Politiskā prioritāte
Pēdējo gadu laikā iekšējā drošība veido publisko dienas kārtību, ko nosaka katras valsts nacionālie un starptautiskie drošības izaicinājumi - teroristu uzbrukumi, migrācijas plūsmu pārvaldības izaicinājumi, ko dēvē arī par humanitāro krīzi, kā arī organizētās noziedzības attīstība, kontrabandistiem gūstot peļņu no personu nelikumīgas pārvietošanas, narkotiku kontrabandas un cilvēku tirdzniecības.
Kopš Latvijas Republikas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē, cīņa pret terorismu, kā arī migrācijas un robežpārvaldības jautājumi nemitīgi tiek apspriesti Eiropadomes, Tieslietu un iekšlietu ministru padomes un Ārlietu padomes sēdēs, kurās tiek lemts par steidzamiem un ilgtermiņa drošības risinājumiem.
2015. gada rudenī Saeimā notika divas būtiskas parlamentārās debates par nacionālo drošību, izskatot Ministru prezidenta ziņojumu par nacionālo drošību, kā arī apstiprinot Nacionālās drošības koncepciju.
Kopējā ģeopolitiskā situācija noteica ārējo un iekšējo drošību par nacionālo politisko prioritāti. To skaidri apliecināja 2015. gadā sagatavotais un Saeimā apstiprinātais valsts budžets trīs gadu periodam, piešķirot papildu finansējumu iekšējās drošības stiprināšanas pasākumiem un pakāpeniski palielinot aizsardzības izdevumus.
Nacionālās drošības politikas izstrāde ir kopējs likumdošanas un izpildvaras uzdevums. Tas ir pasākumu kopums, kas vērsts uz nacionālās drošības apdraudējumu apzināšanu, novēršanu un pārvarēšanu katrā nozarē. Savukārt konkrēti Parlamenta noteiktie un Nacionālās drošības koncepcijā ietvertie apdraudējumu novēršanas pasākumi tiks noteikti Nacionālās drošības plānā.
Visu nozaru ministrijām Nacionālās drošības koncepcijā noteikto apdraudējumu jomas, veidojot budžetu un nosakot integrētus attiecīgās nozares rezultatīvos rādītājus, ir jānosaka par prioritārām, tādejādi veidojot jebkuru valsts politiku atbilstoši nacionālās drošības interesēm.
Koncepcijā ir iekļautas astoņas šobrīd aktuālākās apdraudējumu jomas un atbilstoši katrai ir formulētas Latvijas prioritātes apdraudējuma novēršanai. Koncepcijā ietvertais iekšējās drošības apdraudējums kā galvenos rīcības virzienus nosaka robežas drošību, tiesībaizsardzības iestāžu materiāltehnisko un funkcionālo spēju stiprināšanu, krīzes vadības un stratēģiskās komunikācijas spēju attīstību, patvēruma un integrācijas sistēmas pilnveidošanu, kā arī radikalizācijas risku pārvaldību. Tāpat koncepcijā noteikti šādi apdraudējumi: ārvalstu izlūkošanas un drošības dienestu radītais apdraudējums, militārais apdraudējums, pilsoniskās sabiedrības vienotības apdraudējums, Latvijas informatīvajai telpai radītais apdraudējums, Latvijas ekonomikai radītais apdraudējums, starptautiskā terorisma radītais apdraudējums, kā arī kiberapdraudējums.
Būtiski, ka valsts iekšējās drošības stiprināšanai jānotiek pakāpeniski, attīstot kopējo valsts drošības struktūru atbilstoši politiski noteiktajām prioritātēm.
Savienoto apdraudējumu princips
Valsts robežas drošības, migrācijas, publiskās un nacionālās drošības, civilās aizsardzības, pretterorisma politikas attīstība veido šodienas iekšējās drošības stiprināšanas prioritātes. Globālais savienoto apdraudējumu princips ir kļuvis par Latvijas iekšējās drošības politikas stūrakmeni. Tas nozīmē, ka budžets un sasniedzamie rezultāti tiek veidoti, balstoties uz maksimālo investīciju atdeves analīzi un konkrētā mērķa sasniegšanu, piemēram, veicot ieguldījumus valsts robežas drošībā, tiek panākts pozitīvs efekts arī pārējos integrētās robežpārvaldības aspektos, kas ir saistīti ar personu un preču pārvietošanu, kā arī ar valsts robežas neaizskaramību.
