst, ka kompleksu prasību noteikšana gan izglītībai, gan iepriekšējai pieredzei, u.c. ļauj atsijāt gadījuma rakstura pretendentus.
Paaugstinātu standartu noteikšana jāsāk ar amatiem, kurus šobrīd valsts spēj pienācīgi atalgot – ministriju, iestāžu vadītājiem. Civildienesta augstāko vadītāju uzdevums ir ne tikai saimniekot, bet arī nodrošināt tiesiskumu un pēctecību politiskajai vadībai mainoties, īstenot ilgtermiņa plānus, kontrolēt padotībā esošas iestādes. Cilvēkam, kurš administratīvi vada augstāko iestādi valstī (tādu ir daži desmiti), jārisina kompleksus, intelektuāli sarežģītus uzdevumus, jāvada nozares stratēģija, pārzinot ne tikai personāla un finanšu instrumentu vadības nianses, bet arī normatīvo aktu izstrādes specifiku, jaunākos zinātnes u.c. sasniegumus savā jomā.
Tātad augstākās valsts iestādes vadītājam ir izvirzāmas kvalitatīvi citas prasības nekā, piemēram, kapitālsabiedrības vadītājam. Svarīgi saprast, ka referentam var prasīt nelielu pieredzi nozarē, bet iestāžu vadītāju amata aprakstiem jābūt funkcionāli specializētiem, ar detalizētām nepieciešamajām īpašām prasmēm un kompetencēm.
Aplūkojot britu prezidentūras priekšlikumu veidot vienotu Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru, var secināt, ka Eiropā grasās doktora grādu vienlaikus uzskatīt arī par augstāko profesionālo kvalifikāciju, piemērotāko sarežģītu uzdevumu veikšanai. Pāragri prasīt valsts sekretāriem doktora grādu, taču zināšanu ekonomikas veidošanos stimulētu prasība visiem augstākajiem ierēdņiem būt vismaz doktorantiem vai maģistriem.
Neatņemams augstāko ierēdņu uzdevums ir strādāt ar citu Eiropas Savienības birokrātiem – atrašanās starptautiskā sanāksmē jāuztver kā rutīnas darbs, ne izņēmums. Neformālie kontakti, spēja ietekmēt ir niecīga, ja labi nerunā vairākās Eiropas vadošajās valodās. Vadītājam labi jāorientējas kā likumprojektu, starptautisko dokumentu uzbūvē un virzībā, tā jābūt spējīgam pašam strādāt ar programmatūru un datu bāzēm. Kāpēc? Tādēļ, lai augstākie ierēdņi lēmumus pieņemtu balstoties arī uz saviem spriedumiem, ne uz dokumenta savāktajām vīzām.
Ja prasām sarežģītu kvalifikācijas procedūru daudzskaitlīgām profesijām kā ārsts, advokāts, notārs, tiesnesis, kādēļ nepacelt minimālo latiņu saujiņai pašiem augstākajiem birokrātiem?
Civildienesta likums paredz iespēju paaugstināt ierēdni, pārceļot to augstākā amatā. Tad konkursu nerīko, iestāžu vadītājus apstiprina Ministru kabinets. Šādi iecelti daži valsts sekretāri. Savukārt, ja uz šo amatu rīko konkursu, tad saprātīgi, ka detalizētās kvalifikācijas atspoguļo publiski pieejams amata apraksts, ne tās mīt konkursa komisijas iztēlē.
Jācer, ka valsts ierēdniecībā pakāpeniski ieviesīs sistēmu, kurā augstākajiem ierēdņiem ar likumu paredzēs daudz augstākās un precīzākas prasības, šādi vairojot sabiedrības uzticību civildienestam, ceļot ierēdņa prestižu. Kamēr tas nav noticis, jāgaida, ka ministrijas, sludinot konkursus iestāžu vadītāju amatiem, nesamierināsies ar aprakstu kādu privātuzņēmējs prasa sekretārēm – augstākā izglītība, vienas svešvalodas zināšanas, līdzīga darba pieredze, darbs ar datoru.
Gribētos cerēt, ka boļševiku revolūcijas doma par ķēkšas spēju vadīt ir vairs tikai pikants anahronisms. Ka valsts darbs kļūs pietiekami cienījams un pievilcīgs, lai labākie apzināti censtos tur iekļūt, nevis Latvija pazemīgi valsts darbiniekus meklētu ar apzināti pazemojoši pazeminātām prasībām.