2016. gada 5.aprīlī Ministru kabinets atbalstīja Valsts policijas attīstības koncepciju, nosakot svarīgākos uzdevumus, lai efektivizētu un restartētu policijas darbu. Taču, tā kā šī koncepcija ir stratēģisks un integrēts ietvars iestādes attīstībai, ir svarīgi regulāri noteikt sabiedriskās kārtības uzturēšanas un noziedzības novēršanas un apkarošanas prioritātes, nepieciešamības gadījumā veicot iekšējo resursu pārdali par labu noteiktajām prioritātēm.
Par piemēru šā brīža kopējai tiesībaizsardzības iestāžu horizontālai prioritātei var kalpot ēnu ekonomikas apkarošana, kuras uzraudzību nodrošina Ministru prezidenta vadīta padome. Savukārt kopējo visu tiesībaizsardzības iestāžu prioritāšu noteikšanai varētu efektīvāk izmantot Noziedzības novēršanas padomi, jo tā nodrošina politisko vienošanos par tām prioritātēm, kuru aktualitāti pierāda kvalitatīvie kriminālizlūkošanas analītiskie ziņojumi.
Pirms dažiem gadiem vairākas Ziemeļeiropas valstis (Norvēģija, Zviedrija, Somija) īstenoja būtiskas policijas sistēmas reformas, pārveidojot policijas struktūru atbilstoši aktuālajiem riskiem un apdraudējumiem. Šā brīža migrācijas procesi Eiropā rada nepieciešamību pēc būtiska policistu skaita palielināšanas valstīs, kurās personāla resursu trūkuma dēļ nav iespējams veikt pilnvērtīgu sabiedriskās kārtības nodrošināšanu. Atsevišķās valstīs, kurās policijas un robežsardzes dienests darbojas kā atsevišķas iestādes, robežsargi tiek iesaistīti policijas funkciju īstenošanā, lai kompensētu resursu trūkumu. Savukārt terorisma, ekstrēmisma un radikalizācijas riski nosaka attiecīgo valsts drošības iestāžu preventīvo, analītisko un reaģēšanas spēju attīstības nepieciešamību.
Runājot par savienoto apdraudējumu fenomenu, šobrīd ir aktuāli noteikt vienotu nacionālo rīcību hibrīdapdraudējumu identificēšanai, analīzei un pārvarēšanas horizontālai koordinācijai. Šāda vienotā koordinācija ietvertu sevī izpratnes palielināšanu par hibdrīdapdraudējumu veidiem, spēju reaģēt uz šādiem draudiem stiprināšanu, kā arī notikuma vadības jeb krīzes pārvaldības sistēmu.
Valsts robežas drošība
Atbilstoši Latvijas Republikas valsts robežas likumā noteiktajam, Valsts robežas drošība ir šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktais pasākumu kopums valsts robežas neaizskaramības garantēšanai un valsts apdraudējuma novēršanai. Savukārt nacionālās drošības un aizsardzības politikas plānošanas dokumentos valsts robežas drošība ir noteikta par būtisku iekšējās drošības sistēmas elementu.
Šobrīd pasaulē valsts robežas drošības politika lielā mērā tiek veidota atkarībā no konkrētās valsts migrācijas, organizētās noziedzības, terorisma apkarošanas izaicinājumiem, kā arī politiskās iekārtas tradīcijām. Globāli tiek runāts par diviem fundamentāliem principiem, kuri nosaka valsts robežas drošības politikas veidošanu, proti, valsts suverenitātes aizsardzības politiku vai atvērto robežu politiku.
Būtiskākā atšķirība starp šīm politikām ir tas, vai robežas aizsardzības un kontroles pasākumi tiek veidoti, balstoties uz pašpietiekamību vai dalīto atbildību. Robežas drošības politikas dalītās atbildības piemērs ir izveidotā Šengenas zona un to regulējošais Šengenas acquis jeb tiesību aktu kopums, kas regulē un kompensē iekšējo robežu atcelšanu starp šīs zonas dalībvalstīm. Savukārt pašpietiekamas valsts suverenitātes robežas drošības politikas piemērs ir tās valstis, kas nodrošina savas valsts neaizskaramību patstāvīgi un balstās uz valsts perimetra totālu aizsardzību.
Pēdējo gadu ģeopolitiskie notikumi Baltijas reģionā, kā arī migrācijas krīzes izraisītās cilvēku pārvietošanas kļuva par skaidru indikatoru tam, ka ir nepieciešams īstenot abu minēto politiku instrumentus, nodrošinot ārējās robežas aizsardzību un kontroli. Eiropas valstu robežkontroles atjaunošanas domino efekts ir apliecinājis ārējās robežas perimetra apsardzības ietekmi uz iekšējo robežu atcelšanas kompensējošiem mehānismiem.
Latvijas gadījumā šobrīd būtiskākie robežas drošības politikas stiprināšanas pasākumi ir dalība Eiropas robežu un krastu apsardzes aģentūras izveidē, demarkācijas procesa pabeigšana uz Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas robežas, valsts robežas joslas sakārtošana, aprīkojot to ar tehniskām iekārtām un paaugstinot Valsts robežsardzes mobilitāti, kā arī integrētās robežpārvaldības stratēģijas īstenošana visos kompetences līmeņos, it īpaši veidojot kvalitatīvu risku pārvaldības un informācijas apmaiņas sistēmu.
Papildus tam jāatgādina par Ministru kabineta 2016.gada 26.janvārī atbalstītu konceptuālo ziņojumu par valsts austrumu robežas kontroli un aizsardzību, nosakot nepieciešamos austrumu robežas drošības attīstības pasākumus.
Civilās aizsardzības stiprināšana
Nacionālās drošības likums nosaka, ka "nacionālās drošības sistēmas darbība balstās uz civilmilitāro sadarbību". Viens no šīs sadarbības, kā arī uzņemošās valsts atbalsta pamatiem ir valsts civilās aizsardzības sistēma.
2016. gada 1.oktobrī spēkā stāsies jauns Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums". Viens no būtiskākajiem jaunumiem ir ar likuma spēku nostiprināta risku vadība civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldības jomā, nosakot risku vadības sistēmas ciklus risku identificēšanā, novērtēšanā un resursu plānošanā. Ar likumu ir skaidri noteikta nozaru ministriju, citu valsts institūciju un pašvaldību kompetence, tai skaitā plašajās sarunās ar pašvaldībām tika panākta konceptuāla vienošanās par nepieciešamību efektīvāk organizēt civilās aizsardzības pasākumus, proti, veidojot pēc iespējas mazāku, bet kompetentāku un resursu ietilpīgāku civilās aizsardzības komisiju skaitu. Tādējādi jaunais likums paredz pašvaldību sadarbības teritoriju principu. Likuma izstrādes laikā ir skaidri iezīmējusies nepieciešamība pēc vienotas izpratnes par lēmumu pieņemšanas kārtību un rīcību katastrofas gadījumā.
Civilās aizsardzības sistēmas stiprināšanas kontekstā ir jāpiemin sagatavotais un publiski pieejamais buklets "Vai tu zini, kā rīkoties ārkārtas gadījumos", kas tika izstrādāts, lai veicinātu sabiedrības izpratni par rīcību dažādos apdraudējumu gadījumos.
Gatavības plānošana
Viens no svarīgākajiem iekšējās drošības pārvaldības elementiem ir risku vadība, nodrošinot integrētu preventīvu institucionālo plānošanu. Ir vispārzināms risku vadības princips, kas paredz, ka jebkurš ieguldījums sagatavošanas un prevencijas aktivitātēs novērš vai samazina potenciālo seku apjomu.
Reģionālās drošības kontekstā jāpiemin Krievijas lēmums no 2016. gada 5.aprīļa izveidot Nacionālo gvardi, kas apvienos virkni specvienību un mobilo grupu, saglabājot to operatīvo padotību iekšlietu ministram, kā arī iekļaujot jaunajā struktūrā objektu apsardzi un licencēšanas un atļauju sistēmu. Vienlaikus ar Nacionālās gvardes izveidi nolemts pārveidot Federālo migrācijas dienestu un Federālo narkotiku kontroles dienestu par Iekšlietu ministrijas pārvaldēm. Savukārt militārās politikas jomā tiek nepārtraukti stiprinātas bruņoto spēku spējas rietumu apgabalā.
Ir būtiski turpināt un nodrošināt regulāras valdības mācības par krīzes un valsts apdraudējuma pārvarēšanas, kā arī stratēģiskās komunikācijas jautājumiem, lai pilnveidotu valdības lēmumu pieņemšanas spējas apdraudējumu gadījumos. Tikpat svarīgas ir pašvaldību amatpersonu apmācības par valsts apdraudējuma, nacionālās drošības, pretterorisma, civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldības jautājumiem.
Lai definētu Latvijas kompetento institūciju rīcību patvēruma meklētāju masveida pieplūduma gadījumā, 2012. gadā tika izstrādāts speciāls valdības pasākumu plāns institūciju saskaņotai rīcībai šādām situācijām. Gadījumā, ja cilvēku skaits pārsniedz plānā noteiktos apmērus, tajā ir paredzēta rīcība sadarbībai starptautiskā mērogā.
Svarīgi uzsvērt, ka minētais plāns nav saistīts ar Latvijas uzņemtajām starptautiskajām saistībām attiecībā uz šā brīža patvēruma meklētāju pārvietošanu no Itālijas, Grieķijas un trešajām valstīm, kuru īstenošanai ir izstrādāts Rīcības plāns personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā.
Tāpat arī sabiedriskās kārtības vai valsts apdraudējumu novēršanai ir izstrādāts un stājies spēkā Ministru kabineta plāns rīcībai masu nemieru un iekšējo nekārtību gadījumā, kā arī tiek izstrādāts Nacionālās drošības plāna projekts, un ir apstiprināts jauns Pretterorisma plāns.
Personu ar starptautisko aizsardzības statusu un trešo valstu valstspiederīgo integrācija
Bēgļu un personu, kurām piešķirts alternatīvais statuss, integrācija ir visas Eiropas izaicinājums. Latvijā, pieņemot nacionālo rīcības plānu dalībai Eiropas pārvietošanas programmā, politisko debašu rezultātā vārds "integrācija" ir ticis aizstāts ar plašāku apzīmējumu "sociālekonomiskā iekļaušana". Taču, neatkarīgi no šīm cīņām, par to, vai persona ar starptautisko aizsardzības statusu būtu integrējama vai asimilējama, Latvijas ierobežojošā sociālekonomiskās iekļaušanas politika rada ksenofobijas pieauguma riskus, nepieņemot dažādību un neiegūstot abpusējus labumus. Diemžēl arī labas integrācijas politikas atsevišķie ziemeļvalstu piemēri negarantē to, ka nepieaug ekstrēmisma draudi vai atbalsts galēji labējiem. Šobrīd Latvijas sociālekonomiskās iekļaušanas politika ir saskārusies ar nopietnām problēmām personu pamatvajadzību nodrošināšanā, proti, dzīvesvietas atrašanā pēc statusa piešķiršanas un iztikai nepieciešamā atbalsta nodrošināšanā.
Vienlaikus Latvijā ir ņemta vērā labākās integrācijas prakse, balstot to uz personu individuālo vajadzību identificēšanu un pielāgošanu nodarbinātības prasmēm, kā arī, jau pašā ierašanās sākumā, nodrošinot iespēju apgūt latviešu valodu un atbalstu informatīvi integrējošos pasākumos par Latvijas kultūru, vēsturi, tiesību sistēmu un citām atbalsta iespējām.
Taču šobrīd jebkuras valsts visnopietnākais integrācijas jeb sociālekonomiskās iekļaušanas izaicinājums ir tas, kas seko pēc pamatvajadzību nodrošināšanas, proti, palīdzības sniegšana šādai personai atrast savu vietu un identitāti jaunajā sabiedrībā. Pretējā gadījumā ir jārunā par riskiem no citu valstu pieredzes, kurās noziegumus pastrādājušas personas, kas ir attiecīgo valstu pilsoņi otrajā vai trešajā paaudzē, bet nav spējušas noteikt savu piederības identitāti.
Iekšējā drošība versus cilvēktiesības
Iekšējās drošības stiprināšana bieži ir saistīta ar cilvēktiesību ierobežošanas nepieciešamību, lai nodrošinātu iedzīvotāju drošību jeb primāro vērtību aizsardzību. Jebkāds jauns priekšlikums stiprināt tiesību aktus un piešķirt papildu instrumentus vai pilnvaras (it īpaši terorisma novēršanā un apkarošanā) valsts institūcijās izraisa argumentācijas karus cilvēktiesību un drošības ekspertu vidū.
Tikai dažas dienas pēc Latvijas prezidentūras sākuma Eiropas Savienības Padomē - 2015. gada 7. janvārī - notika teroristu uzbrukums Parīzē. Ieilgušās debates par pasažieru datu reģistra, kas var palīdzēt novērst vai atklāt terora aktu vai smagu noziegumu, ietekmi uz privāto dzīvi diemžēl varēja ietekmēt tikai šādi teroristu uzbrukumi citās Eiropas pilsētās 2015. un 2016. gadā. Zināma emocionāla analoģija ir saskatāma ar terora aktiem, kas notika 2004. gadā, Madridē, vilcienā, un 2005. gadā, Londonā, metro stacijā.
Šie abi uzbrukumi kļuva par iemeslu jaunās Eiropas Parlamenta un Padomes 15. marta direktīvas 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem direktīvā 2002/58/EK izstrādei un pieņemšanai.
Pateicoties šim tiesību aktam, tiesībaizsardzības iestādes un valsts drošības iestādes ieguva iespēju saņemt no elektronisko sakaru komersantiem datus noziedzīgo nodarījumu efektīvai izmeklēšanai. Taču 2014.gada aprīlī Eiropas Savienības Tiesa atzina šo direktīvu par prettiesisku, uzskatot, ka Eiropas Savienības likumdevējs ir pārkāpis proporcionalitātes principu, kā arī izraisījis būtisku iejaukšanos privātumā un personu datu aizsardzībā, ko garantē Pamattiesību harta. Tāpat vairākkārtīgi tika vērtēts arī 2001. gadā ASV pieņemtais pretterorisma likums un viena no tā mērķiem - nodrošināt liela apjoma saziņas datu vākšanu un analīzi - atbilstība proporcionalitātes principam.
Šobrīd par labāko praksi atzītie pēdējie pretterorisma likumi, kas tika pieņemti Lielbritānijā un Francijā, paredz rīcību pret ārvalstu kaujinieku ceļošanu, atņemot attiecīgajām personām ceļošanas dokumentu vai liedzot atgriezties mītnes zemē, kā arī radikalizācijas risku novēršanu, liedzot izceļošanu no valsts. Ņemot vērā pretterorisma politikas starptautisko raksturu, Latvijā minētā prakse jau ir paredzēta jaunajā Krimināllikuma 77.1pantā (prettiesiska piedalīšanās bruņotā konfliktā), 77.2pantā (bruņota konflikta finansēšana), 77.3pantā (vervēšana, apmācīšana un nosūtīšana bruņotam konfliktam), kā arī tiek gatavoti priekšlikumi militārās pieredzes iegūšanas ārvalstī ierobežošanai. Sakarā ar Francijas pretterorisma likumā paredzēto un Francijas valdības izmantoto iespēju noteikt ārkārtas stāvokli valstī, kura laikā valsts institūcijām ir plašākas informācijas iegūšanas, apstrādes un kontroles iespējas, vairāki diplomāti uzdod jautājumu par to, vai līdzīgs lēmums juridiski būtu iespējams arī Latvijā. Iespējamā lēmuma pieņemšanas kārtība un saturs ir noteikts likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli". Vienlaikus ir būtiski ņemt vērā iekšējo drošību stiprinošus Valsts prezidenta ierosinātos un spēkā stājušos grozījumus Nacionālās drošības likumā, kas paredz jaunu kara laika definīciju, kā arī rīcību negaidīta militāra iebrukuma gadījumā, ja valstī vai tās daļā iepriekš nav izsludināts izņēmuma stāvoklis.
Aprakstītās drošības stiprināšanas prioritātes arī turpmāk veidos iekšlietu nozares politikas dienas kārtību. Taču ir svarīgi uzsvērt, ka pēdējo gadu laikā iekšējās drošības stiprināšana ir kļuvusi par visu valsts pārnozaru nozaru prioritāti. Par to liecina dažādu institūciju darbs pie informatīvās telpas aizsardzības, sociālās nevienlīdzības mazināšanas, izglītības sistēmas satura pilnveides, pašvaldību administratīvās reformas un valstij svarīgu ekonomisko interešu aizsardzības.